Pēc LM datiem, pēdējos piecos gados trešās grupas invaliditāte no jauna piešķirta 12 000 cilvēku, kopējam trešās grupas invalīdu skaitam pārsniedzot 60 000.
Labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība") pagājušonedēļ pēc Invaliditātes lietu nacionālās padomes Latvijas Radio atzina, ka valstij nepietiek naudas, lai pilnvērtīgi palīdzētu personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti, kuriem palīdzība ir nepieciešama visvairāk.
"Sanāk tā, ka ir sprādzienveidīgs uzliesmojums, kā man ziņoja, invaliditātes piešķiršanai, un pārsvarā tā ir 3.grupa. Eiropā šāda veida invaliditātes netiek piešķirtas. Mēs esam pēdējā valsts, kas ir palikusi. Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi. Tas arī noved pie tā, ka ļoti lieli līdzekļi ir jādod pabalstiem," iepriekš norādīja ministrs.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā, kas pieņem lēmumus par invaliditātes piešķiršanu, gan norāda, ka dalījums trīs invaliditātes grupās saglabājies arī vairākās citās Eiropas valstīs.
Bet ar ko skaidrojams šāds pieaugums? Komisijas vadītājs Andris Zīverts atzīst, ka padziļināti tas nav pētīts, bet kā vienu no iespējamajiem iemesliem min krīzes gadus, kuros 64 eiro pabalsta dēļ dokumentus 3.invaliditātes grupai nokārtoja daudzi, kuri iepriekš nebija tam saņēmušies, lai gan pēc indikācijām grupa pienācās.
Komisijas vadītājs pieļauj, ka pieaugums 3.invaliditātes grupā ir arī uz jaunās izvērtēšanas sistēmas rēķina, kas spēkā ir otro gadu.
"Varbūt to, ko mēs kādreiz piešķīrām otro invaliditātes grupu, tagad pēc šīs jaunās izvērtēšanas ir trešā. Tāpēc varbūt tā trešā pieaug vairāk. Mēs vairāk skatāmies ne tik daudz uz pašu slimību, bet uz to, ko tā slimība ir izdarījusi, kādi ir tie funkcionālie traucējumi," klāstīja Zīverts
Šo rietumvalstīs piekopto principu – darbspēju, nevis diagnozes vērtēšanu kā pamatu invaliditātes piešķiršanai – Zīverts redz kā nākotnes modeli arī Latvijā, vienlaikus norādot – lai to pilnībā varētu ieviest, būtu jāiegulda daudz naudas arī rehabilitācijā, apmācībā un darbavietu pielāgošanā.
Labklājības ministra izteikumus par invaliditātes kārtošanu kā "vieglāko ceļu" asi kritizē opozīcijā esošās partijas "Saskaņa" Saeimas frakcija. Tās pārstāvis Andrejs Klementjevs, kurš darbojas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, pārmet Reiram vēlmi invaliditātes statistiku samazināt mehāniski, nevis pēc būtības.
"Es saprotu, ka viņu uztrauc uzliesmojums, bet tas ir tāpēc, ka 20 gadus nekas nenotika rehabilitācijā un veselības aprūpē ir ļoti daudz ielaistas slimības, kas vēlāk pārtop par invaliditāti," teica Klementjevs.
Deputāts sola, ka Sociālo un darba lietu komisijas vadība neatbalstīs grozījumus, kas likvidētu 3.invaliditātes grupu. Pret to iebilst arī invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis. "Ja ar to domāts ieekonomēt kādus līdzekļus, tad, es domāju, ka tā nebūtu laba prakse."'
Taču interesanti, ka nozares organizācijām ziņa par „sprādzienveidīgu” piešķirtās invaliditātes skaita pieaugumu bijusi jaunums.
"Ikdienā neesmu novērojis, ka būtu lielāks klientu pieplūdums, vairāk zvanu. Jo parasti cilvēki, līdzko iegūst invaliditāti, diezgan bieži mums zvana un prasa, ko darīt tālāk, kur saņemt palīdzību," atzina "Apeirons" pārstāvis.
Lūgts vērtēt valsts politiku, lai cilvēkiem palīdzētu nenonākt līdz invaliditātei vai iespējami drīz atgriezties darba tirgū, "Apeirona" vadītājs atzina – pietrūkst mērķtiecības.
"Uzskatām, ka nav bijusi pārāk veiksmīga šī politika. No vienas puses šķiet, ka finansējums daudziem pakalpojumiem ir diezgan liels, bet nav tā mērķtiecīguma, uz ko virzīties, fokusēšanās uz pašu cilvēku, kas nokļūst grūtā situācijā, iegūst invaliditāti. Un tad tie visi speciālisti, kas mums Latvijā ir, mēģinātu kaut kādā veidā palīdzēt," sprieda Balodis.
Pēc LM datiem, pērnā gada beigās Latvijā bija gandrīz 62 000 cilvēku ar 3.grupas invaliditāti, 80 500 cilvēku ar otrās grupas invaliditāti un gandrīz 24 000 cilvēku ar pirmās grupas invaliditāti.
