Latvijas ābolu lielais pluss ir tāds, ka audzēšanas laikā tie maz apstrādāti ar ķīmiskām vielām un ir saglabājuši vitamīnus un minerālvielas. Veikalos ziemā šādus ābolus reti izdodas redzēt, ja nu gadās tirgū.
“Šobrīd Latvija nespēj pieaudzēt tik daudz ābolu, lai pietiktu. Te ir redzamas šķirnes, ko var saglabāt līdz pavasara vidum, un ir arī tādas pavisam vēlās ziemas šķirnes, kuras glabājas līdz maijam, jūnijam,” stāsta Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja Edīte Haufmane.
Tomēr ievesto ābolu īpatsvars Latvijā ir daudz lielāks par pašmāju dārzos audzētajiem. Bet mums ir izcili selekcionāri un tagad arī labas glabātuves, kur ābolus uzglabāt.
Šeit ir iespēja attīstīt augļkopības nozari, jo pieprasījums ir, saka izstādes apmeklētāji, un gandrīz katrs izmanto iespēju nopirkt kādu sārto augli.
Lai gan izstādes nosaukumā pieminēti arī bumbieri, šoreiz to bija maz.
“Bumbieri tik ilgi neglabājas, šis nebija bumbieriem labvēlīgs gads. Bet ir arī dažas ziemas šķirnes, plaši audzēja “Belarusskaja pozdņaja”, kas stāv līdz februārim un ilgāk,” stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Laila Ikase.
Mūsu selekcionāri reģistrējuši trīs jaunas ābeļu un divas bumbieru šķirnes. Daudzveidība ir, vajadzētu būt arī lielākām iespējām augļus iegādāties.