Mamma Inese Elizabete Johansena Ventspilī atgriezusies pēc septiņu gadu prombūtnes Norvēģijā. Atgriešanās notikusi marta beigās, kad Ineses astoņgadīgais dēls uzsācis mācības otrajā klasē. Turklāt skolā, kas Inesei pašai saistās ar patīkamām atmiņām, proti, skolā ar pievienoto vērtību.
“Skolas, kuras es apzvanīju, bija pretimnākošas, bet es izvēlējos to skolu, kurā mans dēls ir jau trešā paaudze no mūsu ģimenes, kas mācās šai konkrētajā izglītības iestādē," Latvijas Radio raidījumam “Globālais latvietis. 21. gadsimts” stāsta sieviete.
Skola esot bijusi ārkārtīgi pretimnākoša un atsaucīga, bet problēmas sākās, iespējams, pieredzes trūkuma dēļ, un jau pavisam drīz iezīmējušās pirmās grūtības, proti, valodas barjera.
“Akmens manā dārziņā, viņa latviešu valodas zināšanas nebija tik labas, kā varēja būt, ja vien es laikus būtu zinājusi, ka mēs atgriezīsimies, ka mums būs tāda iespēja. Es ar dēlu ikdienā Norvēģijā latviski runāju nedaudz, bet dēls ar mani visu laiku runāja norvēģu valodā, jo visu savu apzināto mūžu viņš ir dzīvojis Norvēģijā, turklāt viņš pa pusei ir norvēģis. Tā kaut kā mājās iegājās, ka runājām norvēģiski," atzīst Inese.
Viņa uzskata, ka skolai, pedagogiem un arī viņai pašai nebija skaidra rīcības plāna, nebija informācijas par visiem tiem resursiem, kas pieejami, strādājot ar bērniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Turklāt Ineses dēlam neveica pārbaudi, nediagnosticēja viņa valodas prasmju līmeni un arī kopējais zināšanu līmenis palika nenovērtēts. Vienkāršiem vārdiem runājot,
atbraucēju “iemeta” kopējā katlā, kurā visi skolēni ir ar dzimto valodu latviešu valodu.
“Manuprāt, skola visu darīja ar vislabākajiem nodomiem, ielika dēlu otrajā klasē, lai arī Norvēģijā viņš mācījās trešajā, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Ar manu dēlu strādāja logopēds, kurš pēc pāris nodarbībām atteicās ar viņu strādāt, jo logopēda metodes nestrādāja," stāsta mamma. Viņa norāda, ka, viņasprāt, logopēdam noteikti vajadzētu izstrādāt metodes, kā darboties ar bērnu, kuram latviešu valoda nav dzimtā valoda, piemēram, kā iemācīt divskaņus un mīkstinājumus, kuru tādā valodā kā norvēģu - nav.
Tā kā pirms papildnodarbībām netika noteikts viņa zināšanu līmenis, tad papildnodarbībām nebija jēgas.
Sekas šim visam bija gana graujošas, jo vienā brīdī Ineses dēls pārstāja ar mammu runāt latviski, atzīmes mācību priekšmetos, ko vērtē otrajā klasē, bija nesekmīgas.
“Spriedze pieauga, vērtējumos netika pielāgotas nekādas atlaides, jo tā to nosaka likums, un nekādas atlaides netiek dotas, līdz ar to mans dēls iedzīvojās emocionālos traucējumos un mēnesi noslimoja. Viņš joprojām ar mani spītīgi runā norvēģiski un no pārslodzes viņš ir aizmirsis pat to, ko līdz tam zināja, piemēram, matemātikā," klāsta mamma.
Noslēguma kontroldarbu zēns spiests rakstīt bez jebkādām atlaidēm, rezultātā viņa vērtējums ir 1. Gan matemātikā, gan latviešu valodā, un tad skolā paziņots, ka zēns paliks uz otru gadu.
“Es nesaprotu, kā var atstāt uz otru gadu, ja viņš tai skolā un klasē nav mācījies pat gadu, vien divus mēnešus, no kuriem vienu viņš bija slims," saka Inese.
Mamma ar to nepavisam nav mierā un darīs visu, lai šo situāciju atrisinātu, jo zēnam skolā patīk, viņam patīk gan klase, gan mācības.
Risinājums atradies tikai tai mirklī, kad mamma vērsusies pēc palīdzības pie Kurzemes reģionālās reemigrācijas koordinatores.
Acumirklī iesaistījusies pašvaldība, Izglītības pārvalde, kuri risinājuši šo jautājumu, paskaidrojot skolai, kā rīkoties gadījumos, kad skolēns atgriežas no dzīves ārzemēs un cenšas iekļauties skolas dzīvē ar ne pārāk spožām latviešu valodas zināšanām.
Rezultātā bērns varēs rudenī turpināt mācības trešajā klasē un beidzot ir veikta diagnosticējošā pārbaude, un ir gatavs plāns divu nedēļu ilgiem vasaras darbiem.
“Globālais latvietis. 21. gadsimts” par šo jautājumu uzrunāja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieci Guntu Arāju. Viņa atzīst, ka tas bijis ekstrēms gadījums
“Šis ir ekstrēms gadījums, jo atgriešanās notikusi pavasarī, proti, mācību gada noslēgumā. Pats no sevis nekas nenotiks. Skolai bija jārīkojas citādi, jo pilnā apjomā mācību vielu viņš nebija apguvis, un ar viņu bija jāstrādā citādi. Turklāt mani pārsteidz, ka netika veikts diagnosticējošais darbs," saka ierēdne.
Šobrīd, kad mamma saviem spēkiem un ar pašvaldības atbalstu situāciju atrisinājusi, šis gadījums lai kalpo visiem par atgādinājumu, ka risinājums allaž ir atrodams. Tikai šoreiz par gana augstu cenu.
