Rinalds Krēgers ar Toniju jau divus gadus ir kā viens vesels. Rinalds savu dzīvi bez Tonija iedomāties vairs nespēj.
“Agrāk vēl jā, bet nu jau vairs nē, viss notiek daudz ātrāk un daudz efektīvāk, ja man vienam pašam būtu jāiet uz darbu, tas aizņemtu kādas divas stundas, ar suni mēs pa pusstundu neiespringstot mierīgi aizejam,” stāstīja Rinalds.
Rinaldam un arī citiem vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, par kuru acīm kļuvuši suņi-pavadoņi, ikdienā bieži nākas sastapties ar situācijām, kad apkārtējie, it kā gribot palīdzēt, nodara daudz vairāk slikta, jo, sarunājoties vai mīļojot šādu suni, tiek novērsta tā uzmanība no galvenā – sava saimnieka.
“Suns apjūk, viņš domā, ka mums vairs nekur nav jāiet, viss ir baigi labi, un viņš vairs neskatās, nekoncentrējas uz ceļu, uz mašīnām, tas var beigties slikti kā man, tā sunim, ne visi var nobremzēt, paspēt noreaģēt, apstāties, kad vajag,” skaidroja Rinalds.
Ar suņiem – pavadoņiem nevajadzētu runāt, tos glaudīt bez saimnieka atļaujas. Un noteikti nedrīkst barot.
Suņa-pavadoņa saimniec Līga stāstīja, ka dažreiz cilvēki “cenšas suni pa kluso aiztikt, pabarot, un apkārtējiem liekas, ka mēs neko nesakām, neko nedarām, bet patiesībā mēs neredzam, ka sunim uzbāžas, un cienasti ne vienmēr ir atbilstošs suņu ēdiens, un suņiem pēc tam mēdz būt veselības problēmas, un kurš no tā cieš - protams, ka mēs”.
Kad suns – pavadonis ir iemauktos, viņš strādā un viņu traucēt nedrīkst. Tas var būt bīstami dzīvībai gan sunim, gan neredzīgajam cilvēkam, kuru viņš pavada.
Servisa suņu biedrības “Teodors” biedri trešdien stāstīja rīdziniekiem, kā rīkoties, sastopot servisa suni. Un liels prieks, ka cilvēki jau daudz ko dzirdējuši.
Īpaši jāuzmanās, ja suni – pavadoni satiekat, pastaigājoties ar savu četrkājaino draugu. Servisa suņi ir ļoti nosvērti, draudzīgi un mīļi, tāpēc diezgan bieži tiek sakosti.
