«Negribam palikt aiz durvīm» – Vīķi-Freibergu godina par ieguldījumu Latvijas dalībā NATO

Savulaik pēc ziņas saņemšanas par to, ka Latvija uzņemta aliansē, Vīķe-Freiberga neslēpa prieku. Kopā ar tā laika ārlietu ministri Sandru Kalnieti, kura amatā bija no 2002. līdz 2004. gadam, un Ģirtu Valdi Kristovski, kas aizsardzības ministra posteni ieņēma no 1998. līdz 2004. gadam, tika izdarīts milzīgs darbs. 

Vēl šodien par šo lēmumu emocijas virmo. Taču trešdien Rīgas pili tika vairākkārt uzsvērts – būt drošībā nozīmē, ka drošībā jāiegulda un par to jārūpējas ik dienu. To akcentēja arī prezidents Rinkēvičs: "Šī ir tā diena, kad mēs atgādinām paši sev un sabiedrībai, ka mēs esam šobrīd visdrošākajā situācijā, kādā vien mēs varam būt, jo esam gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalsts. Bet mēs arī ļoti labi saprotam, ka mums būs ļoti daudz jādara, lai stiprinātu mūsu drošību, jo drošība nav rezultāts, drošība ir process. Par drošību ir jārūpējas katru dienu, un mēs nekad nevarēsim teikt, ka viss ir beidzies."

Saņemot Latvijas Transatlantiskās organizācijas jaundibināto balvu par sabiedrības iesaisti, Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka daudziem pēc Padomju Savienības sabrukuma likās – brīvība pati par sevi jau garantē drošību un labklājību, bet Latvijai bija jāsēž pie viena galda ar tiem, kas pieņem lēmumus pasaulē. Tas prasīja milzu darbu gan Latvijas bruņotajiem spēkiem, gan likumdevējiem. 

"Mēs negribam palikt Eiropas pievārtē, mēs negribam palikt nekur aiz durvīm, kur notiek pasaules lēmumu pieņemšana un sazināšanās ar tiem, kas iet vienā virzienā. Mēs cerējām atrast kopēju ceļu, kas garantētu, ka visas tās šausmas, kas piedzīvotas 20. gadsimtā, notikumi un sekas, īpaši okupācijas, paliktu aiz muguras un mēs varētu veidot labāku pasauli," atzīmēja Vīķe-Freiberga.

Trešdien Rīgas pilī bija daudz ziedu un apsveikumu, bet starp tiem izskanēja gan Ukrainas vārds, gan jautājums par to, kā stiprināt Latviju turpmāk.