Neaizmirst arī par emocionālo aspektu
Cēsiniece Gunita Bārda ir viena no brīvprātīgajiem, viņas ikdiena saistīta ar radošo sfēru, ne medicīnu, bet viņa ik nedēļu dodas uz Cēsu klīniku pie pacientiem, lai sarunātos, uzklausītu un lasītu priekšā.
Ja pacients vēlas klausīties, Bārda vispirms izlasa savu mīļāko no Ziedoņa "Krāsainajām pasakām" – "Dzintaraino pasaku". Tā ir arī visgarākā. Lēni lasot, aptuveni 15 vai 20 minūtes. Bārda sacīja, ka patiesībā lasīt ir daudz vieglāk, nekā klausīties. Bārda uz Cēsu klīniku dodas pie senioriem, vientuļiem pacientiem, kuriem slimnīcā jāuzturas ilgstoši vai kurus neapmeklē ģimene.
Domu par slimnieku apmeklēšanu Bārda pārdomāja krietnu laiku, taču, aprunājoties ar paziņu, kas vienlaikus ir arī klīniskā psiholoģe, viņa saņēma iedrošinājumu sākt darboties kā brīvprātīgā.
"Viss sākās ar karu, mēs palīdzējām ukraiņiem, cik varējām, bet vienā brīdi es sapratu, ka mēs viens otram tik maz palīdzam. Mēs esam gatavi mesties visur citur, tas ir labi, un tas ir jādara, bet ikdienā? Tad es sāku domāt – ko es varu izdarīt līdzcilvēkiem. Domāju – bērni vai veci cilvēki. Mūsu vecie cilvēki ir ļoti vientuļi. Kādam nav bērnu vai tie ir ārzemēs, vīrs vai sieva nomirusi. Viņi tiešām ir neiedomājami vientuļi. Un tad es devos pie Cēsu klīnikas vadības, kurai arī nebija tāda pieredzes, bet vadība bija ļoti atsaucīga. Un mēs mēģinājām," stāstīja Bārda.
Cilvēku stāsti, ko Bārda uzklausa, ir ļoti dažādi. Kāda liktenis ir vientulība, kas vēl skaudrāka top, nokļūstot slimnīcā. Ja saslimšana ir smaga, pat nedziedināma, tad primāri, protams, nepieciešama medicīniskā aprūpe, tomēr nevar aizmirst arī par emocionālo aspektu.
Bārda pie pacientiem dodas 1–2 reizes nedēļā. Tas notiek sadarbībā ar medicīnas personālu, kurš apzina pacientus, kuriem būtu nepieciešama un noderīga Bārdas klātbūtne. "Man liekas, ka jēgpilnāk ir, ja es eju pie cilvēka, kurš ir vientuļāks, kuram nenāk apmeklētāji, nezvana ik pa brīdim radinieki vai draugi. Nevis pie trim tantēm palātā, kurām jau tā tīri omulīgi, kurām ik pa brīdim piezvana kāds. Skaidrs, ka varu tur ienest citu elpu, bet vai tas ir tik jēgpilni," sacīja Bārda.
Organizācija "Hospiss LV" cer uz "hospisa māju"
Par paliatīvo aprūpi pie pacienta mājā tiek runāts vairākus gadus. Skaļāk to sabiedrība sadzirdēja pirms četriem gadiem, kad Latvijas Radio šim jautājumam pievērsās sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", taču projekts realizēts gan tikai tagad, kaut iecere bija pakalpojumu sniegt jau no pērnā gada rudens. Tagad situācija atrisināta.
Šogad Latvijā ieviests jauns valsts apmaksāts pakalpojums – paliatīvā aprūpe pacienta dzīvesvietā. Tā ietver gan veselības, gan sociālo aprūpi, gan psihosociālo rehabilitāciju. Kamēr valsts apmaksātā pakalpojuma ietvaros medicīnas personāls to veiks pacienta dzīvesvietā, brīvprātīgie, kuriem šis ir sirdsdarbs, bez materiālas atlīdzības turpinās darboties ārstniecības iestādēs.
Ja paliatīvā aprūpe var būt nepieciešama gadiem, tad hospisa aprūpe ir paliatīvās aprūpes beigu posms, atzīmēja nodibinājuma "Hospiss LV" valdes locekle Ilze Zosule.
"Hospisa pacienti ir pati, pati dzīves nogale, hospisa aprūpe attiecas uz mirstošo cilvēku aprūpi. Tā ir tad, kad slimības iznākums pēc simptomiem ir redzams un saprotams medicīniski, radikāla izārstēšanās nav iespējama. Šādā situācijā svarīgākais ir pacientiem dot medicīnisku atbalstu, noņemt sāpes, tas ir pats galvenais. Tālāk skatīties, lai nav slikta dūša, reiboņi, agresijas lēkmes, tātad pēc iespējas saglabāt cilvēkam mieru, lai viņš var sagaidīt pēdējos dzīves mirkļus bez nepatīkamām sajūtām," sacīja Zosule.
Ar jēdzienu "hospisa māja" visā pasaulē saprot vietu, kur uzturas nedziedināmi slimi cilvēki pēdējā dzīves posmā. Latvijā nav nevienas šādas hospisa mājas, taču agrāk vai vēlāk tādas būs – tas ir viens no galvenajiem nevalstiskās organizācijas "Hospiss LV" mērķiem.
Kamēr šādu māju nav, tikmēr lielu darbu dara organizācijas "Hospiss LV" profesionāļi un brīvprātīgie.
Iedrošinoši vārdi nav labākais līdzeklis, brīvprātīgajiem jābūt profesionāli apmācītiem
Būtiskā nianse ir tā, ka paliatīviem un hospisa pacientiem izārstēšanās nav sagaidāma. Tāpēc ir svarīgi arī brīvprātīgajiem savā darbā saprast, ka iedrošinoši vārdi un standarta pozitīvās frāzes te nebūs labākais līdzeklis, atzina Zosule: "Un tā galvenā atšķirība ir tāda, ka mums visiem tā pieredze, ejot uz slimnīcu, apmeklējot tur draugus vai radus, – vienmēr cenšamies būt tādi pozitīvi un teikt, ka viss būs labi, ka drīz jau izārstēsies, un kalt jaunus plānus par turpmākajiem apmeklējumiem, piedzīvojumiem, kas notiks pēc izārstēšanās. Un tad ir tas jautājums par to, vai šāds brīvprātīgā apmeklējums, kurš saka: "Turies, draudziņ, viss būs labi!", palīdz vai tieši otrādi?"
Brīvprātīgā cēsiniece Bārda, dodoties uz Cēsu klīniku pie pacientiem, pieturas pēc sirds vadītiem principiem – kas ir labākais, ko tajā brīdī viņa var dot cilvēkiem. Taču tūdaļ Bārda uzsāks mācības "Hospiss LV" brīvprātīgo apmācības kursos. Jāpiebilst, ka "Hospiss LV" vēlas paplašināt brīvprātīgo tīklu reģionos, un kā pirmā vieta izraudzīta Vidzemes slimnīca Valmierā.
Zosule stāstīja, ka brīvprātīgo apmācība ir svarīga.
"To "hospiss.lv" saprata jau pašā savas darbības sākumā, jo pirms četriem gadiem tas, ar ko mēs sākām, bija, ka mēs izveidojām darba grupu no Latvjā tobrīd pieejamajiem visiem speciālistiem, kas bija saistīti ar paliatīvo aprūpi – gan medicīnisko, gan sociālā pakalpojuma daļu. Tur bija gan ārsti, gan māsas, gan kapelāni, sociālie darbinieki, gan psihologi, lai mēs izveidotu tādu apmācības kursu, kuru izejot brīvprātīgie varētu apmeklēt paliatīvos pacientus. Tātad nedziedināmi slimus pacientus. Šobrīd gan psihologiem, gan kapelāniem, gan medicīniski jau ir pierādījies, ka šiem pacientiem ir nepieciešams cita veida atbalsts. Brīvprātīgo kursos mēs mācām, kas ir aktīvā klausīšanās, kā būt klātbūtnē, kādu pozu ieņemt, kā drīkst vai nedrīkst pieskarties pacientam. Tas, piemēram, vienmēr ir tikai plecs, vienmēr tikai ar atļauju, jo var būt, piemēram, tādi sāpju sliekšņi, ka nekāda cita saskare nav iespējama. Mēs brīvprātīgajiem mācām, ko nozīmē šie paliatīvie un hospisa pacienti, ar kādām grūtībām viņi saskaras, ko nozīmē, ja ir onkoloģiska saslimšana kaut kādā konkrētā stadijā. Vai cilvēks spēj uztvert apkārt notiekošo, vai viņš var redzēt, vai viņam ir vieglāk dzirdēt un kādā attālumā, un cik ilgi, lai nebūtu nogurdinoši, satraucoši. Tātad ņemot vērā šo ļoti trauslo stāvokli, kādā atrodas tieši šie specifiskie pacienti. Ir jābūt iemaņām, lai mēs nenodarītu pāri ar savu lielo vēlmi palīdzēt," sacīja Zosule.
To, ka mācības brīvprātīgajiem, kas dodas pie sirgstošajiem, ir vajadzīgas, apstiprināja arī Vidzemes slimnīcas kapelāne Dace Soldāne, kura gan pati vada šādas apmācības, gan ikdienā ir atbalsta plecs slimnīcā.
"Ja mēs runājam par garīgo aspektu, par garīgo pasauli pacientiem, protams, ka arī es strādāju un arī kolēģi slimnīcās, mums ir izstrādāta metodika, un ir tāda veida lietas, kuras, protams, ka ir vienmēr jāakceptē, un ir arī diagnozes un specifiski stāvokļi pacientiem, kuri var ļoti ietekmēt to, kā notiek šī saruna. Īstenībā vienalga kāda saruna – atbalsta, garīga, psiholoģiska saruna, jebkāda. Un tāpēc cilvēkam, kurš jūt sevī aicinājumu, ir pāris lietas, kuras viņam viekārši ir jāzina. Arī par to, kā funkcionē cilvēka garīgā pasaule."
Arī Soldāne pati Vidzemes slimnīcā darboties sāka kā brīvprātīgā. Viņa saskarsmi ar šiem pacientiem ir mācījusies vairākus gadus, atzīstot, ka gan diagnozes ir dažādas, gan brīvprātīgajiem ir svarīgi saprast savas kompetences robežas.
Soldāne pauda: "Ne velti es to esmu mācījusies vairākus desmitus gadu. Tas nav kaut kas tāds, ko mēs varam vienā brīdī uzzināt. Tas ir tas, kas prasa darbu – prasa lasīt, prasa lielu praksi, kur tu ej un kļūdies, un mācies no situācijām. Es Vidzemes slimnīcā sāku kā brīvprātīgā. Tas ir ļoti interesanti šajā mūsu konktekstā. Tas, ko mana pieredze liecina, jo cilvēks vairāk vai mazāk tomēr ir sagatavots, viņš jau ir apsvēris kaut ko, dzirdējis kādus ieteikumus vai, piemēram, sagatavojot hospisa brīvprātīgos. Kāpēc šī programma, manuprāt, ir ļoti laba, – tāpēc, ka tiek stāstīts tas, kura ir tā brīvprātīgā telpa, kurā viņš ir, un tajā brīdī, kad viņš ierauga, ka jautājums iziet ārpus viņa kompetences robežām, viņš var pasaukt sociālo darbinieku tur, kur ir sociāli jautājumi; viņš var pasaukt psihologu vai psihoterapeitu tur, kur ir jautājumi par emocijām un viņš var pasaukt kapelānu tur, kur ir būtības jautājumi, kur ir garīgi jautājumi, kur ir jautājumi par nāvi. Tā ir vienkārši tāda spēja atpazīt arī to jomu, ar ko cilvēks saskaras, ja runā, piemēram, par paliatīvu pacientu. Jo mēs nevaram neviens nekad būt gatavs šim. Bet ir cilvēki, kuriem ir pieredze, kvalifikācija strādāt konkrētā jomā. Un tāpēc brīvprātīgajam, man lieka,s forši ir iemācīt to, ka tai brīdī, ja nāk jautājumi par dzīves jēgu vai, piemēram, par vainas sajūtu un viņš nejūtas komfortabli, viņš var paaicināt cilvēku, kurš zinās, ko ar to darīt."
"Hospiss LV": brīvprātīgo darbība pamazām iziet arī ārpus Rīgas
Statistikas dati par 2021. gadu liecina, ka Latvijā ik gadu nomirst ap 29 000 cilvēki. 90% mirstošo cilvēku un viņu tuvinieki saskaras ar fiziskām un psiholoģiskām problēmām, jo veselības aprūpes sistēma Latvijā nenodrošina mirstošo cilvēku aprūpi.
Pamazām "Hospiss LV" brīvprātīgo darbība iziet arī ārpus Rīgas uz reģioniem. Lai gan organizācija apmācījusi vairāk nekā 200 cilvēkus, ne visi dodas pie pacientiem, tomēr nenoliedzami – šīs zināšanas var noderēt ikvienam, jo nekad nevar zināt, kas var notikt ar tuviniekiem.
"Hospiss LV" norādīja, ka ikviens cilvēks pelnījis aprūpi un mīlestību. To sarunas sākumā sacīja arī brīvprātīgā Gunita Bārda, paužot, ka mūsdienās ir divas nopietnas slimības – vientulība un prieka trūkums, un reizēm ikdienā vajagot tik maz, lai iepriecinātu otru – klātbūtni.
