“Expressen” žurnālists Rīgā - Asinspirts sākās aiz mana loga”.
“Asinspirts Rīgā – pieci mirušie”.
“Krīze Baltijā”, “Tagad viņi sāk šaut”.
Vadošajā zviedru laikrakstā “Expressen” šādi virsraksti bija lasāmi dienu pēc traģiskajiem 1991. gada 20. janvāra notikumiem. Sākoties OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai, žurnālists Johans Erseuss, tolaik 31 gadu vecs, atradās tieši blakus – viesnīcā “Rīdzene”.
“Izgāju no sava viesnīcas numura, devos uz vestibilu. Bija piķa melna tumsa, gaismas nedega. Lēnām kāpu lejup pa lielajām kāpnēm. Pēkšņi skaļš plīstoša stikla troksnis. Tad šāvieni. Viņi bija iegājuši viesnīcā un šaudījās vestibilā. Sajutu, ka lodes lido man pārāk tuvu, tāpēc aizskrēju savā numurā, aizslēdzu durvis un iedzēru krietnu malku viskija,” stāstīja Erseuss.
“Kādu laiku pagaidīju, līdz viss atkal pieklusa. Lēnām gāju atpakaļ uz kāpnēm, lejā uz vestibilu. Portjē un cilvēki slēpās aiz viesnīcas galda. Viss bija aizslēgts. Pa izsistā stikla durvīm izrāpos uz ielas,” atcerējās žurnālists.
“Viņi brīžiem šaudījās parkā. Nomira Slapiņš. Vēl daži. Valdīja liels satraukums. Cilvēki bija ļoti dusmīgi. Karavīri šķita nobijušies. Tā bija saspringta situācija,” situāciju raksturoja Erseuss.
“[Barikādēs] bija žurnālisti arī no Japānas, Amerikas, Lielbritānijas, Itālijas, Francijas, Vācijas, arī Krievijas mediji. Dažkārt tikāmies naktī viesnīcas “Latvija” jumta restorānā, lai ko ieēstu, iedzertu, padalītos ar stāstiem. Taču problēma – mums visiem bija daudz rubļu, jo tos izdevās samainīt ar ļoti labām likmēm. Bet mēs neko nevarējām nopirkt. Kad tur nokļuvām naktī, ēdiens parasti jau bija pazudis, un ko dzert bija ļoti maz. Dažreiz tikai krievu šampānietis,” sacīja žurnālists.
Informācija par notiekošo starptautiskajā telpā plūda dažādiem ceļiem. Juris Kaža tolaik bija amerikāņu raidsabiedrības “ABC” korespondents Stokholmā
Viņš atcerējās: “Piezīmēs ir tas, ko es tieši pierakstīju, runājot telefonā gan ar cilvēkiem Lietuvā, gan Latvijā. Pierakstīju skaitļus, cik kritušo, ievainoto Lietuvā, un arī tie cilvēki, kas tika sašauti, nošauti Latvijā.”
“Interese bija samērā liela. (..) Tagad man varbūt jūk, vai tā bija Lietuva vai Latvija, bet man piezvanīja un mani pieslēdza pa taisno vienam milzu visam “ABC” raidtīklam, kas ir simtiem vietējās raidstacijas dažādās Amerikas pilsētās. Un man bija tiešajā ēterā jāstāsta, kas noticis,” atminējās Kaža.
Savukārt žurnāliste Māra Sīmane tolaik strādāja laikraksta “Dienas'' informācijas birojā. Tajā tika gan saņemta informācija no ārvalstīm, gan sūtītas ziņas uz ārzemēm.
Nav nejaušība, ka Vecrīgā uz viena no akmens bluķiem parādījās šāds uzraksts “Rubiks+Sadams” un sirsniņa – vienlaikus ar barikādēm uzplaiksnīja Līča karš.
“Bija ļoti svarīgi, ka mūs dzirdēja ārvalstīs. Jo tā bija mūsu apdrošināšana, mūsu drošības garants zināmā mērā. Un tāpēc mēs ļoti baidījāmies, ka tad, kad būs tas uzlidojums no Amerikas puses Irākai, ka tajā laikā visa preses uzmanība būs vērsta tikai un vienīgi uz to jautājumu, un ka varētu notikt kaut kādas straujākas kustības šeit,” norādīja Sīmane.
“Ļoti svarīgu lomu spēlēja tas, ka bija tā ārvalstu prese šeit un ka mēs ar viņiem strādājām. Ka visi cilvēki Latvijā ar viņiem strādāja. Un ka viņi varēja redzēt, kas notiek barikādēs,” atceroties janvāra notikumus, skaidroja Sīmane.
