Prasību pret bijušo Lielvārdes novada domes vadītāju un "Riverside HK Ltd" Eiropas biroju Lielvārdes novada pašvaldības likumīgo tiesību un interešu aizsardzībai iesniedza Ģenerālprokuratūra, izvērtējot Āboliņa parakstītu dokumentu – parādzīmi – par aizņēmumu 200 miljonu eiro apmērā Lielvārdes novada pašvaldības vārdā. Ģenerālprokuratūra lūdza tiesu atzīt par spēkā neesošu domes vārdā parakstīto parādzīmi un tās pamatā esošo aizdevuma līgumu starp Lielvārdes novada pašvaldību un atbildētāju "Riverside HK Ltd" Eiropas biroju.
Izskatot lietu pirmajā instancē, Ogres rajona tiesa prasību apmierināja pilnībā.
Tiesa uzlika par pienākumu bijušajam pašvaldības vadītājam, kā arī lietā iesaistītajam uzņēmumam samaksāt 602 223 eiro lielu valsts nodevu katram.
Ar Zemgales apgabaltiesas spriedumu prokurora prasība apmierināta daļēji – atzīts par spēkā neesošu domes vārdā parakstītais dokuments, bet noraidīta prasība atzīt par spēkā neesošu aizdevuma līgumu.
Izvērtējot Ģenerālprokuratūras kasācijas protestu par Zemgales apgabaltiesas spriedumu, Senāts atzina, ka
pārsūdzētais spriedums atceļams daļā, ar kuru prasība noraidīta, kā arī daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu, un lieta šajā daļā nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Senāts atzina, ka tiesa ir nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas, proti, Civillikuma regulējumu par tiesisko darījumu, tostarp aizdevuma līgumu, noslēgšanu un spēkā esības priekšnoteikumiem, kā arī pašvaldību aizņēmumus reglamentējošās tiesību normas. Apelācijas instances tiesa pie secinājumiem, kuri attiecas uz tiesas ieskatā nenotikušo aizdevuma darījumu,
nonākusi, nepareizi kvalificējot lietas apstākļus, daļu no tiem neņemot vērā, kā arī nepilnīgi novērtējot pierādījumus lietā.
Senāts norāda, ka apgabaltiesa nav pareizi izpratusi lietā piemērojamās likuma normas, kas nosaka stingrus ierobežojumus pašvaldību aizņēmumiem un kārtībai, kādā aizņemšanās notiek.
Turklāt acīmredzami netipisku un absolūti nesaprātīgu darījumu, kura summa divdesmit reizes pārsniedz pašvaldības gada budžetu un varēja radīt ļoti būtiskas negatīvas sekas ne vien pašvaldības, bet arī valsts budžetam, apelācijas instances tiesa vērtējusi tā, it kā tas būtu ikdienišķs civiltiesisks darījums.
Senāts spriedumā uzsver – apstākļos, kad apstrīdēta aizdevuma līguma spēkā esība, tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietā esošos pierādījumus, kas attiecas uz šo prasījumu, to savstarpējā sakarībā un kopumā, sniedzot atbilstošu prasības pamata faktu novērtējumu.
