Astoņās apstāšanās vietās sanākušie pārdomās Lielās Piektdienas notikumus, kad Kristus devās savā sāpju ceļā un pēc tam mira pie krusta Golgātā. Lūgšana sākās pulksten 11 pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles un noslēdzās ap vieniem Doma laukumā. Šogad kā lūgšanas moto izvēlēti vārdi no Jāņa evaņģēlija.
Tie paši pleci, kas ikdienā pieraduši nest smagas mugursomas, lādiņus un ieročus, šodien cauri Vecrīgai nesa baltu krustu. Šogad Krustaceļā devās arī Ādažos dislocēto sabiedroto spēku karavīru desmiti.
"Karavīri ir tie, kas vieni no pirmajiem gatavi sagaidīt ļaunumu visbrutālākajā formā. Viņi ir mūsu priekšzīme, ka ar ļaunumu nav kompromisa," sacīja teoloģijas doktors Guntis Kalme.
Mācītājs atzina, ka par ticību Augstākam spēkam karavīri nemēdz daudz un skaļi runāt: "Tur nav nekāda termometra, bet ierakumos nav neticīgo. Un tad ir jautājums, vai spējam sniegt to, kas nepieciešams."
"Bet daudzi vaicā, kāpēc Dievs pieļauj karu. Tas ir ļoti smags jautājums. Dievs parāda to, ka mēs kā grēcinieki paši esam atbildīgi par ļaunumu, kas caur mums iziet. Bet mēs arī spējam tam pretoties, un šis Krustaceļš ar sabiedroto klātbūtni parāda, ka mēs tam spējam pretoties. Mēs kā grēcinieki paši esam," turpināja Kalme.
Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis atzina: "Viss kara fons rada iekšēju spriedzi un nemieru, bet mēs lūdzam, lai tas karš beidzas, lai ukraiņi uzvar.
Kad skatāmies uz citu cilvēku ciešanām, liekas – kas tad ir manējās, bet manējās ir tikpat īstas."
Piedalīšanās ikgadējā Krustaceļā daudzām Latvijas ticīgajām ģimenēm jau ir tradīcija. Gājiens lēni virzījās cauri Vecrīgai, ik pēc brīža apstājoties, klausoties cilvēku liecības un Bībeles lasījumus.
