Jautājumu par Eiropas kino un tā vietu mūsdienās netrūkst. Tie sākas jau ar definīciju, kas tad ir Eiropas kino. Nav viennozīmīgas atbildes uz tādiem jautājumiem kā - vai Eiropas kino ir arī filmas, ko Eiropā ir veidojuši amerikāņi, vai visu nosaka tikai oficiāli norādītā ražošanas valsts vai galvenā producenta nacionalitāte un kā ir ar kopprodukcijas filmām.
„Es uzaugu mazpilsētā Itālijas ziemeļos un bērnībā mēs spēlējām spēli, mēģinot noteikt mūsu pilsētiņas robežas. Kur tad beidzas pilsēta un sākas lauki? Katram bija sava versija. Bet, kad tu esi pilsētā, tu jūti, ka tā ir pilsēta. Un ar Eiropas kino ir līdzīgi. To ir grūti definēt, bet to var labi sajust,” saka Karlo Kresto-Dina. Viņš ir itāļu producents, kura veidotā filma “Brīnumi” šogad Kannu kinofestivālā saņēma otro nozīmīgāko balvu – „Grand Prix”. Kresto-Dinas producētā filma ir par pusaudzi Itālijas laukos, kura katru dienu sapņo par citādu dzīvi.
Tieši sociālā realitāte un liela uzmanība cilvēku ikdienas dzīvei un tās grūtībām lielā mērā atšķir Eiropas kino, saka Kresto-Dina.
„Es domāju, ka Eiropas kino atšķir vēlme izglītot skatītājus, nevis tikai viņus izklaidēt. Un arī vaicāt sarežģītus jautājumus par to, kas mēs esam,” saka producents.
Itāļu filmu producentam piekrīt arī Andrē Lanžs no Eiropas Audiovizuālās observatorijas. Viņš atzīst, ka Eiropā veidotās filmas parasti nav diez ko dzīvespriecīgas. To kā vienu no iemesliem par nevēlēšanos skatīties Eiropas kino minēja arī daudzi kontinenta iedzīvotāji, kas tika aptaujāti Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā par šķēršļiem, kas kavē plašāku Eiropas kino izplatību.
Smiekli sadala Eiropas skatītājus
“Jā, es domāju, ka tā ir daļa no Eiropas kultūras. Filmu veidotājiem patīk radīt kino par sociālo realitāti, eksistenciālajiem un ētikas jautājumiem. Savukārt Amerikas filmas pārsvarā ir radītas izklaidei. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas kino ir grūti konkurēt.
Bet Eiropā top arī daudz komēdiju un izklaides žanra filmu. Bet te rodas cita problēma. Es parasti saku, ka Eiropu sadala smiekli, jo mēs nesmejamies par vienām un tām pašām lietām,” norāda Andrē Lanžs.
Lai apstiprinātu savu tēzi, ka Eiropu sadala smiekli, Lanžs min, ka drūmās filmas tiek izrādītas citās valstīs biežāk nekā komēdijas, jo tās esot vieglāk iztulkot. Bet, protams, uz tām iet krietni mazāk skatītāju, nekā dotos uz komēdijām. “Komēdijas veido dažādi joki un valodas momenti, kas ļoti labi darbojas oriģinālvalodā, bet pazūd tulkojumā. Jautājums ir, kādēļ panākumi ir britu vai amerikāņu komēdijām, bet nevis franču vai vācu. Protams, tam ir savi izņēmumi. Bet tagad tā ir viena no nopietnākajām problēmām – pat vispopulārākā filma vienā valstī var būt pilnīgi neinteresanta otrā,” saka Lanžs.
Nedaudz ironiski par kopīgo Eiropas humoru izsakās arī producents Karlo Kresto-Dina. Viņš pašreiz sāk darbu pie komēdijas par dažādiem pārpratumiem, kas rodas vienā Itālijas ziemeļu reģionā, kur daļa iedzīvotāju runā vācu, nevis itāļu valodā. “Komēdijas ir sarežģītas, jo humors lielā mērā balstās valodas spēlē. Un tas būtu ļoti interesants izaicinājums izveidot kādu vienotu Eiropas humoru," saka producents.
Nauda nav svarīgākā problēma, bet filmu aprite
Lai gan Latvijā daudz runā par naudas trūkumu filmu veidošanai, Eiropas mēroga kino industrijai tā neesot svarīgākā problēma.
Vidēji gadā 28 dalībvalstīs top vairāk nekā 1500 filmu. Daudzas no tām nemaz nenonāk līdz ekrānam un skatītājiem.
Tādēļ tieši filmu izplatīšanā mēģina iesaistīties arī Brisele, piešķirot tam naudu ”Radošā Eiropa” programmā. “Tirgus sadrumstalotība ir viena no problēmām. Ir gandrīz neiespējami nopirkt izrādīšanas tiesības visā Eiropas Savienībā. Arī valodu atšķirības rada problēmas, jo filmas ir jātulko, rakstot subtitrus vai tos dublējot. Tas rada papildu izmaksas. Bet ir arī kaut kas mazāk tverams. Proti, šobrīd, ja runājam par Eiropas kino, cilvēki pārsvarā vēlas skatīties filmas no sava reģiona, savas valsts. Un mūsu izaicinājums ir radīt vēlmi noskatīties filmas, kas ir ražotas citās valstīs. Filma, kas ir veidota Vācijā, var tikpat labi būt populāra Francijā, Itālijā un Spānijā. Tieši filmu iekšējā aprite starp Eiropas valstīm līdz šim nav bijusi pārāk attīstīta,” saka Mišels Manjē no Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta.
Arī Latvijas kinoteātros, it sevišķi nelielos, ir iespējams regulāri noskatīties gan franču, gan vācu filmas. Bet, piemēram, redzēt Ungārijā vai Grieķijā ražotās filmas nemaz tik bieži negadās. Manjē gan uzskata, ka nav tik lielas nozīmes, no kuras Eiropas valsts nāk filma, ja vien tā ir tiešām laba:
Tas, vai filma ir eksotiska, nespēlē tik būtisku lomu. Svarīgāk ir tas, kā filmas tiek reklamētas un izplatītas. Ar labas kvalitātes produktu ir iespējams radīt interesi visur.”
Dānijas seriāls “Valdība”, ko demonstrēja arī Latvijā, tam var būt labs piemērs. Vēl pirms dažiem gadiem būtu grūti iedomāties, ka seriāls dāņu valodā ar angļu subtitriem varētu iekarot britu sirdis un kļūt šajā valstī par vienu no skatītākajiem seriāliem.
Izplatīšanas šķērslis - valoda
Uz valodas atšķirībām kā vienu no galvenajiem izplatības šķēršļiem norāda arī Andrē Lanžs no Audiovizuālās observatorijas: “Galvenā problēma ir nevis filmu veidošanā, bet gan to izplatīšanā. Un viens no maniem galvenajiem argumentiem ir, ka izplatīšanas problēma nav saistīta tikai ar naudu. Tas ir arī jautājums par kultūru."
Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki nerunā vienā un tajā pašā valodā, viņus neapvieno vieni un tie paši stāsti, un viņi nezina, kādas labas filmas varētu nākt no citām Eiropas valstīm," saka Lanžs.
Lanžs atzīst - pat viņš neesot redzējis nevienu filmu, piemēram, no Latvijas: “Man jāatzīst, ka es neesmu redzējis nevienu Latvijas filmu. Esmu redzējis dažas filmas no Igaunijas un dažas no Lietuvas, bet es neatceros, ka es būtu redzējis kādu Latvijas filmu. Bet es esmu profesionālis, man ir iespēja noskatīties filmas festivālos un citviet. Bet daudziem citiem nav ne mazākās iespējas noskatīties lieliskas Eiropas filmas no citām valstīm, jo tās nerāda nedz kinoteātros, nedz televīzijā. Tādēļ tā ir nopietna izplatīšanas un sabiedrības izglītošanas problēma.”
Izaicinājums arī digitālais laikmets
Līdztekus ziņkārības trūkumam izaicinājumu Eiropas kinematogrāfam met arī digitālais laikmets.
Pašreizējā legālā filmu izplatīšanas sistēma vēl nav pilnībā pielāgojusies jaunajai realitātei, proti, tam, ka filmas cilvēki vēlas skatīties ne tikai kinoteātros un pa televizoru, bet arī internetā.
Mišels Manjē no Eiropas Komisijas saka, ka tas rada gan izaicinājumus, gan jaunas iespējas Eiropas filmām: “Mums tā ir iespēja, jo cilvēki tagad var noskatīties vairāk filmu. Es minēšu vienu skaitli no pētījuma, ko esam veikuši. Izrādās, ka 97% eiropiešu skatās kino. Tas ir liels skaitlis, un liek brīnīties, ko tad dara pārējie 3%. Tas parāda, ka tirgus ir milzīgs, un tas līdz šim nav ticis pilnībā izmantots.”
Gan Manjē, gan arī producents Kresto-Dina saka, ka kinoteātra pieredzi diez vai kaut kas spēs aizstāt. Kresto-Dina arī atzīst, ka nebūt ne visiem patīk jauno tehnoloģiju ienestās izmaiņas: “Mēs, producenti, tērējam daudz naudas un režisori tērē daudz laika, lai gan attēls, gan skaņa būtu perfekti. Un tad kāds jaunietis paņem un skatās šo filmu savā viedtālrunī. Un vairumam filmu veidotāju tas izraisa sašutumu, bet es parasti saku, lai viņi atslābst. Lai tik jaunieši skatās, lai tik viņi baro sevi ar šīm filmām, kā vien vēlas.”
Vēl viena problēma slēpjas tajā, ka arī starp legālajiem filmu izplatītājiem internetā dominē gan amerikāņu uzņēmumi, gan amerikāņu filmas. Tomēr arī Eiropas Savienības budžetā tagad ir līdzekļi, lai atbalstītu filmu izrādīšanu internetā.
“Piemēram, tagad mēs arī varam atbalstīt filmu izplatīšanu internetā, mēs varam atbalstīt kopprodukcijas filmas. Tā kā mēs esam mēģinājuši saglabāt labāko no iepriekšējās atbalsta programmas un pievienot dažus elementus, kas var palīdzēt sektoram pielāgoties jaunajiem apstākļiem un izaicinājumiem,” norāda Manjē.
Savukārt uz jautājumu, kā gan raisīt lielāku sabiedrības interesi par Eiropas kino, viedokļi dalās. Lanžs uzskata, ka sabiedrību ir nepieciešams izglītot: “Es domāju, ka ir ļoti būtiski mācīt skatīties filmas arī skolās, mācīt novērtēt dažādus filmu aspektus. Un sabiedrībai būtu arī jāpapūlas būt nedaudz ziņkārīgākai.”
Savukārt Kresto-Dina ir pārliecināts, ka ir vienkārši jātaisa labs kino: “Visienesīgākā filma 1964. gadā bija “Roko un viņa brāļi”, ko veidoja Lukino Viskonti. Tajā bija dīvas un zvaigznes, un tas bija lielisks mākslas darbs. Un cilvēki devās to skatīties. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija fantastiska!”
