Lai arī grupu mājas un dzīvokļi vairāk domāti cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, viņiem var būt arī funkcionāli traucējumi, Briedis norādīja.
Turklāt pašvaldības mēdz nemaz neinteresēties par patiesajām cilvēku vajadzībām, uzsvēra arhitekte Elīna Rožulapa.
"Sastopos ar to, ka nav izpratnes par to, ka viņam ikdiena būs jāpavada vienam, ka nebūs atbalsta," novērojumos par grupu dzīvokļiem, kas pēdējā laikā top arvien vairāk, dalījās Briedis.
Tas saistīts ar it kā dažādiem sīkumiem, kas būtiski cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā vai ar staiguli. Piemēram, cik augstu no grīdas izvietotas elektrības rozetes, cik augstu atrodas loga rokturi, kā veras durvis un cik platas ir durvju ailes.
“Visādi tādi sīkumi, kas to ikdienu sastāda. Kā durvis veras, kādos virzienos. Piemēram, vai tev katru dienu jābrauc apkārt kādām durvīm, lai iebrauktu tualetē. Neizprot to, ka vietas vajag vairāk,” skaidroja vides pieejamības eksperts.
"Projektos, kur pasūtītāji ir pašvaldības, diemžēl bieži redzam pilnīgu neieinteresētību cilvēka patiesajā problēmā," uzsvēra Rožulapa.
"Pašvaldība var pasūtīt un pieņemt projektu grupu mājai, kur pirmajā stāvā paredzēti dzīvokļi cilvēkiem ratiņkrēslos, bet koplietošanas telpas, kas paredzētas kopīgai atpūtai vai mācībām, ir otrajā stāvā bez lifta. Pašvaldības atbilde ir tāda, ka ierīkot pacēlāju ir pārāk dārgi," viņa stāstīja.
Arhitekte skaidroja, ka šādās reizēs pašvaldība norāda uz normatīvo aktu, kas nosaka, ka noteiktās prasības var neievērot, ja tas nosaka nesamērīgu slogu būves īpašniekam.
"Bet būve vairs nekalpo mērķim, jo projekta nosaukums ir ‘“Iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem”. Tad kā viņš dzīvos patstāvīgu dzīvi? Tādi mums ir skumjie stāsti,” turpināja Rožulapa.
"Vairākos projektos redzams, ka nav bijusi ne no vienas puses iniciatīva iejusties tā cilvēka ādā, kurš to ēku vai dzīvokli lietos. Nav bijusi ieinteresētība pašam iejusties, nav bijusi ieinteresētība pieaicināt kādas iestādes darbinieku, kas labi pārzina vismaz šo cilvēku ikdienu,” viņa norādīja.
Kā problēmas iemeslu nevar minēt tikai naudu, norādīja Briedis. Viņš novērojis, ka ne vienmēr nauda ir problēma, bet gan prioritātes – reizēm priekšroku dodot skaistākām mēbelēm, nevis pacēlājam.
"Es gribētu teikt, ka ir mums nauda. Esmu redzējis, ka iegulda milzīgus līdzekļus, bet nelietderīgi,” piebilda eksperts.
Viņa apgalvojumam piekrita arī Rožulapa:
"Cena nemainās no tā, vai rozete tiek iebūvēta pie grīdas, kur viņu nevar aizsniegt, vai vajadzīgajā augstumā.
Es piekrītu, ka nauda nav problēma, problēma ir attieksme."
Vienlaikus arhitekte atzina, ka, pārbūvējot jau esošas ēkas, ne vienmēr vidi pielāgot ir vienkārši pat ar pieejamiem līdzekļiem. "Tad, kad mēs projektējam pilnīgi jaunas ēkas, ir vieglāk padomāt par visu, ko gribētu ieviest, uzbūvēt. Kad mēs runājam par esošām ēkām, vienmēr ir ierobežojumi. Bet arī mazos dzīvokļos un tipveida mājās ir iespējas veikt kādus uzlabojumus,” viņa skaidroja.
Vides pieejamības uzlabojumu izmaksas atkarīgas arī no tā, par kādiem funkcionālajiem traucējumiem ir runa. “Rokturi un kontrastējošas krāsas līdzēs pie viena funkcionālo traucējumu līmeņa, bet, ja cilvēks ir ratiņkrēslā, tad pielāgojumi, kas nepieciešami, ir daudz nopietnāki,” norādīja Rožulapa.
“Visu izšķir domāšana; jo vairāk mēs domājam un cenšamies izprast konkrēto cilvēku, kas tur dzīvos, jo vairāk mēs pameklējam risinājumus, jo lielākas izredzes ir, ka arī mazā dzīvoklī pielāgojumus var veikt,” viņa piebilda, norādot, ka arhitektiem un dizaineriem ir jābūt trenētiem iedziļināties cilvēku vajadzībās.
