Psiholoģiskais atbalsts kā ugunsmūris
"Parciņš pie slimnīcas vienmēr ir ļaužu pilns. Tik todien, kā respektējot vēlmi pabūt vienai, nebija neviena paša. Svaigi pumpurotajos koku zaros žūžoja vējš, maija saule jau tīkami sildīja ādu, bet es, asaras rijot, mēģināju sakopot domas. Bija tik neiedomājami žēl sevis. Un bail. Tik ļoti, ļoti bail. No turpmākajām dienām… no rītdienas… no tā, kas būs, un no tā, kas nekad nenotiks."
Pirms septiņiem gadiem novembrī, kad līdz trešajam labdarības maratonam "Dod pieci!" bija palicis nepilns mēnesis, 1. kanāla ēterā desmit darbdienu rītos skanēja Latvijas Radio producentes un tā gada maratona vēstneses Evijas Unāmas stāsti par viņas cīņu ar ļaundabīgo audzēju. Patiesajos un skaudrajos vēstījumos viņa ir apkopojusi savus novērojumus, pārdzīvojumus, bēdas un arī prieka mirkļus.
"Mūsu, vēža skarto, ir daudz. Pat pārāk daudz… Un katram ir pa stāstam. Savam, personiskam, intīmam. Ne katrs dalās. Bet katrs cer un tic, ka šodien viss mainīsies. Arī tu vari palīdzēt."
Togad aicināja ziedot naudu vēža slimnieku rehabilitācijas nometnēm, ko organizē onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks". Daudziem cilvēkiem pēc vēža pārslimošanas turpināt normālu dzīvi ir grūti. Turklāt valsts psihosociālo rehabilitāciju toreiz vēl neapmaksāja.
2016. gads projekta vēsturē bija pirmais, kurā skanēja īpaša himna. Tās nosaukums ir "Nepārlaužams". Dziesmas radīšanā piedalījās vairāk nekā 20 Latvijā populāru mūziķu.
Viena no dziesmas teksta autorēm – mūziķe Māra Upmane-Holšteine – Latvijas Televīzijai toreiz teica, ka vēlējusies, lai vārdi būtu daudznozīmīgi un lai tos varētu saprast dažādās dzīves situācijās:
"Pamatdoma man nāca no tāda kā moto, ko es sev turēju dzemdību laikā. Nevis sāpes ir lielas, bet mēs esam ļoti stipri un varam izturēt lielas sāpes. Tas ir jautājums, uz ko tu koncentrējies – vai uz sāpēm vai uz savu spēku. Man šķiet, ka šī dziesma atgādina, uz ko īstenībā ir jākoncentrējas."
Uz spēku un dzīvesprieku koncentrējās arī akcijas "seja" Iveta Biezā, taču apmēram pusotru gadu pēc "Dod pieci!" labdarības maratona cīņu ar slimību viņa zaudēja. Lūk, atskats uz brīdi pirms tā gada akcijas, kas pēdējo reizi notika Stacijas laukumā, kur stikla studijā Iveta Biezā ieslēdza trīs Latvijas Radio dīdžejus.
Latvijas Radio dīdžejs Toms Grēviņš: "Ko cilvēkiem, kurus ir skāris vēzis, nozīmē psiholoģiskais atbalsts? Kas tas ir?"
Iveta Biezā: "Tas ir liels ugunsmūris. Tāds tādu saprot. Ikdienā arī man bija tā, ka man gribējās nolaist rokas un ielīst stūrītī ,un būt vienai, bet tas nav risinājums, jo dzīve ir patiešām skaista un mēs varam priecāties par jebko, kas ir šodien te un tagad."
Toms Grēviņš: "Kāpēc ir nepieciešamas šīs nometnes, kurām mēs vāksim līdzekļus? Kāpēc nevar aprunāties ar mammu, ar meitu – ar kādu cilvēku, kas ir blakām?"
Iveta Biezā: "Tādēļ, ka tikai tie, kas tam gājuši cauri, spēj saprast. Daļu no cilvēka vai daļu no dvēseles tiek paņemta nost, un tā zaudētā daļa liek piecelties un dzīvot laimīgi, jo, tikai saprotot, ka daļu mums noņem nost, saprotam, kas mums patiešām ir dots."
196 tūkstoši eiro, vairāk nekā 20 nometņu un 500 cilvēku
Maratonā saziedoja vairāk nekā 196 tūkstošus eiro. Tā bija lielākā summa, kāda bija savākta "Dod pieci!" akcijā. Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībai "Dzīvības koks" tas ļāva 2017. gadā sarīkot vairāk nekā 20 psihosociālās rehabilitācijas nometnes. Vēža skartie tajās varēja piecas dienas sportot, dejot, zīmēt, spēlēt mūzikas instrumentus un darīt daudz ko citu.
Nometnēs piedalījās vairāk nekā 500 cilvēku, un tas ir tikai nedaudz mazāk, kā līdz tam astoņu gadu laikā. Par ziedojumiem palīdzību saņēma arī Sarmīte Elsta, kura joprojām to atceras ar siltumu sirdī.
"Tad, kad esi ārstēšanās procesā, visu saproti, kas notiek. Brīdī, kad beidzas aktīvā ārstēšanās, paliec viens ar savām sāpēm, ar savām šaubām, un tad sāc meklēt iespējas, kā no tā visa tikt vaļā, kā dzīvot tālāk. Šo nometni es uzreiz atradu tāpēc, ka es skatījos "Dod pieci!". Es jau biju bijusi vienu reizi šajā nometnē. Es zināju, ka es tur saņemšu atbalstu. Es tur būšu starp tādiem pašiem cilvēkiem kā es, kuriem nekas nav jāstāsta – ne manas sajūtas, ne tas, kā notiek mani fizioloģiskie [procesi] un vēl kaut kas. Mēs visi esam vienādi. Līdz ar to – pabūt starp savējiem, padalīties ar pieredzi, sasmelties spēkus – tā ir īstā vieta."
Vaicāta, kā lekcijas un nometne palīdzējusi pārvarēt slimību, Sarmīte atzina:
"Pirmkārt, nekoncentrēties uz savām sāpēm, uz savām šaubām, bailēm.
Tu vairs neesi viens ar to visu. Tu esi bariņā kopā ar cilvēkiem, kas arī ļoti grib dzīvot.
Tā mēs tur bijām, viens otru balstot un stāstot par savu pieredzi, daloties ar informāciju un nedaudz noliekot malā to problēmu."
Uz jautājumu, kāda bija pirms nometnes un kāda – tagad, Sarmīte atzina: "Es nebaidos par to runāt, jo mēs tādi esam daudz. Neslēpties no patiesības, no savām problēmām, uzklausīt citu problēmas. Vienkārši dzīvot. Tas, starp citu, ir mans lielākais hobijs – dzīvot."
Lielākais ieguvums – izpratnes maiņa sabiedrībā
Līdzīgās domās ir arī tā gada maratona vēstnese, Latvijas Radio producente Evija Unāma, sakot, ka tolaik sabiedrībā dominēja ļoti liela stigma attiecībā uz saslimšanu ar vēzi un publiski par šo tematu neviens īpaši negribēja runāt.
"Veseļojoties biju iepazinusies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas, tāpat kā es, veiksmīgi bija tikuši pāri šai ligai – no tādas ķermeniskās puses, bet grūtāk gāja ar saslimšanas emocionālo pusi – proti, slimības pieņemšanu, jo, kā zināms, onkoloģija visbiežāk to, kas vienreiz ir saslimis, hroniski pavada visu atlikušo mūžu… Ar regulārām pārbaudēm un arī iespējamu slimības atgriešanos… Tāpat ne mazāk trūka izpratnes un arī informācijas par turpmāku ārstēšanos un veselības uzlabošanas iespējām, kā arī par vispārējo labsajūtu pēc slimošanas. Bet būtiskākais un vienojošākais šo cilvēku labbūtības sakarā bija psihoemocionālās traumas, ko izraisīja slimošana un spējas atgriezties normālā dzīvē vai pat uzsākt jaunu dzīvi. Kā nu katram," pauda Unāma.
Viņa uzskata, ka pieminētās problēmas lieliski risina tādas nometnes:
"Lielākais ieguvums no šī maratona – ne tikai valsts apmaksātu rehabilitācijas kursu pieejamība, bet arī caur "Dod pieci!" pamatīgs solis sabiedrības izpratnes veidošanā, ka pēc smagām saslimšanām vispirms jau ir iespējama normāla, kvalitatīva dzīve. Tikai ir nepieciešams atbalsts, lai šo slimības pieredzi padarītu par pieredzi, kas pat palīdz, nevis traucē turpmākajā dzīvē. Un tas ir izdevies."
Valsts atbalsts – kopš 2018. gada
Pēc maratona Saeima nolēma, ka vēža slimnieku psihosociālās atlabšanas nometnes apmaksās no valsts budžeta. Tas ir spēkā kopš 2018. gada.
Tādējādi novērsa situāciju, ka onkoloģijas pacienti ir atkarīgi no citu palīdzības.
Līdz Covid-19 pandēmijai ik gadu par valsts naudu sarīkoja līdz 30 nometnēm gadā. Pandēmijas laikā un vēlāk to skaits kritās, piemēram, šogad kopumā būs 20 nometnes, kurās piedalīsies ap 280 cilvēku. Savukārt nākamgad biedrībā "Dzīvības koks" sagaida, ka valsts dos vairāk naudas, tādējādi varēs palīdzēt ap 400 cilvēkiem.
Taču slimnieki par vēzi joprojām kaunas runāt, uzskata biedrības vadītāja Gunita Berķe:
"Manuprāt, psihosociālas rehabilitācijas problēma nebūs atrisināta, jo tas ir cilvēkiem, kuri spēj par sevi parūpēties un kuri ir veseli. Bet ir jau nepieciešama arī medicīniskā rehabilitācija.
Ir vajadzīgs, lai šī rehabilitācija būtu pieejama, lai cilvēki to zinātu, lai viņi varētu izvēlēties, bet šobrīd pēcārstēšanās rehabilitācijas karte onkoloģiskajam pacientam nav skaidra.
Vēl kas – šobrīd ļoti daudz runā par tā dēvēto prerehabilitāciju, kas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tiek noteikta slimība, cilvēka rehabilitācija sākas ar to brīdi, kad viņu sagatavo konkrētajai manipulācijai. Vēl kas ir vajadzīgs – uzzinot diagnozi, ārstu komandā, kas paziņo diagnozi, ir arī psihologs, psihoterapeits, mākslas terapeits, kas prot izskaidrot, sagatavoties un sagatavot arī tuviniekus."
Uz jautājumu, kā to panākt, Berķe norāda – tā ir savstarpēja sadarbība:
"Piemēram, Onkoloģijas centrā ir psihoemocionālā atbalsta kabinets. Runā, ka tāds varētu būt gan Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, gan Daugavpils, gan Liepājas reģionālajā slimnīcā, kur paziņotu diagnozes un kur notiktu ārstēšana."
Biedrība jau 12 gadus vāc ziedojumus, kas Jēkabpils novadā palīdzētu atjaunot Dignāju muižu. Tur paredz izveidot savu rehabilitācijas centru. Berķe apgalvo, ka būvdarbi aktīvi norit. Viņa paredz, ka jau nākamajā gadā nometnes varēs rīkot tur.
KONTEKSTS:
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad norisināsies jau desmito reizi. Šogad ziedojumi tiks novirzīti riskam pakļautiem jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas ģimenes aprūpes, cietuši no vardarbības un citiem noziegumiem.
