Savāc vien 2,28% balsstiesīgo atbalsta
Latvijas politikas pētnieces Leldes Metlas-Rozentāles sleja
"Vairāk nekā 15 gadus mana uzmanība ir pievērsta iekšpolitisko norišu analīzei Latvijā, pakāpeniski vairojot kompetenci un spēju sniegt neatkarīgus komentārus, skaidrot un vērtēt politiskos procesus. Ikdienā, strādājot ar studentiem, ik mirkli nākas pilnveidoties un sekot līdzi jaunākajiem politikas teorijas un prakses pavērsieniem."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja kopš 2008.gada
- Vairāku bakalaura un maģistra studiju programmu vadītāja, šobrīd bakalaura studiju programmas ''Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas'' direktore
- studiju virziena ''Socioloģija, politoloģija, antropoloģija'' vadītāja
- politikas pētniece, šobrīd darbojas projektā ''No vienaldzības līdz pārmaiņām klimata politikā: politiskā naratīva un sabiedrības uztveres mijiedarbības uzlabošana Latvijā''
- Galvenokārt interesējas par Latvijas valsts iekšpolitiskajām norisēm, partijām, vēlēšanām, politiskajiem lēmumiem un to sekām, politiķu solījumiem u.c.
Viens no koalīcijas izaicinošākajiem mirkļiem Evikas Siliņas ("Jaunā Vienotība") vadītās valdības pirmajās 100 dienās bija 2023. gada 9. novembris, kad Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā, kas paredzēja Latvijā ieviest partnerības institūtu – jaunu veidu, kā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu, tajā skaitā viendzimuma pāru, attiecības, nodrošinot tām sociālo un ekonomisko aizsardzību. No Saeimas tribīnes izskanēja ļoti kaismīgas debates, tomēr rezultātā grozījumi tika pieņemti.
Bet ar to nekas nebeidzās, drīzāk tika pavērts priekškars nākamajam cēlienam. Lai gan tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ("Jaunā Vienotība") grozījumus nosauca par nozīmīgu pagrieziena punktu cilvēktiesību ievērošanā Latvijā un ar pieņemto lēmumu Latviju publiski apsveica arī ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Saeimas opozīcijas partijas – "Apvienotais saraksts", "Latvija pirmajā vietā", Nacionālā apvienība un "Stabilitātei!"– turpināja izrādi.
Opozīcija savāca nepieciešamo deputātu parakstu skaitu, lai uz laiku apturētu grozījumu stāšanos spēkā un sāktu parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai, kurā iedzīvotāji varētu atcelt Saeimas lēmumu. Kā mums teica opozīcijas deputāti, viņi zina, ka liela Latvijas sabiedrības daļa pilnībā nepiekrīt Saeimas lēmumam un ir jārod iespēja, kā to mainīt.
Parakstu vākšana notika no 2023. gada 7. decembra līdz šā gada 5. janvārim, bet tajā neizdevās savākt nepieciešamo parakstu skaitu referenduma ierosināšanai – par to bija parakstījies kopumā 35 191 pilsonis jeb 2,28% balsstiesīgo iedzīvotāju, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas apstiprinātie rezultāti. Lai parakstu vākšana rezultētos ar referendumu, bija jāsavāc vismaz 10% balsstiesīgo atbalsta jeb 154 241 paraksts.
Elektorāts – divtik lielāks par vajadzīgo parakstu skaitu
Jāteic, ka vēlētāju aktivitāte bija negaidīti zema, jo īpaši, ja paskatāmies uz parakstu vākšanu ierosinājušo partiju vēlētāju loku – cik atdeva balsis par konkrētajām partijām 14. Saeimas vēlēšanās – un salīdzinām to ar cilvēku skaitu, kuri aizgāja parakstīties par referenduma ierosināšanu.
Par "Apvienoto sarakstu" Saeimas vēlēšanās nobalsoja 100 631 vēlētājs, par "Latvija pirmajā vietā" – 57 033, par Nacionālo apvienību – 84 939, bet par partiju "Stabilitātei!" – 62 168 vēlētāji. Tas nozīmē, ka kopumā šo partiju elektorātā bija pieejama 304 771 vēlētāja balss, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā referendumam ierosināšanai noteiktais slieksnis.
Ja partijām būtu izdevies mobilizēt savu elektorātu, tās varētu savākt referenduma rosināšanai nepieciešamo parakstu apjomu.
Bet parakstīties aizgāja tikai 35 191 cilvēks jeb nedaudz vairāk kā 11% no visa šī elektorāta, un šis skaitlis faktiski var izrādīties vēl mazāks, ja pieļaujam, ka parakstījās arī kādas citas – koalīcijas – partijas elektorāta pārstāvji.
Tātad nevis cilvēku skaitā jeb tā trūkumā ir problēma, bet gan tajā, ka šie cilvēki nesekoja "savas" partijas aicinājumam parakstīties.
Opozīcija pārrēķinājās?
Kāpēc tā, par to viedokļi atšķiras. No malas vērojot, šķiet, ka opozīcijas partijas pārrēķinājās ar šī jautājuma aktualitāti un nozīmīgumu sabiedrībā. Jāatzīst, vēl pirms parakstu vākšanas sākuma bija sajūta, ka partijas šaubās, vai izdosies savākt visu nepieciešamo parakstu skaitu referenduma ierosināšanai, jo skaidrs – lai to izdarītu, visdrīzāk, būtu nepieciešama plaša kampaņa, līdzīgi kā priekšvēlēšanu periodā, un diez vai politiskie spēki ir gatavi tādiem tēriņiem.
Tomēr vienlaikus gaisā virmoja pārliecība, ka pat bez lieliem ieguldījumiem būs ievērojama daļa vēlētāju, kas dosies parakstīties, un tas būs labs veids gan partiju individuālai reklamēšanai, gan atriebība koalīcijas partijām, sakot – re kā, jūsu idejas daudzi nemaz neatbalsta.
Bet iznāca pavisam citādi, un nu var runāt nevis par koalīcijas, bet gan opozīcijas spēku fiasko. Tas tiek attaisnots gan ar konkrētās tēmas un rezultāta faktisko mazsvarīgumu, gan ar dažādiem ārējiem faktoriem, kas traucēja parakstīties, piemēram, vilšanos politikā, neticību spējai ietekmēt, Ziemassvētkiem un Jaungadu. Tāpat tika pieminēta nespēja nokļūt parakstīšanās vietās, nebija iespējas parakstīties elektroniski, mediji neinformēja par iespēju parakstīties, cilvēki, kuri vēlētos parakstīties, baidījās no līdzcilvēku nosodījuma (par šo argumentu pamatotību padiskutēsim mazliet vēlāk).
Kā izteicās deputāts Eduards Smiltēns ("Apvienotais saraksts"), tad patiesībā parakstu vākšanai nebija mērķis apturēt partnerattiecību likuma grozījumu apstiprināšanu (rosināt referendumu par tiem), bet gan realizēt demokrātijas vērtību uzturēšanas paraugstundu, lai dotu iespēju sabiedrībai izteikties, īpaši to partiju elektorātam, kas pēc vēlēšanām mainījis savus vēlētājiem dotos solījumus, ar to domājot Zaļo un Zemnieku savienību.
Tāpat jāatceras, ka arī neveiksmīgs parakstu vākšanas rezultāts tomēr pavisam neatceļ politiskās reklāmas ieguvumu – popularitāti, ko konkrētie politiķi un partijas guvušas, publiski izsakoties pret partnerattiecību regulējuma tiesisku sakārtošanu, vismaz tajos 2,28% balstiesīgo iedzīvotāju, kuri aizgāja parakstīties.
Vai tēriņi bija to vērti?
Neapšaubot demokrātijas vērtību uzturēšanas paraugstundu lietderību un pragmatiski saprotot politiskās reklāmas aspekta svarīgumu ikvienas partijas eksistencē, īpaši tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, šoreiz būtiski ir runāt arī par finansiālo aspektu.
Ikvienam – gan koalīcijas, gan opozīcijas – politiķim ir skaidrs, ka parakstu vākšana nav bezmaksas pasākums. Šajā gadījumā CVK publiskotais paredzamo izmaksu apjoms bija 1 063 057 eiro, tostarp darbinieku atalgojums, nodokļi, preču un pakalpojumu iegāde.
Skatoties uz parakstu vākšanas rezultātiem, kas liecina, ka atnākt parakstīties bija aktuāli tikai 2,28% balstiesīgo, ir jautājums – vai šīs izmaksas varam saukt par racionālām, vai šie tēriņi patiesi bija sabiedrības interesēs?
Šeit vietā gan ir arī pašas CVK un politiķu norāde, ka nākotnē būtu veicamas izmaiņas likumdošanā, kas dotu iespēju šāda tipa parakstu vākšanu organizēt arī elektroniskā formātā portālā "Latvija.lv", bet, protams, arī tad var atrast pretargumentu – pieejamības aspektu, jo elektroniskais formāts noteikti paredzētu klātienes parakstīšanās punktu samazinājumu (tikai pie šāda nosacījuma būtu iespējama resursu ekonomija).
Ziemassvētki un vēl daži mītiski attaisnojumi
Bet, kā solīju, šobrīd vēl nedaudz atgriezīsimies pie opozīcijas partiju argumentiem, ar kuriem tiek pamatota iedzīvotāju izvēle neparakstīties par referenduma ierosināšanu.
Viens no sākotnēji izplatītajiem mītiem bija par īpaši neizdevīgu apstākļu radīšanu tieši šai parakstu vākšanai. Jāuzsver, ka parakstu vākšanas organizācijas un norises kārtība ir universāla – neatkarīga no jautājuma, par ko tiek vākti paraksti, kā arī neatkarīga no Saeimas deputātu vai citu personu ietekmes. Tāpēc visi komentāri par to, ka tieši šī parakstu vākšana tika kaut kā īpaši kavēta vai sabotēta, nav racionāli pamatojami. Latvijā un ārvalstīs bija izveidotas kopumā 312 parakstu vākšanas vietas, kurās balsstiesīgie iedzīvotāji varēja doties izteikt savu gribu, bez tam Latvijā to bija iespējams izdarīt arī sestdienās, svētdienās un svētku dienās, arī ieslodzījuma vietās, militārā dienesta vietās, parakstu varēja nodot mājas apstākļos, ja veselības apstākļu dēļ nebija iespēja ierasties iecirknī.
Jā, kāds varētu vēlēties labāk parakstīties elektroniski, bet tādā gadījumā vispirms ir jāgroza likumi, kas reglamentē šo procesu.
Šajā kategorijā varētu pieminēt arī argumentus par Ziemassvētku ietekmi uz aktivitāti – ja pilsonis ir gana pārliecināts par savu vēlmi un nepieciešamību paust viedokli konkrētajā jautājumā, diez vai nerastos iespēja parakstīties, tostarp arī dzīvesvietā.
Kā nākamo mītu vai neizdošanās iemeslu min pārāk sarežģīto tēmas formulējumu, iedzīvotāju neizpratni, par ko jāparakstās, kā arī nepietiekamo mediju skaidrojošo darbu par parakstu vākšanas norisi u. tml. Vai tā tiešām bija, to laikam var atbildēt tikai katrs vēlētājs individuāli. No malas raugoties, viss šķita gana daudz skaidrots un saprotams gan vizuālā, gan aprakstošā, tāpat arī audio un video formātā.
Visbeidzot, par bailēm no līdzcilvēku attieksmes un zaudēto ticību spējai ietekmēt politiku. Šis ir jautājums par drosmi un principiem: ja tev ir pamatots viedoklis un vērtību sistēma, esi gatavs to atklāti un drosmīgi paust, tā ir indivīda izvēle, pilsoniskā atbildība un viena no lielākajām demokrātijas vērtībām.
Demokrātijas paraugstunda
Un tieši tāpēc, lai gan šī parakstu vākšana mums bija ekonomiski ļoti dārga demokrātijas paraugstunda un iniciēta ne ar tādu mērķi, kā rezultējās,
iegūtie rezultāti mums kā demokrātiskai valstij var būt ļoti noderīgi, jo, kā teicis viens no ievērojamākajiem ASV prezidentiem Abrahams Linkolns: "Vēlētāja balss ir stiprāka par lodi." Un vēlētājs ir runājis.
Un, pat ja kādai politiķu vai sabiedrības mazākuma daļai nepatīk vairākuma teiktais (un tā tas būs gandrīz vienmēr), to nedrīkst apšaubīt vai mēģināt interpretēt, sakot, ka faktiski jau vēlētājs domāja kaut ko citu, ka viņš gribēja parakstīties, bet nevarēja, nesaprata, svinēja svētkus, neticēja, nobijās utt. Nē, vēlētājs savu izvēli ir izdarījis un savu attieksmi paudis!
Un šī izvēle rāda, ka mūsu sabiedrība kopumā ir iecietīgāka un pieņemošāka, nekā domājām – daļai sabiedrības partnerattiecību jautājuma tiesiskā regulējuma sakārtošana liekas pašsaprotama, vēl daļa to pieņem, iedziļinoties situācijas skaidrojumā, vai nevēršas pret to, saglabājot neitralitāti jautājumā, kas viņus neskar.
Šīs parakstu vākšanas rezultāts apliecina, ka arī Latvijā ir klātesošas demokrātijas pamatvērtības – tiesības uz uzskatu dažādību un toleranci pret atšķirīgo.
Un, ja kāds saka – nē, tā nav mana griba, es vienkārši neaizgāju parakstīties, tad aicinu to paturēt prātā nākamreiz, kad būs izvēle iet vai neiet uz vēlēšanām, referendumu, parakstu vākšanu vai citu savas gribas izteikšanas formu demokrātiskā valstī.
KONTEKSTS:
Saeima galīgajā lasījumā 9. novembrī pieņēma grozījumus astoņos likumos, kas paredz Latvijā ieviest partnerības institūtu – jaunu veidu, kā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu, tajā skaitā viendzimuma pāru, attiecības un paredzēt tām sociālo un ekonomisko aizsardzību.
Likumu grozījumi stāsies spēkā 2024. gada 1. jūlijā.
