Jaunietis Matīss par zaudētajiem pirkstiem kompensāciju nesaņēma
Matīsam ir 19 gadi, viņa labajai rokai šobrīd nav četru pirkstu. Viņš vēlas mācīties par programmētāju. Matīsam šobrīd ir jādomā kategorijās – kā dzīvot tālāk faktiski bez vienas rokas.
Bet viņš aizvien cer, ka viņa bijusī darba vieta "Tukuma piens" izmaksās kādu kompensāciju par darbā zaudētajiem pirkstiem, ko viņam pat solīja. Taču tagad uzņēmums to negrasās darīt, "Tukuma piena" direktors Ints Poškus vien noskalda – Matīss pats vainīgs, pats bāza roku, kur nevajag, ko esot atzinusi arī Valsts darba inspekcija.
Negadījums ar Matīsu notika pērn 17. oktobrī aptuveni pusdesmitos vakarā – pēc aptuveni 15 stundu garas darba dienas.
“Tukuma piens” ir viens no lielākajiem darba devējiem šajā novadā un viens no lielākajiem piena pārstrādātājiem Latvijā, šobrīd tajā nodarbināti aptuveni 250cilvēki, 2022.gadā tā apgrozījums sasniedza 76 miljonus eiro, peļņa – 2,8 miljoni eiro, bet pēdējos piecos gados kopā tā ir bijusi 17 miljoni eiro. “Tukuma piena” saimnieks un patiesā labuma guvējs Latvijā faktiski nezināma persona, kāds Dānijas pilsonis Stefans Balkins ar adresi Monako.
"Man bija jābūt brīvdienai tajā dienā, man atņēma brīvdienu, bija jābrauc uz darbu," atcerējās Matīss. Viņš stāstīja, ka uz citiem aparātiem strādāja divas maiņas, "bet mums bija tā, ka mums ir tikai viena maiņa, kaut vai līdz vieniem, diviem naktī jāstrādā būtu bijis".
Viņš strādāja pie biezpiena masas maisītāja, palikusi pēdējā porcija, pēc kuras samaisīšanas aparātu vajadzēja iztīrīt, lai nepaliek daudz masas iekšā. Aparātā griežas asas lāpstiņas, kurās tīrīšanas brīdī būtu jāpārslēdz lēnā režīmā, bet Matīss stāstīja, ka tā pārslēgšanas poga jau sen kā nedarbojās.
Aparātu tīrīja arī viņa kolēģis, un Matīss darīja tāpat, taču pirksti trāpīja iekšā.
Pēc negadījuma kāds no vadības viņu arī mudināja nestāstīt, ka viņš nostrādāja jau 15 stundas, bet tam gan viņš neklausīja.
Tomēr darba inspekcija secināja, ka jaunietis pats pārkāpis darba drošības instrukcijas. Taču inspekcijas atzinums arī liecina, ka nebija pārbaudīts, cik droša ir iekārta un vai tā nebija bojāta – vai tai darbojās lēnais aso lāpstiņu griešanas režīms.
Matīss arī stāstīja, ka viņa nogrieztos pirkstus uzreiz pēc negadījuma nomazgāja ar ūdeni, ko kategoriski nedrīkst darīt. Šādos gadījumos norautie pirksti jāietin sausā tīrā audumā, jāieliek ūdens necaurlaidīgā iepakojumā un tas jāievieto kādā konteinerā ar ūdeni un ledu, lai tie būtu vēsumā, bet nesasaltu. Tas jāzina visiem, kas izgājuši pirmās palīdzības kursus, un arī "Tukuma pienā" ir darbinieki, kam ir šādas apliecības, – taču tajā oktobra vakarā apkārtējie rīkojās nepareizi.
Finālā mikroķirurgi centās, pirkstus piešuva, bet tie nesaauga. Vai tad, ja nebūtu pirkstus mazgājuši, būtu citādāk, nav zināms. Bet Darba inspekcija arī nav vērtējusi, cik pareizi sniegta pirmā palīdzība.
Darba devēja atbildību saistībā ar Matīsa gadījumu šobrīd sākusi izmeklēt Valsts policija, izmeklējot lietu par darba aizsardzības noteikumu neievērošanu.
Teorētiski, ja lieta nonāk līdz tiesai, Matīss var tai pievienot arī savu prasību par kompensāciju.
Šobrīd, ja viņš ko vēlas, tad uz tiesu jāiet pašam civiltiesiskā kārtā. Jautāts par to, Matīss noteica, ka ne viņš ko no tā saprot, ne viņam ir jurists, labi vismaz, ka šajā gadījumā viņam palīdz valsts – ar operācijām un, iespējams, protēzēm.
Ukrainietei Klaudijai plaukstas lūzumu nenoformēja kā darba traumu
Notikušais ar Matīsu nav vienīgais šāds gadījums uzņēmumā pēdējā laikā. Pērn 7. decembrī uzņēmumā "Tukuma piens" astoņos no rīta sieriņu cehā darba traumu guva kāda strādniece no Ukrainas – labās rokas plaukstas lūzumu. Šogad naktī no 27. uz 28. janvāri vēl viens gadījums – strādniecei no Ukrainas labās rokas trauma, norauts pirksts. Šogad 14. februārī vēl viens gadījums – cietušajam amputēti pirksti.
Ukrainiete Klaudija, kura cehā salauza plaukstu, tagad ir atgriezusies mājās. Bet pirms tam viņa "Aizliegtajam paņēmienam" pastāstīja, ka ieradās pēc darba sludinājuma, darbiniekus "Tukuma pienam" Ukrainā meklēja kāda starpniekfirma.
Viņai solītā alga virs tūkstoš eiro, kas, salīdzinot ar viņas tobrīd 60 eiro mēneša ienākumiem, bija milzīga nauda. Viņai paskaidrots, ka viņa var braukt uz Latviju kā bēgle un strādāt.
Klaudija stāstīja, ka darba instruktāža viņiem bija – iedeva informāciju krievu valodā, mācījās kādas trīs stundas, pēc tam bija jāatbild uz jautājumiem un jāparakstās. Vispirms viņa sāka strādāt pie biezpiena aparāta, tur viņu apmācīja citi kolēģi. Taču vienu dienu viņu norīkoja pie cita aparāta.
"Viņa man saka, ka šodien uz šokolādi [jāiet]. Bet es saku, ka es tur neiešu, jo es tur neko nezinu. Es tikai redzēju to mašīnu, bet pašu procesu nezinu. Viņa man saka – tiksiet galā. [..] Atveda latviešu meiteni un saka, ka viņa jums parādīs. Viņa man parādīja, latviešu valodā izstāstīja, pati krievu valodā vienu vārdu saprata, un es saku, ka nesapratu. Un viņa aizgāja darīt savu darbu," atcerējās Klaudija.
Lai gan viņa nesaprata darba procesu, viņu tomēr pierunāja strādāt. Bija jānes šokolāde, jālej mašīnā. Un jāskatās, lai darba vieta ir tīra.
"Zem mašīnas, kur tur bija sakrituši sieriņi, es izlēmu tos pacelt. Ielīdu pacelt, un man tur iekļuva roka," stāstīja Klaudija. Tad viņai pa plaukstu arī uzsita prese.
"Es nezināju, ka tā prese iet zem mašīnas, un tā man saspieda roku. Es sapratu, ka būs salauzta.
Jā, tur metāls un divi apaļi dzelzīši. Viņi man caurdūra, bija caurumi. Viņi var būt ne tik dziļi bija, bet asinis bija. Es dabūju [ārā] roku, pārbijusies," stāstīja Klaudija.
Klaudiju aizveda uz Tukuma poliklīniku, taču pierunāja viņu nestāstīt, ka negadījums noticis darbā. Ja šo gadījumu fiksētu kā darba traumu, tad Latvija maksātu pabalstu neatkarīgi no tā, cik ilgi viņa strādājusi. Bet, ja trauma nav darbā, tad noformēja slimības lapu, bet, lai saņemtu slimības pabalstu, jābūt strādājušam ne mazāk kā trīs mēnešus sešu mēnešu periodā, bet Klaudija nebija tik ilgi nostrādājusi.
Viņa prasīja atbalstu uzņēmuma pārstāvei Janai, kura pati viņu veda uz slimnīcu un zināja, ka trauma gūta darbā. Taču saņēma atbildi, ka pati vien vainīga, ka likusi roku zem preses, jo taču ir parakstījusi darba drošības instruktāžas dokumentus.
Starpniekfirma solīja Klaudijai atrast kādu darbu, ko viņa varētu darīt ar kreiso roku, bet finālā nosūtījusi viņu uz to pašu "Tukuma pienu", kur Jana viņai paziņoja, ka viņai piemērota darba nav.
Starpnieki beigās izmaksājuši Klaudijai 200 eiro, lai viņa varētu tikt mājās.
Darba inspekcijai par šo gadījumu paziņoja raidījuma komanda, pēc tam inspekcija sazinājās ar Klaudiju, un uzsākta pārbaude. Inspekcijā norādīja, ka par darba traumas slēpšanu var draudēt administratīvais sods.
Starpniekfirma: Ukrainas strādnieki grib strādāt 300 stundas mēnesī
Raidījums arī nolēma noskaidrot, kā Ukrainas strādniekiem starpniekfirma var solīt algu 1000 eiro uz rokas, ja paša "Tukuma piena" darba sludinājumos figurē mazākas algas.
SIA "Recruitment Solutions" īpašniecei Irinai Miļiutinai raidījuma komanda stādījās priekšā kā uzņēmums, kas vēlas atrast darbiniekus, un firmas vadītāja atklāja, ka, piemēram, sadarbība ar "Tukuma pienu" ir ļoti laba: "Tie ir visi noformēti kā mūsu cilvēki, viss oficiāli, un mēs viņus iznomājam. [..] Jūs maksājat 10 eiro stundā, un viss pārējais uz jums neattiecas. Slimības lapas, atvaļinājumi – vispār neattiecas."
Algu darbiniekam jau maksā tālāk viņa, atvelkot 100 eiro par gultasvietu. Un cilvēki no Ukrainas "Tukuma pienā" grib un strādā daudz, lai varētu nopelnīt, stāstīja Irina.
"Mums tagad tur ir 41 cilvēks, un vēl četri atbrauks. Mums šobrīd cilvēki strādā apmēram 300 stundas, tas ir vidēji mēnesī. [..] Viņi ir noskaņoti strādāt maiņā pa 12 stundām 25 dienas mēnesī," stāstīja firmas īpašniece.
" Mēs kontaktējāmies ar vienu plastikas uzņēmumu Rīgā, mums tur nevarēja nodrošināt stundas, tur teica, ka tikai 200 stundas spēj nodrošināt, nav gatavi mūsu cilvēki iet uz 200 stundām. Maz," klāstīja Irina.
Piemēram, Klaudijai stundas likme bija 4,50 eiro bruto, un, ja strādā 300 stundas mēnesī, kopā sanāk 1350 eiro uz papīra, kas ir nedaudz virs 1000 eiro uz rokas.
Starpniekfirmas, kas uzņēmumiem iznomā darbiniekus, ir pilnīgi legāls biznesa modelis, un mūsdienās tas kļūst arvien izplatītāks, norādīja Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un uzņēmuma "Karavela" saimnieks Andris Bite.
Bet arī starpniekam ir jāievēro likumi. Un Latvijas Darba likums nosaka pieļaujamo virsstundu apjomu – vidēji nedēļā ne vairāk kā 8, bet 300 stundu gadījumā sanāk – pat 20 virsstundas nedēļā.
Saimniece Irina gan aicināja nesatraukties – grāmatveži visu sakārto, un darbinieki klusējot.
"Viņi grib, viņi var strādāt, viņi būs noinstruēti, viņi nekad neteiks, ka viņi daudz strādā, viņi nekad jūs nenodos, par to nerunās. Darba līgumā mums ir rakstīts, ka neizpaužam nekādus noslēpumus," uzsvēra Irina.
"Tukuma piena" direktors Ints Poškus, jautāts par šādām garajām darba dienām, atbildēja: "Nestrādā pa 300 un vairāk stundām. Nestrādā. [..] Jums Irina apgalvo? Par 300 stundām vispār neiet runa, tās ir muļķības. Jo šādas stundas izturēt... nav iespējams atjaunoties. Vot, tad var rasties šie riski ar nelaimes gadījumiem."
