…Svētdienas vakars. Līdzās Liepājas koncertzālei "Lielais dzintars" stāv autobuss. Tukšs. Šoferis kādu gaida. Netālu – automobilis ar Ukrainas numuriem. Beidzot parādās otrs autobuss, no tā izbirst jautrs bariņš. Paņem somas no bagāžas nodalījuma. Daļa pārsēžas gaidošajā autobusā. Tie ir vasaras nometnes dalībnieki no Rīgas, tagad brauks mājās. Arī pārējie ir rīdzinieki, taču ar savu transportu, vai vietējie, liepājnieki. Ar grūtībām izdodas pārtvert pāris ukraiņu ģimenes.
"Mēs dzīvojam Liepājā, praktiski jau esam savējie, uz nometni atbraucām ar dēliem, zēniem ir 16 un 14 gadi. Ieraudzījām sludinājumu, ka var braukt ar teltīm, bet mums tādas lietas patīk. Vai patika? Viss! Gan pati organizācija, gan saturs – visa bija ļoti daudz, viss bija maksimāli ērti. Ideja ļoti laba – pavadīt laiku kopā tieši ar latviešu ģimenēm. Jo vairāk mums ir saskarsme ar latviešiem, jo vairāk apgūstam valodu, un mums šī saskarsme ļoti patīk. Visi ir ļoti laipni, saprotoši cilvēki, ar ļoti plašām sirdīm…" saka Svitlana un, paķērusi somas, ar dēliem aizsteidzas uz paziņu auto.
"Mēs atbraucām ar 12 gadus veco dēlu, dzīvojam Rīgā kopš pagājušā gada marta. Jau sen esam sākuši teikt "pie mums, Latvijā". Ieraudzīju sludinājumu "Telegram" grupā un uzreiz iesniedzu pieteikumu. Ļoti nopriecājos, kad man piezvanīja un pateica, ka mēs tiekam. Ļoti patika. Gan organizācija, gan vieta, un ar laikapstākļiem ļoti paveicās. Teltis uzslējām aplī, tātad dzīvojām kopā. Bija jautra iepazīšanās, atklāšanā – ugunskurs un dziesmas ģitāras pavadījumā. Mums jau iepriekš izdalīja dziesmu vārdus latviešu valodā, mēs lasīt jau esam iemācījušies, tāpēc centāmies, dziedājām līdzi. Nākamajā rītā bija dažādas meistarklases un pasākumi. Pirts – mēs sējām pirtsslotas. Kāds gleznoja. Pēc tam aizvedām bērnus uz putu ballīti Nīcā, uz muižas parka svētkiem. Bērni bija pilnīgā sajūsmā! Otrajā dienā arī bija dziesmas pie ugunskura, turklāt atbrauca dažādi izpildītāji. Bērni uz uguns cepa desiņas un maršmelovus. Bet vēl laivas dīķī… Svētdienas rītā sākās traka lietusgāze, arī tas mūs saliedēja… Bet pēc tam mums sarīkoja ekskursiju pa novadu, uz ļoti skaistām vietām – uz Bernātiem, aizstaigājām arī līdz jūrai.
Ļoti laba ideja – tā būt kopā. Mēs taču saprotam cits citu," stāsta Viktorija.
Biedrība "Patvērums "Drošā māja"" faktiski no paša kara sākuma sāka palīdzēt bēgļiem no Ukrainas, kas bija nokļuvuši Latvijā. Arī Liepājā regulāri tiek rīkoti dažādi pasākumi, to vidū arī tādi, kuru nolūks ir veicināt integrāciju. Ir projekts, kurā tiek sniegts daudzpusīgs atbalsts sievietēm, tiek rīkotas tikšanā
"Kad rakstīju projektu, nodomāju – mēs rīkojam konsultācijas, rūpējamies par latviešu valodas kursiem, – tas, protams, ir ļoti svarīgi, taču kaut kā oficiāli.
Gribējās šo integrāciju padarīt jautrāku un interesantāku.
Vārdu sakot, iznāca projekts, kas plānots diviem gadiem, šis ir sākums. Nākamais – "Skolas soma" pirmklasniekiem no ukraiņu ģimenēm ar dažādiem materiāliem latviešu valodas apgūšanai. No septembra Rīgā un Liepājā būs sieviešu atbalsta grupas. Un vēl daudzas un dažādas lietas, domātas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Piemēram, "Vakariņas latviešu ģimenē" kopā ar ukraiņiem," stāsta projekta autore un tikko notikušās nometnes vadītāja Līga Krēsliņa.
"Būs dažādas nodarbības ar speciālistiem. Un nevis teorija, bet lai profesionāļi varētu ielīst mūsu bēgļu ādā, viņus labāk iepazīt un saprast, kā sekmīgāk ar viņiem strādāt. Sagatavosim materiālus pedagogiem par to, kā runāt ar bērniem, ja klasē ienāk jauniņais no Ukrainas, kā vispār runāt par karu," pārtver projekta vadītāja Gunta Vīksna.
Taču tas – vēlāk. Bet pagaidām – par tikko Otaņķos notikušo vasaras nometni. Tajā piedalījās astoņas bēgļu ģimenes un astoņas Latvijas ģimenes, liepājnieki un rīdzinieki, pavisam 68 cilvēki. Gunta Vīksna ar prieku stāsta, ka to, kas gribējuši piedalīties, bijis daudz vairāk, – Rīgā, kur bija domāts atrast nometnei 15 ukraiņus, 24 stundu laikā tika saņemti 58 pieteikumi, Liepājā aina izrādījās līdzīga.
Bēgļiem informācija par iespēju iesniegt pieteikumu tika izplatīta profila grupās sociālajos tīklos. Latvijas ģimenēm – pilsētu sludinājumu portālos, sociālajos tīklos un citur. Jā, paskaidrojums tiem, kuri norūpējušies par nacionālo jautājumu: piedalīties varēja visi Latvijas iedzīvotāji. Līga Krēsliņa teic, ka viņai pat prātā nav nācis pārbaudīt, kurš izteicis vēlmi piedalīties nometnē, – latvieši vai krievi. Nometnē Latviju pārstāvēja arī jauktās ģimenes. Jā, un bēgļus, kuri Latvijā guvuši patvērumu no kara, jau kļuvis pierasts saukt par "mūsu ukraiņiem".
"Mums šajā nometnē bija lieliska satikšanās. Viena no latviešu ģimenēm bija uzdāvinājusi ukraiņu bēgļiem savu veco automobili. Un abas šīs ģimenes piedalījās mūsu nometnē! Ļoti priecājās, ka varēja iepazīties tuvāk. Dāvinātāji bija divtik apmierināti, jo redzēja, ka viņu bijušais "zirdziņš" nonācis labās un cienīgās rokās, šī ģimene sekmīgi iekļaujas mūsu dzīvē, visi strādā, rokas nenolaižot, nevis cer uz palīdzību no malas. Bērni lasīja zemenes, tēvs gan strādā, gan meklē iespējas piestrādāt. Bet man visvairāk palicis atmiņā, kā mēs cēlāmies četros no rīta un vedām ģimenes galvas makšķerēt. Laivas, Bārtas upe, rītausma, zivis… Idille. Arī mātes pievienojās – ja ne makšķerēt, tad priecāties par saullēktu. Bet kāda vietējā ģimene atbrauca ar milzīgu piekabi. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc trim cilvēkiem vajadzīga tik liela piekabe?! Izrādījās, ka tā bija pilna ar piepūšamajām atrakcijām – bija gan baseins ar bumbiņām, gan daudz kas cits. To visu uzstādīja. Bērni – mums taču atbrauca arī daudz mazu bērnu – bija pilnīgā sajūsmā. Pirts arī visiem patika. Tā taču ir tik lieliska relaksācija! Dažādas radošās darbnīcas vadīja paši dalībnieki – bija gan gleznošana, gan akmeņu izkrāsošana… Vispār sapulcējās ļoti pareizi cilvēki," vēlāk Rus.LSM.lv pastāstīja Līga Krēsliņa.
Daudz kas palicis aiz kadra – gan trakais organizatoriskais darbs, gan laika prognoze ar lietusgāzēm, kas gandrīz vai draudēja izjaukt visu ieceri, gan… Taču viss izdevās. Un pat lietusgāze nespēja īsti sabojāt šo lielisko pasākumu.
Vasaras nometnes rīkošanu finansēja ASV Valsts departaments, atbalstu sniedza arī Dienvidkurzemes novada pašvaldība, Nacionālie bruņotie spēki un kāds desmits vietējo uzņēmumu – gan lieli, gan nelieli.
