Artjoms Konohovs: Sāksim ar visai vienkāršu jautājumu. Kad Donalds Tusks un Federika Mogerīni tika nozīmēti jaunajiem amatiem, viņi tika nodēvēti par “dinamisku duetu”. Tas acīmredzot bija arī mājiens līdzšinējās vadības Hermana van Rompeja un Ketrinas Eštones virzienā, ka viņi nav bijuši pietiekami aktīvi. Tādēļ es gribētu vaicāt, vai Jūs sagaidāt kādas pārmaiņas Eiropadomes darbā līdz ar Donalda Tuska stāšanos amatā? Vai arī tomēr viņam nemaz nebūs iespējas kaut ko būtiski mainīt?
Janis Emmanuilidis: Vispirms es gribētu teikt, ka es nepiekrītu iepriekšējo piecu gadu novērtējumam. Jā, mēs varam būt kritiski par augstās pārstāves Ketrinas Eštones sniegumu, bet Hermans van Rompejs, it sevišķi ņemot vērā, ka viņš bija pirmais pilna laika Eiropadomes priekšsēdētājs, ir izdarījis ļoti labu darbu. Jāņem vērā, ka šis bija arī ļoti sarežģīts posms: tā bija, iespējams, smagākā krīze Eiropas Savienības vēsturē - pastāvēja bailes par eiro sabrukumu, par valstu izstumšanu no eirozonas. Beigu beigās sliktākais, kas būtu varējis notikt, nav noticis. Jā, ne viss ir lieliski, bet es domāju, ka van Rompejs bija labs padomes priekšsēdētājs, ņemot vērā visu situāciju.
Ja runājam par to, ko var gaidīt no Tuska kunga, tad tas galvenokārt ir atkarīgs no divām lietām. Tas būs atkarīgs no tā, kā viņš pats un viņa komanda redzēs savu lomu. Mēs redzēsim, vai Tusks un viņa komanda turpinās darboties līdzīgi, kā to darīja van Rompejs un viņa sabiedrotie, vai arī drīzāk mēģinās ko mainīt. To mēs pašreiz vēl nezinām, bet no tā, kā Tuska komanda sevi saredz, daudz kas būs atkarīgs.
Otrs būtiskākais aspekts ir notikumi.
Tieši notikumiem ir svarīgākā nozīme. Sākot ar 2010. gadu un līdz pat 2013. gada beigām mēs redzējām, ka eirozonas krīze lielā mērā noteica Eiropadomes priekšsēdētāja dienaskārtību. Un arī turpmāk tieši pasaules notikumi, kas risināsies konkrētajā brīdī, noteiks jaunā priekšsēdētāja lomu. Kādi būs šie, neviens no mums droši nevar paredzēt, bet tie būtiski ietekmēs viņa darbu.
- Polijas ārpolitika un politika kopumā Eiropā ir bijusi diezgan aktīva. Daži pat teiktu, ka viņi ir ļoti uzstājīgi un skaļi pastāv uz tā, ko vēlas iegūt no pārējās Eiropas. Arī poļu politiķi vienmēr ir bijuši diezgan tieši savos izteikumos un prasībās. Vai, Jūsuprāt, Tusks varēs turpināt šo līniju arī jaunajā amatā? Vai arī tomēr jaunais amats uzliks viņam savus grožus, un viņam būs vairāk jāmeklē kompromisi?
- Ja mēs atskatāmies uz 10 gadiem, ko Polija ir pavadījusi Eiropas Savienībā, tad mēs redzam, ka sākumā šī valsts netika novērtēta atbilstoši tās lomai un svaram Eiropā. Polijā dzīvo 40 miljoni iedzīvotāju, un tā spēlē būtiski lomu reģiona ģeopolitikā. Ar laiku Polija kļuva par spēcīgu spēlētāju Eiropā, un es piekrītu, ka viņi ir spējuši labi aizstāvēt savas intereses, viņi ir bijuši ļoti profesionāli. Bet es domāju, ka viņiem kopš iestāšanās brīža līdz šodienai bija jāpiestrādā, lai iegūtu to lomu, kas viņiem pienākas Eiropā.
Tomēr, kad jūs no kādas Eiropas valsts prezidenta vai premjera (šajā gadījumā no Polijas premjera) kļūstat par Eiropadomes priekšsēdētāju, jūs uzņematies jaunus pienākumus. Jūs neesat poļu Eiropadomes priekšsēdētājs, jūs esat Eiropadomes priekšsēdētājs. Jums būs nepieciešams mēģināt panākt kompromisus visaugstākajā politiskajā līmenī, starp valstu un valdību vadītājiem. Un vienīgais veids, kā panākt šos kompromisus, ir spēlēt pēc iespējas neatkarīgāku lomu.
Ja iepriekš van Rompejs vai turpmāk Tusks mēģinātu aizstāvēt savas nacionālās intereses, tiktu apšaubīta šī cilvēka autoritāte un spēja panākt kompromisus, un līdz ar to tiktu apšaubīta arī viņa turpmākā palikšana amatā. Un
es domāju, ka Tuska kungs gribēs būt veiksmīgs Eiropadomes priekšsēdētājs, kas nozīmē, ka viņam būs jāpatur prātā dažādas intereses, ieskaitot Polijas intereses, mēģinot panākt vienotu nostāju starp 28 valstīm. Un tas jau pats par sevi ir diezgan sarežģīti.
- Hermans van Rompejs parasti tiek raksturots drīzāk kā sanāksmju vadītājs nekā aktīvs līderis. Vai, Jūsuprāt, Tusks, ņemot vērā viņa raksturu un nedaudz atgriežoties pie jautājuma par to, kā viņš saredz savu lomu, varētu kļūt par šo līderi? Vai arī tomēr fakts, ka jebkura lēmuma pieņemšanai viņam būs jāpanāk visu valstu piekrišana, tomēr ierobežos šo spēju? Piemēram, ir zināms, ka Tusks vēlas virzīt Enerģētikas savienības ideju. Bet, ja tam nebūs atbalsta, tad tam nebūs atbalsta...
- Eiropadomes priekšsēdētājam ir iespējas ietekmēt dienaskārtību. Viņam vienmēr ir nepieciešams koordinēt savu rīcību ar atslēgas figūrām Eiropā, ar svarīgākajām galvaspilsētām un nozīmīgākajiem valstu līderiem, bet viņam ir iespēja noteikt dienaskārtību. Un van Rompejs arī ir mēģinājis to darīt un viņam tas ir izdevies. Viņš ir rosinājis diskusijas gan par enerģētiku, gan par stratēģisko partnerību, gan par aizsardzības politiku. Tā kā šādas iespējas pastāv.
Jūs minējāt Enerģētikas savienības piemēru. Jā, viņš varētu mēģināt aktualizēt šo jautājumu, bet viņš nebūt nebūs pirmais, kurš to darīs. Par to jau tiek spriests, šis nav jauns temats. Tā ir daļa no jaunās Eiropas Komisijas stratēģiskajiem uzstādījumiem. Un arī Krievijas krīze liek par to aktīvāk domāt. Tā kā es domāju, ka viņš pie šī jautājuma strādās. Un es domāju, ka tam būs atbalsts. Vai beigās viņam izdosies panākt rezultātu un kā jūs vērtējat šo panākumu mērogu, ir cits jautājums. Bet, jā, viņam ir šādas iespējas, un Tusks tās izmantos, gluži kā to darīja van Rompejs iepriekšējos piecos gados.
