ĪSUMĀ:
- Agresijas pieaugums pret medicīnas darbiniekiem nav Latvijai vien raksturīga iezīme.
- Visā pasaulē mediķi uzbrukumiem ir pakļauti 5 reizes vairāk nekā jebkurā citā nozarē.
- Pētījumi liecina: uzbrukumi kļuva biežāki, sākoties kovida pandēmijai.
- Tomēr pēc ierobežojumu atcelšanas agresija negāja mazumā.
- Mediķiem Latvijā izteikti dažādi draudi, nodarīti miesas bojājumi, pausta verbāla agresija.
- Pēdējā laika tendence – medicīnas personāla nemitīga filmēšana.
- Arvien vairāk fiziski uzbrūk labi situēti, inteliģenti cilvēki.
- Policijai bieži par uzbrukumiem netiek ziņots, jo nav pārliecības, ka tas beigsies ar rezultātu.
- Sodi bieži vispār netiek piemēroti, ja nav nodarīti smagi miesas bojājumi un bijis vienkārši sitiens.
Uzbrukumiem nav attaisnojuma
Šomēnes Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kāda pacienta sieva uzbruka intensīvās terapijas dežūrārstei – žņaudza, līdz dakterei pašai bija nepieciešama neatliekamā palīdzība. Gadījums izraisīja plašu atbalsi sabiedrībā: vieni nostājās ārstes, citi – pacienta tuvinieces pusē.
Slimnīcā saka – uzbrukumi mediķiem nav retums, taču tie nav attaisnojami ne ar izmisumu, ne dusmām, ne stresu.
"Vardarbība pret ārstniecības personām ir ikdiena. Diemžēl tā ir ikdiena, ar kuru mēs negribam samierināties un kuru mēs negribam pieņemt," norāda Rīgas Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs.
Ārsts skaidro – agresīvi mēdz izturēties arī paši pacienti, bet tas visbiežāk izskaidrojams ar veselības izmaiņām. Reibums, slimība, trauma vai psihiskais stāvoklis var izmainīt uztveri un uzvedību. Šādiem pacientiem ārsti ir gatavi palīdzēt.
"Bet otra daļa ir huligāniskā uzvedība, kas ir pilnīgi nepieņemama, bet diemžēl arvien vairāk mēs saskaramies gadījumiem, kad ārstniecības personālam fiziski uzbrūk cilvēki, kuri kopumā ir labi situēti, ar zināmu inteliģences līmeni, kuri strādā, kuri nav bezpajumtnieki vai toksisko vielu lietotāji."
Nāves draudi, vajāšana, nemitīga filmēšana, nacionāla rakstura apvainojumi
Ārstiem un medicīnas māsām draudēts ar ieročiem, durts, sperts pa vēderu. Darbiniekus piekauj, draud nogalināt, lamā, apsaukā rupjiem vārdiem, pazemo un vajā.
Par savu pieredzi iepriekšējā darbavietā stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības centra virsārsts Marks Ronis:
"Man bija pacients, kuram, visticamāk, nesaistīti ar manu plānveida ārstēšanu attīstījās jaunas sūdzības. Es nespēju atrast to saikni, un pacients pēc tam diezgan ilgu laiku – man liekas, astoņus mēnešus – vajāja mani, zvanīja uz manām darbavietām. Viņam nebija pieejams mans tālrunis, bet viņš zvanīja uz reģistratūrām un dažādām nodaļām, kur es tolaik strādāju, draudēja, ka viņš mani sitīs, nogalinās vai vēl kā citādi rīkosies, ka viņš arī atnāks un ar lielu āmuru visu to iestādi sadauzīs, un arī maniem kolēģiem nodarīs pāri."
Pacientu tuvinieki mēdz izgāzt dusmas, arī dauzot medicīnas aparātus un demolējot telpas, piemēram, kāda slimnieka radinieks Austrumu slimnīcā izsitis stikla durvis. Citi uzvedas aroganti un draud, ka panāks ārstu vai māsu atlaišanu, jo viņiem pašiem esot tāda vara vai viņi ir pazīstami ar augstu stāvošām un ietekmīgām personām, atklāja slimnīcu pārstāvji.
Salīdzinoši jauna tendence ir medicīniskā personāla nemitīga filmēšana, tā cerot nodrošināties pret neizdarību vai kļūdām. Pēdējā laikā biežāki ir arī incidenti, kas saistīti ar nacionālajiem jautājumiem.
"Mums ir pavisam konkrētas situācijas, ka jaunie ārsti vairs nepārvalda tik labā līmenī krievu valodu, lai efektīvi un profesionāli komunicētu krieviski, izstāstot pacientu vecākiem visas slimības nianses un detaļas. Nereti tas tiek uztverts varbūt nepareizā veidā – kā nevēlēšanās runāt vienā vai otrā valodā," skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Valts Ābols.
Mediķi jūtas neaizsargāti, policiju bieži neizsauc
Austrumu slimnīcā stāsta par pretēju situāciju – pazemots ārsts, kurš latviski runājis ar krievisku akcentu. Visus uzbrukumus ārstiem slimnīcas neuzskaita.
Pie vārdiskas agresijas – draudiem vai apsaukāšanās – esot jau tā pierasts, ka to pat daudz neapspriežot, kur nu vēl ikreiz ziņot policijai.
Diemžēl arī ekstrēmākos gadījumos ar fizisku aizskaršanu vairs neceļoties roka saukt kārtības sargātājus, jo pieredze liecinot – tam var nebūt nekāda rezultāta. Tāpēc ārsti un māsas jūtas neaizsargāti, atzina Višņakovs.
"Reāli pēc uzbrukumiem vairāki darbinieki ir pārtraukuši darbu mūsu slimnīcā, bet daļa ir vispār aizgājuši prom no medicīnas, tāpēc ka nevar samierināties ar tādu attieksmi. Ja mēs runājam pār tādiem uzbrukumiem kā lamāšanās, pazemošana vai kliegšana, tad, protams, mēs varam vērsties policijā, taču šobrīd situācija ir tāda, ka tad, ja personai nav nodarīti tādi miesas bojājumi, kuru dēļ būtu iestājusies darba nespēja vai būtu paliekošas sekas, birokrātiskā procedūra no policijas puses ir tik ļoti sarežģīta, ka tur vajag doties uz policijas iecirkni, vajag sniegt liecības, viens ir cietušais, pārējie – liecinieki, visiem jāraksta paskaidrojumi. Bieži mēs nejūtam rezultātu, jo sodi bieži vispār netiek piemēroti, ja nav nodarīti smagi miesas bojājumi un bijis vienkārši sitiens," stāsta Višņakovs.
Uzbrukumi kļuva biežāki pandēmijas laikā
Statistika, kas iezīmē uzbrukumu biežumu, ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam. Tā kā arī NMPD ar agresiju sastopas ikdienā, tas būtībā strādā rokrokā ar policiju, skaidroja dienesta vadītāja Liene Cipule.
"Pagājušajā gadā tie bija vismaz trīs izsaukumi dienā, kad izsaukumu kartē brigādes ir atzīmējušas situācijas, kas ir bijušas saistītas ar dažādām agresijas izpausmēm. Bieži vien šīs situācijas beidzas ar reālu fizisku vardarbību; pagājušajā gadā esam reģistrējuši 10 nelaimes gadījumus darbā, kas ir beigušies ar darba nespēju," pastāstīja Cipule.
Agresijas pieaugums pret medicīnas darbiniekiem gan nav tikai kāda Latvijai vien raksturīga iezīme. Visā pasaulē ārstniecības personas uzbrukumiem ir pakļautas piecreiz vairāk nekā jebkurā citā nozarē strādājošie. Šis risks situāciju pie mums gan padara sevišķi labilu, jo ap 90% medicīnā nodarbināto ir sievietes, atzīmēja Bērnu slimnīcas vadītājs Valts Ābols.
Pētījumos citās valstīs arī konstatēts: šādi uzbrukumi kļuva biežāki, sākoties kovida pandēmijai un ar to saistītajiem ierobežojumiem. Taču tad, kad ierobežojumus atcēla, agresija negāja mazumā.
"Šobrīd mēs vērojam ļoti krasu viedokļu un vispār sabiedrības polarizāciju. Tas sākās jau kovida laikā – vai kovids ir, vai kovida nav, vai tas ir nopietni vai ne, vai jālieto maskas, ierobežojumi, vakcinācija. Pa virsu nāca ģeopolitiskais un sociālekonomiskais fons. Man liekas, vēl to pavadīja tas, ka pieaugoša ir tendence anonīmi un ļoti agresīvi komentēt šo visu sociālajos medijos. Un tad, man liekas,
pazūd tā izpratne, kur tad tā robeža vispār dzīvē ir. Ja es to esmu varējis agresīvākajā veidā darīt sociālajos medijos, tad bieži vien es to pārnesu arī reālajā dzīvē," turpināja Valts Ābols.
Iespējamie risinājumi – pacientu izglītošana un pašaizsardzības līdzekļi brigādēm
Viedokļi par to, kā risināt šo problēmu, atšķiras. Izskan priekšlikumi izglītot sabiedrību par to, kā pieņemt un samierināties ar tuva cilvēka nāvi, jo nereti tieši izmisums šādā skumjā brīdī var izraisīt dusmu lēkmi. Citi ierosina cilvēkus sagatavot tam, ar ko var nākties sastapties ārstniecības iestādē, piemēram, ka var būt jāgaida rindā, ka pacientus sašķiro steidzamākos un ne tik steidzamos, lai vai cik kritisks un mokošs šķiet paša vai jo īpaši sasirguša bērna stāvoklis.
Iestāžu pārstāvji arī atgādina – pastāv civilizēta sūdzību iesniegšanas kārtība, kā arī iespēja vērsties Veselības inspekcijā. Radikālāks ir ierosinājums noteikt ārstiem īpašu tiesisku statusu un sodus par uzbrukumiem mediķiem padarīt smagākus un nenovēršamus.
Savu risinājuma variantu piedāvā NMPD vadītāja Liene Cipule:
"Brīdis starp notikuma sākumu un policijas ierašanos ir visriskantākais, kur brigādei var tikt nodarīts vislielākais kaitējums, tāpēc apsveram domu par pašaizsardzības līdzekļu ieviešanu brigādēm.
Policija norāda, ka viņiem, ieviešot ķermeņa kameras, arī tika novērots šādu epizožu skaita samazinājums, jo tas aptur bieži vien preventīvi vardarbīgi izturēties, ja tas ir fiksēts videokamerā, tad tomēr mazāk šādas situācijas veidojas."
Nodarījums ārstniecības personai nav kaitējums vienam cilvēkam, bet arī visiem šī ārsta vai māsas pacientiem, jo cietušais vairs nevar turpināt strādāt un jāaizvieto vai vispār izlemj profesiju pamest. Tā kā darbinieku trūkst, tas nav vienkārši risināms jautājums, uzsver Stradiņa slimnīcas galvenā ārste Eva Strīķe.
"Tas ir viens no iemesliem, vardarbība ir traumējoša gan emocionālā, gan fiziskā izpratnē. Tas izpaužas gan bailēs, gan kā nevēlēšanās strādāt profesijā. Tādi gadījumi ir bijuši. Es nenosaukšu skaitli, jo baidos būt neprecīza, bet tādi atteikumi strādāt medicīnā arī citās iestādēs un atstāt šo profesiju ir bijuši," skaidro Strīķe.
Dažās ārstniecības iestādēs darbiniekiem pieejams bezmaksas emocionālā atbalsta dienests, piemēram, Stradiņa slimnīcā strādā divi šādi psihologi. Pašlaik šie speciālisti ir tik noslogoti, ka iestādes pārstāvji saka – nebūtu slikti, ja viņu būtu desmit.
