"Ziedot.lv" ir apritējuši 20 gadi, kas teju sakrīt ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES). Tie procesi, kas notika pirms iestāšanās, ir kaut kā saistīti ar organizācija izveidošanu?
Rūta Dimanta: Es teiktu, ka pēcokupācijas laikā mēs kā sabiedrība jau strauji virzījāmies Rietumu demokrātijas virzienā, NATO un ES virzienā. Un arī labdarība ir daļa no Eiropas vērtībām. Es domāju, tas ir ļoti likumsakarīgi, ka attīstījās šī došana kopējam labumam, jo – kas tad ir ES, tā ir vienošanās kopā dzīvot labāk, palīdzēt vienam otram un uzturēt Eiropas vērtības, kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums.
Ziedošana ir viena no tām vērtībām, kas veido sabiedrības, kāpēc vispār kopienas var pastāvēt.
Tas bija likumsakarīgi, ka, attīstoties ceļam uz ES, arī Latvijā attīstījās tāda apziņa, ka pašiem vien par sevi jāuzņemas atbildību un sev jāpalīdz. Protams, mēs esam daļa no ES, bet, paskatoties, kā Eiropā sabiedrība uzņemas atbildību par saviem procesiem, teiksim, arodbiedrības cīnās, kas varbūt Latvijā nav tā aizgājis. Tāpat viņiem ir arī citas pilsoniskas aizstāvības organizācijas, kā palīdzība vietējā kopienā, brīvprātīgais darbs, kā mums okupācijas laikā nebija, un pēc okupācijas šos pirmos 10 gadus mēs pamazām attīstījāmies, kamēr sasniedzām kaut kādu materiālo briedumu un tad varējām jau paskatīties, kā ir apkārt.
Vai jūs atminaties arī pašu ziedošanas kultūru pirms "Ziedot.lv" izveides un pirms Eiropas Savienības? Kā tā atšķīrās?
Tā bija ļoti maz attīstīta, bija vēl tās vecās organizācijas, kas vēl turpinājās no Padomju Savienības.
Bija ļoti lieli juku laiki, kad labdarībai, teiksim, trimdas latvieši daudz ziedoja, bet nauda visur kur pazuda.
Mums nebija tādu ziedošanas tradīciju, un mēs visi bijām izsalkuši, un nevienam nekā nebija. Tu vari ziedot tikai tad, kad tu esi pārticis, tas nav saistīts arī naudas daudzumu un miljoniem, bet, tad kad tev pietiek saviem bērniem un tu no saviem 10 latiem vienu vari atdot kādam svešam cilvēkam.
Un deviņdesmitajos gados bija tā transformācija un arī daudz zemāka uzticēšanās viens otram, bet ziedošana ir par uzticēšanos.
Kad mēs nodibinājāmies 2003. gadā, tad tās uzticēšanās no sabiedrības nebija. Mums nebija tā, ka uzreiz ziedotu, un pirmie gadi bija ļoti pieticīgi labdarības jomā, tas uzauga lēni, soli pa solim, kamēr cilvēki redzēja, ka kāds ir noziedojis un tas kaut ko ir izdarījis. Arī veidojot "Ziedot.lv", mums jau nebija tādas izpratnes, bija ideja, ka vajadzētu, bet, kā tieši to darīt, es ļoti daudz skatījos, kā to dara gan Lielbritānijā, kas vēl bija ES tolaik, gan Vācijā, gan Amerikā. Kā to dara demokrātiskajā pasaulē, ka to savu nopelnīto pēc nodokļu nomaksas viņi brīvprātīgi vēl iedod sabiedriskajam labumam.
Un te mums bija ļoti laba atsauce arī uz neatkarīgās Latvijas laiku pirms okupācijas, ka tad bija ļoti labas tradīcijas, bet tās vienkārši tika pārrautas.
Un brīdī, kad iestājāmies ES, mēs no saņēmējvalsts kļuvām par klubiņa biedru, kas jau pasaules līmenī ir arī dēvēja valsts. Tas ir tāds sabiedrības briedums, ka mēs negaidām tikai no citu valstu pilsoņiem Nīderlandē, Vācijā vai ASV, kas kādu vēstniecību programmu veidā atsūtīs mums palīdzību, bet jau paši to varam.
Vai šobrīd ir kaut kādas īpašas ziedošanas formas vai pieejas tam, kā ziedojumus vāc citās ES valstīs?
Labdarības organizācijas ir tur, kur ir viņu ziedotāji, un mēs ļoti labi redzam, ka attīstās tehnoloģijas, kur ir mūsu ziedotājs. Viņš ir "TikTok", viņš arī pērk bitkoinus, un jāiet līdzi laikam, un to dara Eiropas un Amerikas organizācijas.
Tomēr tehnoloģijas nekad nevarēs aizvietot to cilvēcisko, un saruna starp cilvēkiem paliks kā pamats, bet es domāju, ka arī labdarībā redzēsim jaunu tehnoloģiju ienākšanu tāpat kā sadzīvē.
Kāds ir Latvijas vidējā ziedotāja profils – cik bieži, cik daudz un kam ziedo?
Latvijas vidējais ziedotājs ir cilvēks ar labu sirdi, ar lielu empātiju, un viņam ir vēlme ietekmēt kopīgos procesus ar savu naudu.
Proti, ka mēs nevis noskatāmies, ka ir kaut kāda nejēdzība, ka cilvēks nevar atļauties vēža zāles, bet es redzu, ka es arī varu palīdzēt tam cilvēkam, ziedojot 5 eiro. Tā ir, manuprāt, tāda svarīga lieta arī Eiropas kontekstā, ka pilsoņiem ir nozīmīgs svars. Ja skatāmies dzimumu sadalījumu, tad vīrieši un sievietes ziedo vienādās proporcijās, bet divas izteiktas grupas ir 30 un 40 gadus veci un seniori. Tātad tie cilvēki, kas ir tādā profesionālā briedumā un var arī sevi nodrošināt, savukārt seniori ir tie, kas atceras, kā ir, kad nav. Viņiem ir šī empātija. Īpaši, kad bija 2009. gada ekonomiskā krīze un cilvēkiem tiešām nebija, ko ēst, mums ļoti daudzi seniori ziedoja.
Vidējā summa, ko vienā reizē ziedo caur "Ziedot.lv", ir 20 eiro, ir cilvēki, kas uzlikuši regulāros maksājumus.
Ir ziedotāji, kas ziedo tūkstošus un desmitus tūkstošus gan kā privātpersonas, gan uzņēmumi. Ziedo gan deputāti, gan ieslodzītie cietumos, gan arī skolēni no savas iekrātās kabatas naudas. Pēdējos gados ir tendence, ka ziedo bezskaidras naudas ziedojumus, bet pirms 20 gadiem un vēl līdz pat ekonomiskajai krīzei cilvēki gribēja ziedot skaidru naudu. Mēs bijām pieraduši, un bija ļoti aizdomīgi, kā es internetā kaut kur atstāšu savu naudu, bet tagad 90% lieto karšu pārskaitījumus ziedojumiem.
Tāpat 2000. gadu sākumā, kad mēs iestājāmies ES un tas dzīves līmenis mums vēl nebija tik labs, tad ziedoja vairāk pamata vajadzībām, kā zīdainim lēcas vai brilles bērniem, bet tagad mēs to jau no nodokļiem nodrošinām. Piemēram, 2010. gadā mums ļoti daudz no ziedojumiem bija jāfinansē zupas virtuves, bet tagad tām nav vajadzības ziedot. Mums varbūt tagad vajadzēja ziemā vērt vaļā ukraiņiem zupas virtuvi, nu, kad ir kādas krīzes, bet tāda lieta, ka būtu jāziedo tādām pamata vajadzībām, tas, par laimi, nav.
Lai arī ikdienā mēs čīkstam, ka ir slikti un grūti, patiesībā kopš 2003. gada mēs esam izdarījuši milzīgu lēcienu.
Vai šim ziedojumu pieprasījumu klāstam ir kaut kādas nacionālas robežas, vai tas ir līdzīgi visās ES dalībvalstīs? Vai mēs ļoti atšķiramies no citām valstīm šajās tendencēs?
Jā, mēs ļoti atšķiramies no citām valstīm. Mēs pat atšķiramies no Lietuvas un Igaunijas, kur vēža terapijām nav tik daudz jāvāc nauda ziedojumos, jo bāzes līmenī ir ielikts daudz vairāk naudas.
Mēs atšķiramies no Skandināvijas, kurā nevar iedomāties, ka būtu jāpalīdz savākt naudu veciem cilvēkiem pārtikas grozam, un viņi jau vāc ziedojumus jūras glābšanai vai vēža izpētei.
Piemēram, Vācijā bērniem ar autismu rehabilitācija ir nodrošināta, bet Latvijā tas ir nulles finansējums, tikmēr Vācijā tas ir nodrošināts un viņi var ziedot arī operai, mākslai.
Mūsu atšķirība no vidējā Eiropas medicīnas un labklājības līmeņa ir jūtama, un par to ir skumji.
Un nav tā, ka mēs tikai vienmēr kritizējam valdību, bet mēs pārstāvam tos, kam ir grūti, un gribam, lai sadzird.
Ja politiķi grib zināt, kas sabiedrībai sāp un kur pietrūkst, tad lai paskatās, kam cilvēki lūdz palīdzību labdarības organizācijās.
Tā ir medicīna, tie ir onkoloģijas pacienti, bērni ar īpašām vajadzībām un seniori ar zālēm. Tās ir tās lietas, kas nemainās, kopš es šeit strādāju. Mainās tikai tas, ka pirms desmit gadiem cilvēks zāles nevarēja atļauties, jo tās maksāja 10 eiro, tad tagad zāles citreiz maksā piecus tūkstošus mēnesī. Zāļu cenas iepretī mūsu pirktspējai ir ļoti liela "šķēre".
Vai jums ir vīzija par to, kā mēs izskatīsimies vēl pēc 20 gadiem šajā jomā? Mums būs vajadzīgi arvien vairāki ziedojumi labklājības sistēmā?
Ziedošanas kultūrai ir jābūt arī pārtikušā valstī, jo tas parāda, ka cilvēki ir gatavi savu personisko labumu iedot arī kopējam labumam, jo nekad nebūs tā, ka visu var nosegt ar nodokļiem. Mums vēl ir tāls ceļš ejams, bet es novērtēju, ka mēs esam Eiropas saimē un mums ir, kam iet līdzi un uz ko tiekties, lai arī vēl esam tajā pakaļgalā.
Nākotnē man gan liekas, ka ES vērtību centri, iespējams, ar karu pārvietosies un vecā Eiropā vairs nevarēs būt tik ieslīgusi pašapmierinātībā, jo tas ietekmē visu Eiropu. Un es gribētu, lai ES ir viens no dzinējspēkiem pasaulē ar savu solidaritāti un ka mēs to saglabājam, jo karš ir parādījis to, cik ļoti viss ir trausli.
Savukārt par "Ziedot.lv" – katrai labdarības organizācijai pašmērķis ir likvidēties, ka mums vairs nevajadzētu vākt naudu palīdzībai, bet es saprotu, ka tas nekad nebūs.
Labdarības organizācijām raksturīgi, ka mēs neveidojam lielas nākotnes stratēģijas, bet atveram logu un paskatāmies, kas šeit un tagad sāp mūsu cilvēkiem, un palīdzam.
