Sekojot aicinājumam runāt par saviem vecvecākiem, arī es gribu padalīties stāstā. Domāju, tas ir tipisks, sāpīgs daudziem – izsāpēts–neizsāpēts, pētīts–neizpētīts. Nav tur dižas varonības. Nekad neesmu savu vectēvu redzējis (tikai bildītēs). Viņš – Roberts Kalve – atdusas Toronto, tāpat kā mana vecmamma Alma. Arī vecmāmuļu Almu nekad neesmu dzīvē redzējis.
“Gadījās, bet tas vairs neatkārtosies,” žļembājot sviestmaizes kumosu, iemīļotajai meitenei sola Lauris Reiniks. Meitene netic. Un pareizi dara. Kura gan tādam noticētu, kurš čāpstina klausulē un sola ierasties, taču skriešanas vietā izvēlas mīšanos ar meiteņu riteni. Beigās Reinikam tomēr sanāk gan jāt, gan skriet un beigās arī piedalīties kopdejā, taču tiem, kuri grib šonedēļ izklaidēties, vajadzēs skriet gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, jo topa meitenes negaidīs, proti, šie pasākumi neatkārtosies.
Pavasarim šogad smagas dzemdības, turklāt uz tām neieradīsies kroņmantnieki no aizjūras zemēm. Savus karaļus un savas karalienes mūsu pavasaris dzemdinās pats. Vispirms tas notiks Siguldā, bet tad sporta kompleksā „333” Ropažu novadā. Un, lai piedod māksla slēgtās telpās, jau atkal neizskaidrojams, ar ožu sajūtams tonis gaisā, ko elpojam, sauc uz trakulībām. Ar atgriešanos. Cerams, ar atgriešanos.
Reiz atgadījās visai neparasta lieta, pat dīvaina un jocīga, kāzuss, nonsenss. Dzejnieks uzaicināja cilvēkus uz karnevālu, bet pavēlēja ierasties bez maskām. Cilvēki tomēr bija prātīgi un nāca maskās, taču jokainais namatēvs stāvēja durvīs un rāva maskas nost. Skaidra lieta, ka viesi bija panikā un izmisumā…
Septiņas nedēļas no Meteņiem līdz Lieldienām katoļiem ir gavēnis. Spriežot pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra izdotā dienrāža, Lastavāgs, Miesmetenis, Aizgavēnis, skulduru vakars, pīrāgu diena jeb Meteņi svinami šajā nedēļas nogalē. Matainiem vīriem tad esot jāplūcas, bet bērniem jāvizinās ar ragaviņām, lai lini aug kupli. Visiem brangi jāpieēdas, bet vakarā jāgaida Laima, kura šai laikā metot savas dāvanas. Droši, ka šīs dāvanas ir brīnumainas. Tieši par brīnumiem šonedēļ liek aizdomāties izklaides tops.
“Kad paliek auksti, es gribu ziemu apēst, sniegu apēst kā konfekti,” dzied Renārs Kaupers. Iespējams, daudzi vēlas apēst ziemu kā konfekti, tomēr ir tikpat daudzi, kuri labprātāk ievīstās siltā sedziņā un grib apēst kādu labu grāmatu, iegrimst kinoteātra krēslā un kāri izgaršo filmu, aizver acis un kā smalku delikatesi izbauda koncertu. Ja nemēģina konfekti iedabūt metaforas plauktiņā, tad atklājas, ka nekāda labuma jau no konfektēm nemaz nav, bet izklaides topam šoreiz izvēlētas personības, kuras tikpat labi varētu kalpot par sava veida “konfekti”.
“Hei, sveiks, Žagarkalns, Kaķīškalns, Kamparkalns!” Ir īstais brīdis sasveicināties ar kalniem, vai ne? Paplašināt kalnu uzskaitījumu lieliskās “Labvēlīgā tipa” dziesmas “Himalaji” piedziedājumā un konstatēt, ka tiešām “kalnu daudz”! Turklāt visos pagaidām ir sniegs! Un daudzi aicina sniega priekos.
Strādājot interneta ziņu medijos ilgāk par pieciem gadiem, iestājas rutīna attiecībā pret notikumiem, kuriem piemīt zināms cikliskums. Vācot informāciju topam, acis neapstājas pie šiem cikliskajiem notikumiem, bet izmisīgi meklē. Šoreiz tā atrada spilgtu gradāciju, ko raksturo trīs kādas izpildītājas koncerti Latvijā, taču, kā reiz dziedāja grupa “Suņa stunda”: Nauda, tas nav galvenais, galvenais ir pārējais.
Klāt pirmā Advente, kad Ziemassvētku gaidīšanas reliģiskos rituālus tradicionāli pavada jautrs jampadracis, kura neatņemama sastāvdaļa ir tirdziņi, rūķi, piparkūkas, egļu iedegšana un tā tālāk. Kopumā šajā bardakā viss ir tā sajaucies, ka arī eglītes iedagšanas pasākumam zināmas auditorijas pievilināšanas nolūkos dot nosaukumu "Šreka pirmā Ziemassvētku eglīte" šķiet atbilstoši kopējai kiča sajūtai. Vienīgi kādā brīdī sagribas tīru mantu un iekšējus svētkus.
Pārlaiduši vairākus ciklonus, brīvdienās gaidām jaunus. Tie nesīs ne tikai lietu, negaisus un krusu, bet arī skatītāju un klausītāju pieplūdumu kinozālēs un koncertzālēs, jaunās un vecās. Vismaz koncerts “Es savai tēvzemei” Tukumā un Jelgavā, attiecīgi 13. un 14.novembrī, ir izpārdots. Tas nozīmē – publika ir, bet tops šoreiz cikloniski akustisks...
Lai arī tuvojas Mārtiņi, šoreiz Mārtiņš vārtos nestāvēs. Stāvēs Edgars Masaļskis. Varbūt Elvis Merzļikins. Vēl varbūt nospīdēs Henrijam Ančam… Un šī drāma risināsies Liepājā. Tur gaidāma ne tikai hokeja drāma, bet arī svētki, jo tiks atklāta koncertzāle “Lielais dzintars”.
Pēc lietainas piektdienas priekšpusdienas skolēni līksmi izbirs no skolām un dosies nedēļu ilgā rudens brīvlaikā, kuru iesākums laika prognozēs solās būt gana jauks, lai nesēdētu pie ekrāniem, priecājoties par rudens krāsām bildītēs no Kosmosa, bet izbaudot krāsas klātienē un atgādinot vecākiem par to, ka naktī uz svētdienu sākas ziemas laiks, tāpēc pulksteņi jāpagriež par vienu stundu atpakaļ.
Jau vēstīts, ka Latvijas Televīzija 7.oktobrī uzsāka Latvijas jauno režisoru īsfilmu televīzijas pirmizrāžu maratonu, kas ilgs līdz pat gada beigām, kopumā LTV7 kanālā trešdienu vakaros izrādot vairāk nekā 20 īsfilmas. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar jaunajiem režisoriem. Šoreiz – ar Pēteri Ķimeli un Staņislavu Tokalovu, kuru filmas LTV7 izrādīs 14.oktobrī.
Ātri satumstoši vakari, laternu blāvi dzeltenā gaisma un aizvien lielāka interese par laika prognozēm, kurās atkal jau vēstīts par nacionālajiem aukstuma rekordiem. Tā vien gribas ievīstīties siltā segā un palūrēt televīziju, taču – nē, ir tāda cilvēku suga – izklaides pasākumu rīkotāji, kas vilina ārā no segapakšas.
Latvijas Televīzija 7.oktobrī uzsāk latviešu jauno režisoru īsfilmu televīzijas pirmizrāžu maratonu, kas ilgs līdz pat gada beigām, kopumā LTV7 kanālā trešdienu vakaros izrādot vairāk nekā 20 īsfilmas. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar jaunajiem režisoriem. Šoreiz – Agnesi Laizāni un Reini Spaili.
Kad, viens otru apdzenot, teātri ar pirmizrādēm ieskrējušies, kad orķestri ieskandinājuši jauno sezonu (izņemot dažus, kuri nedaudz aizsnaudušies), bet vakari kļūst tumšāki, klāt laiks citiem ikgadējiem rituāliem. Tie aicina uz Apjumības dzīrēm, Rudenājiem, Saberiem un ražas svētkiem. Tie mudina naktī baudīt gaismu.
Sestdienas rīts daudziem pienāks ar atvieglojuma nopūtu. Beidzot Raiņa 150.dzimšanas diena būs garām un neviens, cerams, nebāzīs priekšā un, atvainojiet, pakaļā šo padomju laikos monumentalizēto ikonu jeb ikonizēto monumentu, no kura pumpas vien metas, jo sirds grib izpriecāties vienā no šogad pēdējām dabas sarūpētajām atvasarām.
Kā mirdzošu dzintaru virtene sestdienas vakarā Baltijas jūru ieskaus ugunskuri „Senās uguns naktī”, estrādes pērles mirdzēs Jūrmalā, bet Latvijas Televīzija (LTV) ar cikla „Teātris.zip” raidījumu un jautru dziesmu šovu uzsāks jauno, 62. sezonu. Tikmēr deju mūzikas cienītāji izlustēties pirms rudens (lasi, skolas) sezonas sākšanās varēs gan agrāk populārajā klubā „Essential”, gan lielā deju teltī Madonā, bet rallija fani pulcēsies Liepājā un tās apkārtnē.
Ir iestājies pilnīgs rokenrols, ar to domājot nevis rokenrolu kā konkrētu mūzikas stilu, bet gan visu izklaides industrijas piedāvājuma kopumu šīs nedēļas nogalē. Rokas augšā! Padodos, jo aiz topa piecinieka jāatstāj daudzi brīnišķīgi notikumi, piemēram, "Baleta zvaigznes Jūrmalā", „Vides deja” Ropažos, mūsdienu amatniecības festivāls Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, mūzikas festivāls „Weekend Festival Baltic” Pērnavas pludmalē, koncerts „Vasara. Mežotne. Sensitences” Mazajā Mežotnes pilī un vairāki citi jauki koncerti. Kas tad ir topā? Pilnīgs rokenrols par spīti svelmei.
Leģendas vēsta, ka Žans Klods van Damme, cenšoties piepildīt savu sapni par kino karjeru, strādājis par ārā metēju naktsklubā un visiem kaut cik ar kinoindustriju saistītiem cilvēkiem vairākus gadus no vietas demonstrējis kāju lokanību, līdz beidzot viņam paveicies novicināt kāju kāda B klases grāvēju producenta deguna priekšā un durvis uz Holivudu atvērās. Mūsdienās Latvijā triks ar kāju nav nepieciešams. Lūk, kāpēc…
Uz XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielo notikumu fona ielās, skvēros, parkos un laukumos Rīgā risinās daudz mazu un nozīmīgu šo svētku notikumu. Tikmēr visriņķī smako pēc pulvera, pludmalē un seno laiku biezajos tērpos sasvīdušiem ķermeņiem un… zirgiem. Tāda būs nedēļas nogale Latvijā. Biezi noklāta ar notikumiem, smaržām un sajūtām. Savus ieročus, arī ābeci, atradīs gan Sprīdītis, gan pagānmetālists, gan vēstures cienītājs...
„Šlāgeris ir visur,” jau labu laiku no televīzijas ekrāniem mums mēģina iestāstīt Guntis Skrastiņš. „Latvijai tuvojas karstuma vilnis,” jau labu laiku mūs no televīzijas ekrāniem mēģina iebiedēt laika prognozētāji. Un nu, karstuma vilnis ir klāt un acīmredzot pārņēmis varu Latvijā. Vilnis Karstums uztaisījis apvērsumu, ieceļot par premjeru Aivaru Šlāgeri.
Ņemot vērā, ka ielīgošanās pasākumi jau iet vaļā visas nedēļas garumā kopš 16.jūnija, provocējot svētku sajūtu ārēji un iekšķīgi, rēķini var misēties un saiet putrā pat tādam, kas nav analfabēts un prot arī skaitīt, taču ir sācis lusti pārāk agri, lai viņam pietiktu spēka izturēt, kur nu vēl sarēķināt un paklausīt viegla smīna pavadītam jaunievēlētā aicinājumam „priecāties, bet ar prātu” intervijas pēdējā minūtē.
Izmantojot sabiedrisko attiecību speciālistu bieži ekspluatēto svešvārdiņu, jāsaka, ka šīs nedēļas nogale ir "unikāla", jo tajā ar pierēm saskrējušies vismaz četri lielie un vairāki mazie festivāli. Katrs uz savas laipas. Uz tā fona nobāl pat Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam veltīts uzvedums, kurš ir pozicionēts "kā viens no nozīmīgākajiem jubilejas gada kultūras pasākumiem Jūrmalā".