- Liene ieslodzījumā pavadīja 3,5 gadus; pirms tam daudz lietoja alkoholu.
- Atgriežoties brīvībā, viņai noteikta vēl gadu ilga probācijas uzraudzība.
- Lienei sabiedrībā palīdz atgriezties brīvprātīgā probācijas dienestā.
- Abas tiekas reizi divās trīs nedēļās, pārējā laikā sarakstās vai sazvanās.
- Līdzgaitniecības mērķis – iesaistīt sabiedrību likumpārkāpumu novēršanā.
- Probācijas dienests: līdzgaitnieka uzdevums – būt vienkārši par cilvēku, ar kuru parunāt.
- Pērn līdzgaitniecībā iesaistījās 75 brīvprātīgie; iepriekš izvērtē un apmāca.
Lienes cīņa ar atkarību
47 gadus vecā Liene (vārds mainīts) jūnija otrajā pusē iznāca no ieslodzījuma un pagaidām nestrādā. To, kāpēc viņa nonāca cietumā, sieviete neatklāj. "Un arī ieslodzījumā man ir prasījuši: "Par ko tad tu?" Es saku: "Nu, vainīga. Tātad, ja es šeit atrodos, tātad es esmu vainīga". Retais vien atbild, ka viņš ir vainīgs."
Liene ieslodzījumā pavadīja trīs ar pusi gadus.
"Es saprotu to, ka es vairāk nedzīvošu tā, kā es dzīvoju. Es jūtu, ka es pati esmu mainījusies, protams, uz labāko pusi. Viss; es tur vienreiz pabiju, paskatījos, kā cilvēki dzīvo no iekšpuses, un pietiek."
"Vairs negribu tikties ar vecajiem draugiem, kur es zinu, ka būs – davai, iedzeram!"
Lienei bija problēmas ar alkoholu. Pirms ieslodzījuma dzēra katru dienu un daudz.
"Man bija laiks apdomāt un izskatīt savu dzīvi pirms ieslodzījuma. Jā, labi, man nauda bija, jā, es strādāju, jā, es varēju sev to un to atļauties, bet tajā pašā laikā es saprotu, ka es praktiski neredzēju, kā mani mazbērni aug. Tāpēc, ka es visu laiku biju alkohola reibumā. Tiešām, trīs ar pusi gadi – tas ir laiks pārdomām."
Liene stāsta, ka viņai ir daudz bērnu, tagad arī mazbērnu. Viņas dzīve pirms ieslodzījuma pavadīta lielā dzeršanā. Tā sākusies, pārciešot traumu, par kuru viņa arī nevēlas stāstīt.
"Tad es sapratu, ka es pa naktīm nevaru gulēt. Man vajadzēja obligāti iedzert un miega zāles. Tad es varēju vismaz pāris stundas pagulēt. Ar to arī sākās, ka es sāku dzert arvien vairāk un vairāk. Un es sapratu to, ka es sāku visu zaudēt, bet, nē, man šņabis bija pirmajā vietā."
Jautāta, vai noziegums pastrādāts alkohola reibumā, viņa saka: "Alus pudele bija izdzerta uz trijiem, bet promiļu nebija. Bet vienalga – smaka ir, tātad alkohola reibumā."
Pirmais pusgads cietumā esot bijis grūtākais, cīnoties ar atkarību.
"Tu guli un tur [ieslodzījumā] iet reklāmā aliņš. Ak, kā es tagad to dzertu! Ou! Bet pēc pusgada jau palika vieglāk. Un pēc gada – meitenes iet ārā un saka, ka dzers "Moku". Nē, man tā nebija. Man uzreiz uz mājām gribējās, uzreiz pie saviem ģimenes locekļiem."
Kaut arī Liene sarunā ir izvairīga, neatklājot privātas detaļas, uzzinu, ka alkohols viņu ietekmēja ne tikai pieaugušā vecumā. Lienes vecāki arī slīka dzeršanas postā.
"Es varēju darīt, ko es gribu. Es no mājām bēgu. Kā saka – visu laiku pa ielām. Tētis iedzēris nāk mājās. Viss – man ir jāpazūd."
Tēvs bijis vardarbīgs. "Viņš varēja tik pamatīgi nopērt ar vadiem, ka skolā pēc tam tu sēdēt nevari. Vienkārši tāpat." Tēvs sitis tikai viņu, jo domājis, ka nav viņa meita. Kopumā ģimenē auguši 12 bērni, Liene bijusi ceturtais bērns.
Lienei palīdz brīvprātīgā Lelde
Atgriežoties brīvībā, viņai noteikta vēl gadu ilga probācijas uzraudzība.
"Es sākumā domāju, ka man būs bailīgi ārā. Es domāju – oi, es iziešu, kā es pāri ielai pāriešu, baidīšos no mašīnām. Bet, nē, es ļoti ātri adaptējos."
Lienei sabiedrībā palīdz atgriezties Lelde Beņķe-Lungeviča. Viņa ir brīvprātīgā probācijas dienestā. Liene skaidro, ka pēc ieslodzījuma jākārto daudz dokumentu, jāapmeklē dažādas iestādes. Viņai noder Leldes palīdzība. Bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Liene vēlējās sev līdzgaitnieku.
"Arī gribēju, lai ir cilvēks, ar kuru var no malas parunāt, piezvanīt. Kaut vai pateikt: "Sveika, ko dari? Ir brīvs laiks? Varbūt aizlaižam uz jūru vai vēl kaut kur." Jauna iepazīšanās, kaut kas jauns, kaut ko jaunu priekš sevis tu vari atklāt. Nav tā kā ar vecajiem draugiem, tu jau zini, ko no viņiem jau gaidīt un ko viņi tev pateiks."
"Mūsu sadarbība ir nupat sākusies, bet es jūtu, ka tā ir sākusies uz tāda pozitīva viļņa. Mēs spējam kaut kā būt atklātas viena pret otru. Es nekautrējos arī uzdot jautājumus," stāsta Lelde, kura probācijas dienestā ir brīvprātīgā apmēram divus gadus. Liene ir Leldes ceturtā aizbilstamā.
"Es īsti nezināju ko gaidīt, kā tas būs. Tas arī bija viens no mērķiem, kāpēc es vispār to vēlējos darīt.
Gribēju izkāpt no tā sava burbuļa un satikt savādākus cilvēkus, ar kuriem ikdienā vispār tie ceļi nekrustojas. Tas viennozīmīgi ir izdevies," teic Lelde.
Viņa stāsta, ka attiecības ar probācijas klientiem veidojas lietišķas, bet tajā pašā laikā draudzīgas un brīvas. Tas atkarīgs no aizbilstamā. Reizi divās trīs nedēļās tiekoties klātienē, pārējo laiku sarakstās vai sazvanās ar aizbilstamajiem.
"Vai tā ir tāda sadzīviska tikšanās, ka tu palīdzi otram cilvēkam ar kaut kādām praktiskām lietām, kā vēršanās dienestos vai reģistrēšanās bibliotēkā, piemēram. Otrs – socializēšanās, ka tu pavadi laiku ar to cilvēku. Jūs vienkārši aprunājaties, jūs kopā kaut kur aizejat iedzert kafiju vai uz parku, vai uz kino," stāsta Lelde.
Ikdienā Lelde ir rakstniece, tulkotāja. Ar brīvprātīgo darbu nodarbojas jau sen, taču šajā pieredzē viņa jūt, ka mainās līdz ar aizbilstamajiem.
"Es jūtu, ka man veidojas kaut kāda dziļāka pieņemšana, tolerance. Lietas, kas agrāk likās nosodāmas, pamazām vairs nešķiet tik nosodāmas,
kad tu sāc apzināties tos iemeslus, kāpēc cilvēks ir izdarījis to, ko viņš ir izdarījis, kāpēc viņš ir nonācis tajā situācijā, kurā viņš ir. Mani ir pārsteidzis tas, cik viegli ir iekļūt vidē, no kuras pēc tam ir ļoti grūti tikt ārā," atzīst Lelde.
Iesaistīt sabiedrību likumpārkāpumu novēršanā
Probācijas dienests līdzgaitniecību īsteno kopš 2015. gada. Mērķis ir iesaistīt sabiedrību likumpārkāpumu novēršanā. "Šī ir iespēja cilvēkiem nākt mums palīgā risināt problēmu, ko radījusi pati sabiedrība," norāda Valsts probācijas dienesta vadītājs Imants Jurevičius.
"Ja mēs saskatām, ka tas varētu būt lietderīgi, mēs piesaistām arī līdzgaitnieku, kuram nav uzdevums strādāt kā profesionālim,
bet būt vienkārši par cilvēku, tā teikt, ar atvērtu prātu, lielu sirdi un varbūt palīdzēt aizbilstamajam risināt kaut kādas lietas dzīvē, radīt jaunas perspektīvas, ieraudzīt, ka patiesībā cilvēki var dzīvi dzīvot citādāk, nekā varbūt šis konkrētais cilvēks līdz šim to ir darījis," klāsta Jurevičius.
Līdzgaitniekus piesaista uzraudzības klientiem. Brīvprātīgais ar aizbilstamo kopā ir apmēram gadu, taču sadarbību var pārtraukt jebkurā brīdī.
Pērn līdzgaitniecībā iesaistījās 75 brīvprātīgie.
Dienesta vadītājs norāda, ka vērtīgi, ja šajā darbā iesaistās cilvēki, kuri reiz paši pielikuši punktu noziedzībai.
"Kuri ir bijuši cietumā, kuri bijuši narkotiku atkarīgie vai izgājuši cauri pilnam vardarbības ciklam un tagad ir no tā purva izlīduši ārā, izrāvušies – vai nu paši saviem spēkiem, vai ar kāda cita palīdzību sakārtojuši savu dzīvi. Viņiem ir pieredze par to, kā strādā kriminālsoda izpildes sistēma un kas ir galvās mūsu klientiem, kuri šobrīd ir tajā situācijā. Viņi reāli saprot un ļoti labi var izveidot kontaktu ar šiem cilvēkiem. Arī klienti viņiem vairāk uzticas. Bet tas nenozīmē, ka, ja tu esi kriminālsodīta persona, tad mēs uzreiz tevi ņemsim par brīvprātīgo. Mēs izvērtējam, vai tu tiešām esi reformējis savu dzīvi," saka Jurevičius.
Līdzgaitniecība ir tikai viens no brīvprātīgā darba veidiem. Ir arī atbalsta un atbildīguma apļu brīvprātīgie un sertificēti izlīguma starpnieki.
Aizvadītajā gadā atbalsta un atbildīguma apļos iesaistījās 17 brīvprātīgie, kuri grupā strādā ar dzimumnoziegumā notiesāto. Šos likumpārkāpējus nereti izslēdz no sabiedrības, un viņi jūtas vientuļi, tāpēc notiek darbs grupā.
"Mums ir svarīgi, ka mūsu klients šajā vidē jūtas droši, ka viņi [brīvprātīgie] nestāsta visu, par ko klients ar viņiem ir izrunājis Probācijas dienestam. Mums tas nav vajadzīgs. Par tām lietām, kas mums ir svarīgas, mūsu speciālisti ar viņu izrunā. Šie līdzgaitnieki ir vairāk kā cilvēki no sabiedrības, kuri ir gatavi viņam palīdzēt iekļauties atpakaļ sabiedrībā, sniegt psihoemocionālo atbalstu grūtās dzīves situācijās, lai viņš neizdarītu jaunu noziedzīgu nodarījumu," skaidro Jurevičius.
Savukārt brīvprātīgie izlīgumā ir starpnieki cietušā un likumpārkāpēja sarunās, vienojoties par taisnīgu risinājumu. Pērn šādi starpnieki bija 26 cilvēki.
Kā piesaista brīvprātīgos
Kad brīvprātīgie piesakās probācijā, viņus izvērtē. Pēc veiksmīgas intervijas pretendentus apmāca, stāsta dienesta Izlīguma un sabiedrības līdzdalības koordinēšanas departamenta eksperts Elvis Dibaņins.
"Līdzgaitniecībā ir divu dienu apmācība. Jautājumu loks ir plašs: drošības jautājumi, saskarsmes jautājumi u.c.
Atbildīguma un atbalsta apļu apmācības ir garākas, jo vesela diena veltīta virknei tēmu, ko vada speciālists dzimumnoziegumu jautājumos."
Savukārt, lai kļūtu par sertificētu izlīguma starpnieku, var paiet aptuveni pusgads.
Brīvprātīgie apgūst zināšanas drošības jautājumos. Bet cik droši līdzgaitnieki var justies? Dibaņins skaidro, ka nav bijuši starpgadījumi.
"Arī tad, kad līdzgaitniecības process ir beidzies, ja tā ir abpusēja vēlēšanās gan jau bijušajam līdzgaitniekam, gan bijušajam aizbilstamajam turpināt savstarpējās cilvēcīgās attiecības, protams, tā ir viņu izvēle. Šeit mēs nejaucamies. Bet nav tā, lai arī tādu gadījumu nav bijis, ka, ja bijušais līdzgaitnieks vēršas, ka jūt kaut kādu apdraudējumu, nebūs tā, ka mēs nereaģēsim un nepalīdzēsim."
Tieši šobrīd izsludināta jaunu brīvprātīgo pieteikšanās, kas noslēgsies augusta beigās.
