Rīdziniece Linda Leikuma izvelk no somas biezas dokumentu mapes. Tur ir pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izdotu dokumentu kopijas – senči Latvijas teritorijā 19. gadsimtā un joprojām zaļojošie dzimtas koka zari, no kuriem kuplāko izveidojis viņas 1934. gadā dzimušais vectēvs Ints Josts, kurš bija precējies trīs reizes, aiz sevis atstājis daudz pēcteču.
"Kopā seši bērni. Mana mamma ir no pirmās sievas, divi brāļi un divas māsas no otrās sievas. Ar trešo sievu vectētiņam bērnu nebija. Baiba, Nils, Ingūna, Sarmīte, Inguss... Es pat sākumā to uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi aizsūtīju. Radinieku kaudze!" saka Linda.
Pēdējais bērns, zēns, kurš piedzima 1984. gadā, kad otrā vectēva laulība bija izirusi, bet trešā vēl nebija noslēgta, Lindai sanākot onkulis.
Viņa nosmej, ka ir pat nedaudz vecāka par "onkuli", iespējams, bērnībā tomēr spēlējusies kopā ar viņu, jo vectēva mājās Latvijas provincē tam laikam ļoti demokrātiskā manierē viesojās gan mazbērni, gan arī šis puisēns – pēc izskata sava tēva kopija, kurš uzauga turpat kaimiņos.
Astoņdesmito gadu beigās gan zēns pazuda no ģimenes redzesloka, jo viņa mamma, pēc tautības krieviete, puiku aizveda uz Dņipropetrovskas apgabalu Ukrainā, kur dzīvoja vecmāmiņa no mātes puses. 1990. gadā zēns ar māti pārcēlās uz Sanktpēterburgu, bet 1997. gadā – uz Sevastopoli Ukrainā. Un ģimenes patriarhs Ints starplaikā emigrēja uz Izraēlu; ar šo valsti saistīta viņa trešās sievas ģimene.
Atrod feisbukā
Vectēva ciemošanās reizēs un radu saietos tika pieminēts "mazais brālis", ar ko Ints uzturēja kontaktu. Radio ierakstā šo cilvēku atstāja anonīmu, jo patlaban notiek tiesvedība par patvēruma došanu vai izraidīšanu no Latvijas, kur viņš ieradās kā kara bēglis no Ukrainas. Kāpēc tas tā? Radiniece Linda atrod tekstu, ko viņa rakstījusi tiesai, kas lēma par paternitātes atzīšanu dēlam jau pēc tam, kad vectēvs Ints bija miris. Tur stāstīts, ka 2018. gadā viena no māsām "mazo brāli" sazīmēja feisbukā.
"Es viņam uzreiz uzrakstīju, apstāstot sīkumos, kas es esmu un ka esmu ļoti priecīga, ka esmu viņu varējusi uziet ar tantes palīdzību. Jautāju, kur viņš patlaban mitinās. Uzzinot, ka Kijivā, uzreiz iegādājos biļetes sev, brālim Linardam un māsai Agnesei, un jau pēc pāris mēnešiem lidojām uz Kijivu, lai satiktos klātienē. Tad tikai uzzinājām viņa dzīvesstāstu, kā arī nebūšanas ar dokumentiem, un to, kā viņš bija dzīvojis visu šo laiku. Kad braucām atpakaļ uz Latviju, liku viņam doties uz Latvijas vēstniecību vai konsulāro daļu Kijivā ar visiem dokumentiem, kas viņam ir.
Uzskatīju, ka viņš ir pelnījis to, ka viņš nav bezstatusa cilvēks savā valstī, ja viņa saknes ir Latvijā un Latvijā viņam ir ļoti daudz tuvinieku," klāsta Linda.
Kas noticis ar radinieku – stāsts ir garš un sarežģīts. Latvijā izdotajā dzimšanas apliecībā gan bija ierakstīts tēva Inta vārds, taču tam pievienots zēna mātes uzvārds, veidojot neeksistējošu identitāti. Arī bērna uzvārds un tautība – mātes, tātad krievu.
Un vēl viena liktenīga izvēle. 2001. gadā, 16 gadu vecumā, viņš ieguva Krievijas Federācijas pilsoņa pasi, jo gribēja studēt Sanktpēterburgā, kur bija gājis skolā. Tomēr palika Krimā un saņēma termiņuzturēšanās atļauju dzīvošanai Ukrainā, bet pēc Krievijas veiktās aneksijas tur nepalika. Maidana notikumu ietekmē 2014. gadā pievienojās Ukrainas brīvprātīgo bataljonam "Donbass" cīņās par Donecku un pēc tam brīvprātīgo korpusam "Pravij sektor", divas reizes arī tika kontuzēts. Atgriezies no cīņas, Kijivas tuvumā izveidoja celtniecības uzņēmumu.
Bez dokumentiem
"Mazais brālis": "Par to, ka esmu karojis, liecina mana kauju dalībnieka grāmatiņa. Tas ir dokuments, ko pirmos piecus gadus, kamēr prezidents bija Pjotrs Porošenko, Ukrainā brīvprātīgajiem praktiski nedeva. Viņš gan arī apsolīja, kameras priekšā pat žurnālistiem sacīja: izdošot rīkojumu, lai brīvprātīgajiem, ārzemniekiem paātrinātu likumīgā statusa "atvieglošanu", kā to tolaik sauca. Tāpēc, ka daudzi ieradās, pārkāpjot migrācijas likumdošanu – un uzreiz uz karu!"
Latvijas Radio: Un kā tas sanāca, ka tev Ukrainā neizdevās iegūt ne pilsonību, ne statusu?
"Mazais brālis": "Es sevi neuzskatīju par bēgli, bet gan par Ukrainas iedzīvotāju. Kad man bija 12 gadi, mēs aizbraucām no Krievijas. Un tā bija cita Krievija, kur pat prezidents nebija Putins."
Ukrainā viņam bija tikai pastāvīgās uzturēšanās atļauja, bet Krievijas pasi, kas sadega kauju laikā, viņš nevarēja atjaunot, jo tad būtu jādodas uz agresorvalsts vēstniecību.
Viņš nevarēja reģistrēt attiecības ar dzīvesbiedri un dot savu uzvārdu abu bērnam. "Atrados tiesiskajā vakuumā," sacīja vīrietis, kurš cīnās par patvērumu Latvijā.
Latvijas radi gan pirms pieciem gadiem aicinājuši: "Brauc mājās!". "Patiešām kaut kur ap 2018. gadu aizstaigāju līdz Latvijas vēstniecībai Ukrainā, Kijivā, aiznesu savu dzimšanas apliecību un pajautāju, vai ar to varu pārcelties uz Latviju repatriācijas programmā. Man atbildēja: "Nē". Dzimšanas apliecība neatbilda nepieciešamajiem parametriem," stāsta patvērumu meklējošais vīrietis.
Pēc vairāk nekā 30 gadiem ierasties dzimtenē – tas viņam izdevās Krievijas uzsāktā kara sākumā. Viņš ar ukraiņu dzīvesbiedri mita Kijivas pievārtē netālu no Bučas, bija drošībā jāaizved divi bērni. Vīrietis uzskata, ka okupanti arī viņu būtu iznīcinājuši vienu no pirmajiem, jo viņš ir Krievijas pilsonis, kas piedalījās kaujās pie Doneckas Ukrainas pusē.
"Jā, es atbraucu uz Latviju kā uz savu pēdējo patvērumu. Ukrainā, pat ar manu kara veterāna statusu, man nāktos… teiksim tā, tas ir samērā riskanti."
PMLP atsaka bēgļa statusu
To vīrietis, kuram tagad ir 38 gadi, stāsta Rīgas dzīvoklī, kur šobrīd ir apmeties ar savu ukraiņu sievu un divgadīgo meitiņu. Prieks par satikšanos ar brāļiem un māsām gan ir pāraudzis satraukumā – augusta sākumā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Patvēruma lietu nodaļa atteicās viņam piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.
Kaut gan secināts, ka vīrietim pastāv noturīga vēsturiska saikne ar Latviju, kā rakstīts atteikumā, tas tieši norādot, ka viņš sācis plānot izceļošanu uz Latviju jau laicīgi, nevis saistībā ar kādu tā brīža apdraudējumu, bet ilgstošajiem sarežģījumiem iegūt Ukrainas pilsonību. Par norādi uz zemu apdraudējumu PMLP uzskata arī to, ka viņš nelūdza patvērumu jau Polijā, bet darīja to tikai Latvijā.
Atteikumā ieteikts viņam doties dzīvot uz Krieviju, kurp starplaikā pārvākusies māte, un sazināties ar aģentūru "Caritas", kas pārstāv Eiropas Atgriešanās un reintegrācijas tīklu. Kaut gan PLMP atzīst, ka par dalību brīvprātīgo korpusā "Pravij sektor" cilvēkiem Krievijā var draudēt kriminālatbildība, jo tā atzīta par ekstrēmisku organizāciju, tomēr šim patvēruma meklētājam organizācijā neesot aktīvs statuss, tāpēc viņa dzīvība un veselība Krievijā neesot apdraudēta.
Ievērojot Eiropas Savienības personas datu aizsardzības regulu, PMLP medijiem individuālus gadījumus komentēt atsakās, un tās komunikācijas pārstāve Madara Puķe gatava runāt tikai par kopainu.
"Ir vērojama tendence, ka patvēruma pieprasījuma pamatojums ir neapmierinātība ar Krievijā notiekošajiem procesiem. Svarīgi ir atcerēties, ka patvērumu piešķir, ja personai mītnes zemē ir reāls apdraudējums vai vajāšana.
Tas, ka persona dzīvo zemē, kuras politiskā vai cita veida kārtība personu neapmierina, nenozīmē, ka tiks piešķirts patvērums," skaidro PMLP pārstāve.
Atteikumu apstrīd tiesā
Interese par patvērumu Latvijā no Krievijas pilsoņiem pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ir palielinājusies.
"Pērn esam saņēmuši 120 patvēruma pieprasījumus no Krievijas Federācijas pilsoņiem, šogad līdz septembrim 44 šādus pieprasījumus, kas ir vairāk nekā pirms Krievija uzsāka karu Ukrainā. Patvērums tika piešķirts 30 gadījumos pagājušogad un šogad 10 gadījumos," stāsta Puķe.
Bet Lindas Leikumas radinieks tikmēr ar ģimenes atbalstu nokārtojis paternitāti un ticis pie jaunas dzimšanas apliecības, kur ierakstīts viņa tēvs, kurš mira 2019. gadā. Ir priecīgs par iespēju satikt vienu no brāļiem, pirms tas arī devās mūžībā.
Ģimene apmaksājusi advokātu, lai PMLP lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu tiktu apstrīdēts Administratīvajā rajona tiesā.
Neatkarīgās nevalstiskās organizācijas Latvijas Cilvēktiesību centrs jurists Edgars Olševskis uzsver, ka pat negatīva atbilde apelācijas instancē vēl nenozīmē šī cilvēka izraidīšanu no Latvijas.
"Izraidīšanas procedūra arī ir pakļauta pārsūdzēšanai, turklāt divās instancēs. Piespiedu izraidīšanā tiesai Latvijā ir pienākums pārliecināties par drošības situāciju valstī, uz kuru Latvija plāno cilvēku izraidīt saistībā ar iepriekšēju dalību organizācijā, kas cīnās pret konkrēto valsti, kā "Labais sektors", šaubu nav, ka tas cīnās pret Krievijas agresiju un Putina režīmu. To nedrīkst neņemt vērā, arī izraidot uz valsti, kur viņš var tikt pakļauts spīdzināšanai vai nesamērīgam brīvības atņemšanas sodam," saka Olševskis.
Bēg no bīstamiem režīmiem
No 2022. gada 25. februāra visās Latvijas diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs vīzu pieteikumus no Krievijas pilsoņiem pieņem tikai izņēmuma gadījumos, skaidro Ārlietu ministrija. Piemēram, ar mērķi apmeklēt slimus radiniekus vai doties uz bērēm Latvijā.
Krievijas pilsoņiem šogad ir izsniegtas 175 vīzas, bet apdraudētas personas ar Krievijas pilsonību ir iesniegušas 19 vīzu pieteikumus.
Beidz darboties arī Repatriācijas likums un finansiālās palīdzības mehānismi repatriantiem. Olševskis atzīmē, šādi cilvēki Cilvēktiesību centra redzeslokā nonāk biežāk nekā agrāk.
"Tajā valstī, kas ir agresorvalsts, kuras režīms pastrādājis kara noziegumus, cilvēki cenšas savā vēsturē rast faktorus, kas var atvieglot viņu izceļošanu no šāda režīma. Protams, Latvija apzinās riskus, ka cilvēki to izmantos aktīvi un dažkārt ļaunprātīgi," atzīst Olševskis.
Taču, izskatot iesniegumus, PLMP arī nemēdz norādīt, ka kādam, piemēram, atbilstošāka varētu būt repatriācijas procedūra, nevis patvēruma pieprasīšanas mehānisms, secina Olševskis. "Tā ir problēma, ka valsts pārvalde nevis labo cilvēka gaitu, ja viņš izvēlas nepareizo tiesisko maršrutu, bet sagaida, kamēr viņš izies to nepareizo, un tikai pēc tam saka: jums vajadzēja izvēlēties citu."
Cilvēki, kas iepriekš atbilda Repatriācijas likuma prasībām, gan joprojām var pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujām uz pieciem gadiem, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemt, ja piecus gadus nepārtraukti dzīvojuši Latvijā un apguvuši latviešu valodu.
