Vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju līdz pat Padomju Savienības Tālajiem Austrumiem deportēja koka vagonos, kas bija paredzēti lopiem. Kopā bija 33 ešeloni. Fonā dzirdams, ka vilciens brauc šķietami raiti, taču bieži tas esot braucis ļoti lēni, galamērķī nokļūstot vien pēc dažām nedēļām vai pat mēnešiem.
Mokošo un garo ceļu antisanitārā vidē līdz Omskas apgabalam kopā ar vecākiem un māsu piedzīvoja arī 6. klases skolnieks Astrīds Freimanis:
"Nokļūt tanī ešelonā vien jau bija šausmas, jo divos stāvos tas bija piebāzts pilns ar cilvēkiem. Tu jau nevarēji ne gulēt, ne ko – tik kaut kur sēdēt uz savām mantām, ko steigā biji paņēmis līdzi. Nebija nekādu sanitāro apstākļu – ne mēs mazgājāmies… Brīžiem mums pat dzeramā ūdens trūka. Pie katra vagona pienāca sieviete un skaļi prasīja: "Mirušie ir?" – Un bija jau mirušie."
Freimaņu ģimeni – līdzīgi kā citas – izveduši bez iepriekš izvirzītām apsūdzībām un tiesas sprieduma. Precīzi, par ko viņu deportēja Astrīds Freimanis nezinot, taču dzirdējis, ka it kā par bandītu atbalstīšanu, kas, protams, neesot patiesība.
"Mēs, represētie, esam nonākuši pie tāda secinājuma, ka mēs nevienam neatriebsimies. Neatradīsiet nevienu, kas būtu gājis uz prokuratūru vai rakstījis ierosināt lietu pret kādu, kas ir bijis nodevējs vai ziņotājs.
Nevar jau viņiem pārmest, tiem cilvēkiem, kurus izsauca, lai uzraksta kaut ko sliktu, bet tas izsūtāmo saraksts jau bija gatavs."
"Krasta banga"
25. martā okupētajās Baltijas valstīs sākās deportācija ar nosaukumu "Прибой" jeb "Krasta banga". Tas bija rūpīgi un slepenībā Maskavā izplānots padomju varas plāns, par kuru zinājuši vien retie. Izsūtīt sākuši uzreiz pēc pusnakts.
Tiem, kurus taisījās izsūtīt, neko neteica. Vienkārši lika savākt mantas.
Pēc normatīvajiem aktiem viena ģimene līdzi drīkstēja paņemt 1500 kilogramu, bet bieži vien padomju vara represētajiem to nemaz neminēja,
stāstīja Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs:
"Viens no šiem mērķiem bija salauzt nacionālo pretošanās kustību, kas joprojām turpinājās – Latvijas, Igaunijas un Lietuvas meži bija pilni ar nacionālajiem partizāniem. Otrs lielais mērķis bija likvidēt vai mēģināt likvidēt, vai iebiedēt zemniecību, proti, lai varētu vecināt kolektīvo saimniecību izveidošanu, kas pagalam nesekmējās šajās trijās okupētajās teritorijās. Arī 1940. gadā latviešu, lietuviešu un igauņu zemnieki kolhozos gāja nelabprāt."
Deportācijas bija vērstas pret lauku ļaudīm
Atšķirībā no 1941. gada deportācijas, kad vairāk izsūtīja eliti, 1949. gada deportācija bija vērsta pret lauku ļaudīm, norādīja Ciganovs, novērojot, ka tā laika notikumi sasaucas ar tagad notiekošo Ukrainā:
"Šajā laikā, kad notiek diezgan traģiskie un satraucošie ģeopolitiskie notikumi, it īpaši tepat, netālu no mums, vienas dienas braucienā ar mašīnu – Ukrainā –, mēs apmēram to pašu arī redzam – deportācijas no Krievijas okupētajiem apgabaliem. Principā var teikt, ka šīs varas un šīs kaimiņu zemes, un kaimiņu varas tikumi nav mainījušies. Tie ir tieši tādi paši."
Par 1949. gada deportācijām pēc neatkarības atgūšanas vēl trūka informācija un pētījumu, bet ātri vien tas mainījās, un drīz par šo Latvijas vēsturē skaudro notikumu sāka aktīvi mācīt izglītības iestādēs, sacīja vēsturnieks.
No desmitiem tūkstošu izsūtīto un tur piedzimušo šī gada sākumā dzīvi bija vairāk nekā 8800.
Pēdējā gada laikā represēto skaits sarucis par pustūkstoti, liecina Latvijas Politiski represēto apvienības dati.
Valsts attieksme pret represētajiem – "maigi līdzjūtīga"
Lai gan ik gadu daudzviet Latvijā genocīda upurus piemin, valsts attieksme pret represētajiem labākajā gadījumā ir maigi līdzjūtīga, atzina apvienības vadītāja vietnieks Pēteris Simsons:
"Tikai pirms pāris gadiem tika iedibināti pretošanās kustības piemiņas datumi – partizāniem 2. martā un visiem pārējiem 17. martā. Līdz ar to valsts it kā ir deklarējusi, ka pretošanās okupācijas varām ir slavējama, bet
diemžēl likumdevējs un sabiedrība vēl nav nepārprotami deklarējusi, ka sadarbība ar okupācijas varām, ar svešu režīmu ir nosodāma.
Kamēr mēs netiksim skaidrībā, kā pēc kara Rietumpasaule ar to tika galā – ar visu kolaborācijas tēmu, represīvo tēmu un atzinībām –, tikmēr šis mums būs diskutabls jautājums. – Vai patlaban pienācīgi atceras tos notikumus? – Jā, tas gan. Par to mēs nevaram sūdzēties, jo pēc diezgan lielām pūlēm mums izdevās pie Okupācijas muzeja uzcelt, kā es saku, raudu mūri. Pa visu Latviju pie stacijām vai citās vietās ir piemiņas akmeņi, kur 25. [martā] notiek pasākumi."
Šodien piemiņas pasākumi notiks Rīgā, Strēlnieku laukumā pie memoriāla "Vēstures taktīla", pēcāk notiks gājiens līdz Brīvības piemineklim, kur noliks ziedus. Deportāciju upurus atcerēsies arī Šķirotavas stacijā Rīgā un citviet Latvijā, piemēram, Jelgavā pie memoriāla "Ciešanu ceļš", Cēsīs Jaunās pils pagalmā, Talsos pie pieminekļa "Koklētājs".
