"Kungam ir 65 gadi. Pēdējos 12 gadus viņš ir pavadījis ieslodzījumā par slepkavību, sadzīves slepkavību. Tā nav plānota slepkavība, viņam ir adaptācijas grūtības, viņš nespēj funkcionēt grupā ar citiem, viņš parasti iedzīvojas konfliktos." Ar šādu piemēru Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs ilustrē to, kā valstij sokas ar cietumnieku resocializāciju jeb atgriešanu tā sauktajā normālajā dzīvē. Viņš jau izteicies, ka bijušajiem cietumniekiem nākas saskarties ar citādāku realitāti, nekā gaidīts.
Vīrietim ir garīgas veselības problēmas un izteikta neuzticēšanās valsts institūcijām, tādējādi pastāv jauna nozieguma risks.
"Viņam ir dzīvesvieta, bet šajā dzīvesvietā pēc 12 gadiem nav ne logu, ne elektrības, ne apkures sistēmas. Dzīvot tur nevar, un ir ziemas periods. Tad, lūk, ir tāds gadījums. No vienas puses, cilvēks ir izcietis sodu, viņam ir visas tiesības iet ārā. Viņam arī nav nekādu papildu sodu. Bet ko darīt šajā ziņā institūcijām, lai sabiedrība neciestu, lai šis cilvēks arī neturpinātu ciest, jo patiesībā tie apstākļi, kuros jāatgriežas, nav apskaužami.
Pašvaldības sociālais dienests - priekš viņiem tas ir monstrs, kas 12 gadus atpakaļ viņu pagastā ir pastrādājis smagu slepkavību," stāsta Papsujevičs.
Tad nu lietā liktas zināšanas, kas tostarp iegūtas teju desmit miljonu eiro vērtajā projektā par resocializācijas efektivitātes kāpināšanu un ieslodzīto iekļaušanu sabiedrībā. Vēl pirms cietuma sociālais dienests sakārtojis vīrieša dzīvesvietu, bet probācijas dienests izkārtojis vīrieša tikšanos ar sen neredzētu bērnu, tādējādi vairojot uzticību valsts institūcijām. Nu jau pusotru gadu bijušais cietumnieks dzīvo sabiedrībā un arī strādā, labo piemēru ilustrē Papsujevičs.
"Gribētos teikt tā, ka pusotru gadu viss ir kārtībā. Kas būs tālāk... Protams, ka mēs sekosim līdzi šim gadījumam, bet tās ir praktiskas lietas, ko mēs risinām," norāda Papsujevičs.
Tieslietu ministrijas uzdevumā veikts pētījums atklāj, ka sabiedrībai pret bijušajiem cietumniekiem nav lielu iebilžu, ja tie noziegumu pastrādājuši vienu reizi. Vairāk nekā puse aptaujāto atklājuši, ka pie bijušajiem cietumniekiem turpinātu šūdināt apģērbu, izmantot celtnieka vai taksometra pakalpojumus. Iespējams, tas ir tāpēc, ka bijušie vai esoši ieslodzītie mums ir visapkārt - 63% tādus zina personīgi.
"Pieredze saskarsmē ar bijušajiem ieslodzītajiem ļoti ietekmē arī cilvēku viedokļus par to, par bijušajiem ieslodzītajiem. Viņi ir pozitīvāki visos jautājumos, visos apgalvojumos, tātad personīgā pazīšana parāda, ka nav tik briesmīgi, kā gribētos domāt," par pētījumu stāsta pētījuma autore Gunta Misāne no kompānijas "Comperio".
Tikmēr tikai katrs septītais darba devējs būtu gatavs pieņemt bijušos ieslodzītos. Katrs ceturtais bijušais ieslodzītais atzīst, ka darbā juties diskriminēts savas pagātnes dēļ, kopumā gan attieksme mainās, atzīst tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija)
"Šie cilvēki, mums ir jāsaprot, nekur nepazūd un nekur nepaliek. Tie ir mūsu sabiedrībā, mums vairs nav tikai iespējas izolēt, ierokot bedrē un uzliekot vāku ciet.
Mums vairs nav iespēju, kā bija kādos laikos, fiziski likvidējot cilvēkus, kas nevar iekļauties sabiedrībā. Jo lielāka būs sabiedrības iesaiste, jo labāki būs rezultāti. Pats vienkāršākais cietums ir izrakt bedri un uzlikt vāku virsū tam, kurš mums traucē," klāsta Bordāns.
Ieslodzījuma lietu pārvalde pēdējo gadu laikā piesaistījusi 9 miljonus eiro - lielākoties ES fondu līdzekļus - resocializācijas projektiem, lai sodu izcietušie noziedznieki veiksmīgāk varētu iekļauties atpakaļ sabiedrībā.
Latvijas cietumos pašlaik atrodas ap 3500 ieslodzīto. Dažādos izglītības pasākumos pērn iesaistījušies 1789 ieslodzītie, aptuveni tikpat piedalījušies psiholoģiskās aprūpes pasākumos. Par atkarību mazināšanas programmu interese ir mazāka - to izmanto tikai 135 ieslodzītie.
Taču viens no galvenajiem apstākļiem, lai bijušie ieslodzītie veiksmīgi atgrieztos sabiedrībā, ir darba iemaņas un sociālās prasmes. Iespēju ieslodzījuma laikā strādāt izmanto ceturtā daļa ieslodzīto. Latvijas ieslodzījuma vietās darbojas 12 uzņēmumi, kas piedāvā darbu šūšanā, kokapstrādē, medicīnas mēbeļu ražošanā un citās jomās.
"Īstenībā ieslodzītais ir slēpts darbaspēka resurss, jo ik gadu no ieslodzījuma tiek atbrīvoti 2000 cilvēku, turklāt 96% no tiem ir darbaspējīgajā vecumā," komentē Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietniece Tatjana Trocka.
Tieslietu ministrija uzsver, ka īpaši pašlaik, kad trūkst darbaspēka, veicinās ieslodzīto atgriešanos darba tirgū.
