Līdz 10. jubilejas maratonam, kas sāksies pēc 33 dienām, Latvijas Radio atskatās uz aizvadītajām deviņām kampaņām – kādām problēmām tās bija veltītas, kā saziedotā nauda palīdzēja un kādas izmaiņas ir notikušas.
ĪSUMĀ:
- 2019. gada "Dod pieci!" akcijā savāca rekordlielu summu – ap 440 tūkstošiem eiro.
- Ar ziedoto naudu tbalstīja vairāk nekā 500 paliatīvās aprūpes pacientus.
- Izdevās mainīt valstī ierasto paliatīvās aprūpes atbalsta kārtību, šķidro pārtiku sāka apmaksāt valsts.
- Kopš tā laika ir uzlabojumi, bet joprojām nav ieviesta mājas aprūpe, slimnīcās pietrūkst gultasvietu, trūkst speciālistu.
- Uz rindu slimnīcā jāgaida pusotrs mēnesis.
- Daudz pacientu to nesagaida, mirst sāpēs.
- Palīdzība kļūst arvien pieprasītāka.
Speciālajam ēdienam – vairāki simti eiro mēnesī no sava maka
Pirms četriem gadiem Veselības ministrijas dati liecināja, ka ap 800–1000 cilvēku gadā nepieciešama medicīniskā pārtika, jo viņi paši vairs nespēj ēst. Izmaksas šādam ēdienam ir vairāki simti eiro mēnesī, bet valsts tās tolaik nesedza. To darīja pacientu tuvinieki.
Ar savu stāstu "Dod pieci!" maratona laikā dalījās arī Larisa Jefremnova, kuras tolaik 65 gadus vecās mammas Ņinas dzīve bez pārtikas enterālai barošanai nebija iedomājama.
Sarunas laikā Larisa ik pa laikam palīdz mammai. Viņa guļ turpat rokas stiepiena attālumā un sarunā vien noklausās, jo parunāt vairs nespēj. Mamma savas vajadzības nosūta ar īsziņas palīdzību, kā arī mirkšķina ar acīm, ja kaut kam piekrīt. Mamma ar šo slimību sirgst jau otro gadu. Slimība progresē, un līdz ar to par 180 grādiem apgriezusies arī Larisas dzīve. Lielākais šoks bija, uzzinot, ka speciālā pārtika, kas nepieciešama enterālai barošanai, būs jāpērk pašai. Tie bija 300 eiro mēnesī.
"Es prasīju – valsts palīdz? Nē, valsts neapmaksā. Tad esi tādā šokā, gandrīz jāraud, nezināju, kur vērsties. Situācija bija ļoti bēdīga. Pēc tam tikai, zvanot uz Stradiņiem, man vēlreiz izskaidroja, kur vērsties, kur pirkt visu ko. Bet nu vajadzēja pašai pirkt. Grūti bija katru nedēļu. Es pa nedēļām pirku vai pa divām nedēļām pirku. Nācās vērsties Ziedot.lv un prasīt viņiem palīdzību. Viņi man palīdzēja," atminas Larisa.
Ar savu stāstu akcijas laikā dalījās arī tolaik 19 gadus vecā Arta tēvs Aldis Lešinskis. Dēls ilgstoši sirgst ar retu ģenētisku pataloģiju. Tai progresējot, viņš arī nonāca situācijā, kad nepieciešama īpaša pārtika.
"Ja pērk no saviem līdzekļiem, tie ir 450 eiro mēnesī. Artim ir vajadzīga arī auklīte. Viņam jābūt klāt 24/7. Pats braucu uz darbu, es nevaru visu laiku veltīt [viņam]. No rītiem, vakaros esmu pats, pa brīvdienām arī.
Esmu rēķinājis, ka gan pamperiem, gan visām zālēm, kas nepieciešamas, Artim mēneša kopējās izmaksas, ja to visu sedz vecāki, ir 1200 eiro,"
skaidroja Aldis.
Saziedo rekordlielu summu
2019. gada "Dod pieci!" labdarības maratonā savāca ap 440 tūkstošiem eiro, sasniedzot tolaik rekordlielu summu šajā akcijā. Par ziedotāju pieprasītāko dziesmu kļuva "Dod pieci!" tā gada himna – Raimonda Tigula un Rīgas Doma zēnu kora "Klusi čukst Dievs".
Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta pauda – lielā saziedotā summa ir signāls politiķiem, ka sabiedrība gaida pārmaiņas paliatīvās aprūpes sistēmā.
2019. gada labdarības maratonā izdevās ne vien savākt līdzekļus nedziedināmi slimu pacientu ēdināšanai, bet arī mainīt valstī ierasto paliatīvās aprūpes atbalsta kārtību. Vispirms īsi pēc labdarības maratona 2020. gada janvārī Veselības ministrija izdeva informatīvu bukletu tuviniekiem par atbalstu paliatīvās aprūpes pakalpojumu saņemšanā. Savukārt tā gada otrajā pusē neārstējami slimu pacientu šķidro ēdināšanu beidzot sāka apmaksāt valsts.
Tiesa gan, labdarības maratona laikā ārsti akcentēja, ka pacientiem paliatīvajā aprūpē ir nepieciešams atbalsts ne tikai ēdienam, bet arī konsultācijām un medicīniskajai uzraudzībai.
Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības pārstāve un kapelāne Aina Briede pirms četriem gadiem vērtēja, ka Latvijā labi darbojas bērnu paliatīvā aprūpe mājās un tas varētu būt piemērs arī pieaugošo aprūpei.
"Tad, kad ir 18 gadu, viņam šo pakalpojumu vajag, bet tādas iespējas nav. Pakalpojumam nav pēctecības. Nevar teikt, ka Latvijā paliatīvās aprūpes sistēma pieaugušajiem ir sliktā stāvoklī, drīzāk gribas teikt – tās nav vispār," atzina Briede.
Speciālistu un gultasvietu slimnīcās joprojām trūkst
2019. gadā valsts apmaksātajās iestādēs bija 98 paliatīvās aprūpes gultasvietas, kurās pacienti varēja pavadīt 7–10 dienas. Ārsti stabilizē pacientu un atdod tuvinieku rokās, kas turpmāk viņu aprūpē mājās vai meklē vietu privātā aprūpes iestādē, kas maksā dārgi.
Pirms četriem gadiem Latvijā bija tikai 13 profesionāli paliatīvās aprūpes speciālisti. Austrumu slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs lēš – tagad ir ap 15 speciālistu. Šis skaits būtiski nepieaug, jo rezidenti, kas mācās šajā nodaļā, saskaras ar zemo atalgojumu iepretim sarežģītajam darbam, kuru pavada arī milzu psihoemocionālā slodze, strādājot ar mirstošiem pacientiem. Tādēļ jaunie speciālisti nozarē izvēlas citas jomas vai dodas strādāt ārzemēs.
Sosārs norādīja – paliatīvajā sistēmā joprojām trūkst gultasvietu slimnīcā un dienas stacionāros, nav ieviesta mājas aprūpe.
"Mājas aprūpe bija solīta valstī jau no oktobra, bet tika pārsūdzēts iepirkums, un viss aizkavējās. Ir struktūras, kuras ir gatavas strādāt, darbs netiek iesākts. Cieš pacienti," uzsvēra Sosārs.
Rindas – pusotra mēneša garumā
Slimnīcas nodaļā ir 25 gultasvietas, rindas – pusotra mēneša garumā.
"Kāpēc? Tāpēc, ka ir trīs rindas vienlaikus. Pirmā ir pēc pierakstiem. Otrā ir no stacionāriem pārvestie, tur slimnīcā pacientu izoperē, un konsīlijā atzīst, ka tālāko terapiju nedos, un šādu pacientu pārved šeit. Un trešā rinda, kas ir ļoti neganta un no abām pusēm nav pieņemama, – neatliekamā palīdzība," reālo situāciju iezīmēja ārsts.
"Cilvēku paņem no mājas, ieved lielajā slimnīcā, tur redz, ka pacients nav operējams, un atkal nogādā šeit. Turklāt kāds ir izdomājis, neprasot mums, ka katru dienu ir jāatved divi pacienti. Es nevaru katru dienu garantēt, ka es izrakstīšu divus pacientus, ja viens vēl ir mirstošs un otru nav, kur aizvest. 1. slimnīcā, kur varētu pārvest aprūpē, arī ir pilns un ir rinda. Kā es varu katru dienu uzņemt, tas ir neprāts! Taču, ja strādātu mājas aprūpe, tas noteikti samazinātu neatliekamās palīdzības izsaukumus vismaz par 20–30 %," pārliecināts ir Sosārs.
Ārsts iezīmē bēdīgu ainu
Sosārs pirms četriem gadiem teica, ka nākotnē raugās pozitīvi, bet piesardzīgi. Šodien ārsts vārdu "pozitīvi" gan vairs nelieto. Viņš neslēpj prieku, ka, pateicoties labdarības maratonā aktualizētajai problēmai, cilvēkiem Paliatīvajā nodaļā pieejama apmaksāta šķidrā pārtika, bet
gultasvietu skaits joprojām nav mainījies un aprūpe mājās arvien nav ieviesta. Vienlaikus šī palīdzība arī kļūst arvien pieprasītāka.
"Onkoloģijas slimnieku skaits pieaug nodaļā, bet dramatiskākais ir tas, ka audzēji ir ļoti sarežģīti, ielaisti un neārstēti. Tie ir primāri nodiagnosticēti, bet nav dabūjuši attiecīgo palīdzību, ļoti sarežģīti gadījumi.
Tik daudz asins pārliešanas vai mākslīgo barošanu es nebiju redzējis nekad, kā ir tagad. Arī sāpju ziņā, ļoti daudz neatsāpinātu pacientu nāk iekšā, ļoti daudz," turpināja Sosārs.
Skatījumu nākotnē piesardzīgu dara arī tas, ka medicīna kā sistēma esot ļoti "ielaista".
Rindu uz ārstēšanu nemaz nesagaida, mirst sāpēs
Arī Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" pārstāve Evita Zālīte-Grosa apliecināja, ka paliatīvās aprūpes nodaļās pacientam jāgaida līdz diviem mēnešiem – daudz smagi slimo cilvēku rindu nesagaida un mirst sāpēs.
"Mums kā pacientu organizācijai svarīgi būtu, lai brīdī, kad pacients tiek atzīts par paliatīvu, valsts mums palīdz to sāpju upi pārbrist. Lai ir tāds pārcēlājs – sistēma –, kas palīdz noorientēties smagajā situācijā un pasaka, ko soli pa solim darīt," pauda Zālīte-Grosa.
Tas, pēc viņas domām, notiek nepiedodami lēni:
"Tāpat kā 2019. gadā, tā arī tagad sistēmas nav un joprojām ir "kā paveicas". Vai paveicas ar ģimenes ārstu, vai paveicas tikt kādā pansionātā, vai paveicas ar labi nodrošinātu mājas aprūpi kādā pašvaldībā. Un, pirmkārt, tev paveicas, ja tev ir ģimene, kas par tevi iestājas un cīnās. Bet, ja nepaveicas!?"
Kamēr solītā hospisa mājas aprūpe arvien visā valstī nav ieviesta, Zālīte-Grosa iezīmēja, ka svarīgi, lai arī ģimenes ārstiem būtu zināšanas par paliatīvo aprūpi un viņi varētu veikt manipulācijas mājas vizītēs, bet daļai cilvēku vienīgā iespēja nomirt cieņpilni vienmēr būs vieta stacionārā.
"Pirmā lieta, par ko būtu jādomā brīdī, kad mums vēl nav visa sistēma, – jāpapildina gultas vietu skaits stacionāros. Protams, ir arī uzlabojumi, es nevēlos visu krāsot melnu, bet mēs signalizējam kā pacientu organizācija, ka joprojām sistēma nav izveidota," uzsvēra Zālīte-Grosa.
Par ziedojumiem atbalstīti vairāk nekā 500 pacientu
Ar 2019. gadā šķidrajai pārtikai savākto naudu kopumā atbalstīti vairāk nekā 500 paliatīvās aprūpes pacienti, un daļa naudas izlietota arī dažādām citām paliatīvās aprūpes vajadzībām. "Ziedot.lv" pārstāve Inese Danga stāstīja, ka paliatīvās aprūpes pacientiem vēl aizvien ir nepieciešama arī labdarības organizāciju un sabiedrības palīdzība.
"Palīdzības lūgumi ir diezgan stabili – ap 20–30 lūgumu mēnesī, bet, ja mēs salīdzinām, ka 2019. gada akcijas sākumā tie bija ap 100 pieteikumi mēnesī, tad šobrīd situācija ir ievērojami uzlabojusies," atzina Danga.
Tiek lūgta papildu palīdzība paralēli nepilnīgajai aprūpei, kāda ir šobrīd. "Piemēram, palīdzam apmaksāt aprūpētāju mājās, palīdzam ar dažādiem aprūpes līdzekļiem brūču kopšanai, autiņbiksītēm, palagiem u.tml. Tās ir izmaksas, ar ko cilvēki netiek galā, jo tie ir vairāki simti eiro mēnesī," pastāstīja Danga.
Psiholoģiskais atbalsts nav pieejams visiem
Stikla studijā 2019. gada "Dod pieci!" maratona laikā viesojās psihologi, filozofi un kapelāni, kas aktualizēja arī to, kā nāvi uztvert un par to runāt. Filozofs, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais profesors Vents Sīlis vērsa uzmanību uz psiholoģiskā atbalsta nepieciešamību ģimenēm, kas rūpējas par saviem tuviniekiem viņu pēdējās dienās, un arī šis atbalsts arvien nav pieejams visiem.
"Nereti aprūpētājiem brīžiem ir smagāk nekā aizgājējiem. Ja smagi slimajam cilvēkam atliek tikai aiziet, aprūpētājam jāatrod sevī spēks "neaiziet līdzi", kas var būt ārkārtīgi grūti," atzina Sīlis.
Tādēļ atbalstītājiem ir vajadzīgs psiholoģisks atbalsts.
"Es uz sociālām pārmaiņām vienmēr skatos kā uz ilgtermiņa procesu, kā tiešām uz maratonu. Varbūt rosinās diskusijas, varbūt tiešām valdībā kāds tur kaut ko pārdomās, maz kas gadās! Brīnumi taču notiek!" uz cerīgas nots sarunu noslēdz Sīlis.
KONTEKSTS:
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad jau desmito reizi notiks īsi pirms Ziemassvētkiem – no 15. līdz 21. decembrim, teju nedēļas garumā raidot no īpašas stikla studijas pilsētvidē, Doma laukumā. Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad iestāsies par atbalstu riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem.
Latvijas Radio 5 dīdžeji 24/7 režīmā dalīsies ar cilvēku pieredzes stāstiem, ekspertu viedokļiem un atskaņos ziedotāju izvēlētas dziesmas, iestājoties par pārmaiņām sabiedrībā.
"Dod pieci!" rīko Latvijas Radio ciešā sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un ilggadējo ziedojumu partneri – labdarības organizāciju Ziedot.lv.
Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašam vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnu namiem, jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai, neārstējami slimu cilvēku aprūpei un speciālās pārtikas iegādei, vardarbības mazināšanai ģimenēs, vides uzlabošanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, kā arī Latvijā nonākušo Ukrainas kara bēgļu bērnu atbalstam.
