Kāpēc bērni pārkāpj likumu? Un vai viņu dzīves vēl var mainīt arī tad, ja pastrādāts smags noziegums? Ar šo stāstu Latvijas Radio sāk sēriju "Pārmaiņas nozieguma ēnā". Nedēļas garumā būs dažādi Valsts probācijas dienesta klientu – gan bijušo ieslodzīto, gan dienesta uzraugāmo, gan sabiedrisko darbu veicēju – stāsti.
Notiesāti par pastrādātu noziegumu, taču – vai sods viņus maina? Probācijas dienests izpilda apmēram 70% no Latvijā piemērotajiem kriminālsodiem. Rudenī apritēs 20 gadi, kopš dienests izveidots, lai sodu izpildes sistēmu padarītu efektīvāku.
ĪSUMĀ:
- Ceturtā daļa Valsts probācijas dienesta klientu – jaunieši vecumā no 11 līdz 25 gadiem.
- Lielākoties noziegumi saistīti ar zādzībām, mantas bojāšanu, apreibinošu vielu lietošanu.
- Probācijas dienestam jauna funkcija – īstenot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildi.
- Tas nozīmē, ka bērns neatrodas slēgtā iestādē, bet turpina apmeklēt skolu u.tml.
- Probācijas dienesta eksperte: Cēlonis bērna noziegumam nereti meklējams ģimenē.
- Vairums vecāku zaudē cerības, ka atvase reiz varētu laboties, atzīst dienestā.
- Par slepkavību sodu izcietušais Roberts atzīst: Pārmaiņas nenotika uzreiz.
Māte no dēla atteicās, tēvs dzēra un sita
"Mani pasauca draugs patusēt, un [vielu] ietekmē notika slepkavība," stāsta 25 gadus vecais Roberts. Kad viņam bija 17 gadu, jaunietis noslepkavoja cilvēku. "Bija strīds… dusmu ietekmē. Nebija plānota slepkavība, bet… tajā brīdī sapratu, ka būs. Nožņaudzu." Viņš atzīst, ka upuri pazinis daļēji, viņš bijis jaunāks.
Pastrādātā dēļ Roberts nonāca Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
"Bērnība bijusi traka", saka Roberts. Vecāki izšķīrās, kad viņam bija četri gadi. Māte no dēla atteicās, bet tēvs bieži lietoja alkoholu. "Mani bērnībā fiziski tēvs ietekmēja – sita. Tā dēļ kļuvu agresīvāks pret apkārtējiem."
Kopš septiņu gadu vecuma Roberts ik gadu nonāca policijas redzeslokā. "Par huligānismu, par kautiņiem. Skolā es vairs neapmeklēju stundas.
Muku no mājām, jo bija bail mājās būt, jo tētis sita visu laiku. Drošāk es jutos kāpņutelpās gulēt vai uz ielas palikt, nekā būt mājās."
Kad Robertam bija 13 gadu, tiesībsargājošās iestādes viņu izņēma no ģimenes. Puisis nonāca bērnunamā. "Sapazinos atkal ar sliktiem draugiem. Sāku pīpēt spaisu, lietot alkoholu. Bija pirmās krimināllietas."
Pusaudzim gada laikā policija ierosināja septiņas krimināllietas.
"Es biju agresīvs, es nespēju kontrolēt savas emocijas. Pēc tam, strādājot ar psihologu, [sapratu] – es vienmēr centos kādu aizstāvēt. Es nevis risināju [konfliktu] ar vārdiem – es kāvos. Tas man asociējās ar to, ka mani bērnībā neviens nevarēja aizstāvēt… aizsargāju savējos, draugus, vājākos, bet izdarot tā, ka viņi kļūst par upuri."
Krimināllietu dēļ viņš nonāca Rēzeknē. Roberts šo vietu sauc par soli pirms cietuma jeb vietu, kur ievietoja bērnus ar uzvedības traucējumiem.
Kaut arī Roberts negribēja atgriezties ģimenē, tas notika. Tēvs atguva vecāka tiesības. Nevēloties būt tēva tuvumā, Roberts bēguļoja un nonāca uz vecā ceļa. "Satiku draugus. Viens iznāca no cietuma. Sāku ar viņu kontaktēties, tusēt. Jā, es aizgāju vecajās pēdās. Sāku lietot alkoholu, tad tā slepkavība..."
Par slepkavību tiesa piemēroja sodu – brīvības atņemšanu uz desmit gadiem un trīs gadus probācijas uzraudzību.
Jaunieši – ceturtā daļa probācijas klientu
Bērnu un jauniešu noziegumu stāstu netrūkst. Pērn no visiem Valsts probācijas dienesta klientiem ceturtdaļa jeb vairāk nekā 4000 bija bērni un jaunieši vecumā no 11 līdz 25 gadiem. No tiem nepilngadīgie – teju 1000.
Lielākoties noziegumi saistīti ar zādzībām, mantas bojāšanu, arī dažādu apreibinošu vielu lietošanu, skaidro Jana Mituza – dienesta Uzraudzības, piespiedu un sabiedriskā darba nodaļas vadošā eksperte. "Viena recepte tam, kā izmainīt bērnu, nav. Ir jāiet iekšā katrā gadījumā individuāli. Ir jāskatās, kas notiek ģimenē, kas notiek ar bērnu, un kopā ir jādomā – ko mēs tagad darīsim."
No šī gada probācijas dienestam uzticēta jauna funkcija – īstenot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildi.
"Agrāk, kad bērns izdarīja kriminālpārkāpumu, mums bija divi varianti, ko ar bērnu darīt – vai nu mēs viņam piemērojam sabiedrisko darbu, kas ir audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, vai mēs viņu ievietojam sociālās korekcijas uzvedības iestādē, kas bija "Naukšēni". Tas, ko mēs, sabiedrība, redzējām, ka "Naukšēni" efektīvi nestrādāja. Tur bija daudz klupšanas akmeņu. Šajā gadā tiešām, ieviešot otru audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – probācijas novērošanu, mēs strādājam ar to, ka tiem bērniem ir nepieciešams veidot savu dzīvi sabiedrībā," stāsta Mituza.
Tas nozīmē, ka bērns neatrodas slēgtā iestādē, bet joprojām turpina apmeklēt skolu, dažādas nodarbības un pilda sev uzliktos pienākumus, par kuriem vienojušies speciālisti starpinstitūciju sanāksmēs.
"Tie ir daudz un dažādi. Piemēram, kas ierobežo bērnu tikties ar noteiktām personām vai atrasties ārpus dzīvesvietas noteiktā diennakts laikā. Bet tāpat mums ir tādi pienākumi, kas viņam pasaka, ka tev ir jāapmeklē konkrēts speciālists, piemēram, tajos gadījumos, ja viņam ir vielu lietošanas problemātika vai viņš ir atkarīgs, tad mēs viņu sūtīsim pie narkologa. Tāpat mēs iesaistām bērnu arī atbilstošos sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas pakalpojumos.
Ja mēs redzam, ka šis pakalpojums ir nepieciešams arī vecākiem, tad mēs iesaistām arī vecākus," atzīst dienesta eksperte.
Probācijas dienests pakalpojumus līdzfinansē. Tāpat viens no pienākumiem ir arī saturīga brīvā laika pavadīšana. Probācijas programmu vadītāja Krista Skara akcentē, ka cēlonis bērna noziegumam nereti meklējams ģimenē.
"Vai tā ir bērna ignorēšana, vai tie ir vecāki, kas ļoti pelna naudu, bērnam ir viss nodrošināts, bet nav emocionālās vajadzības nodrošinātas. Vai tas bērns ir juties, kā viņi saka, tāds liekēdis ģimenē, kuram nomet varbūt saldētus pelmeņus, un tas ir vienīgais, ko viņš dabū ēst. Ģimenes kontekstā ir vienalga kāds modelis, bet tie bērni, kas nonāk dienestā, viņi nav bijuši laimīgi."
Vairums vecāku zaudējuši cerības
Vecāku iesaiste bērna probācijā ir dažāda. Krista Skara novērojusi, ka ir vairums vecāku ar zaudētām cerībām, ka atvase reiz varētu laboties.
"Tikpat bieži mums gadās arī pāraprūpējošie vecāki, kuru bērns var jau izdarīt vairākus noziegumus, un tāpat atnāk vecāki, kuri stāsta, ka "tas nevar būt mans bērns. Manējais ir vienkārši perfekts." Kaut kādi aizsargmehānismi var būt tik spēcīgi, ka pat tad, kad bērns saka: "Mammu, tas biju es." "Klusē, nevar būt!""
Tāpat ir vecāki, kuri daudz iesaistās. Un ne tikai vecāki, arī skolotāji reizēm ir bērnu uzticības personas. Ja vecāks nepilda sev uzliktos pienākumus, tam ir sekas. Iespējams, pat aprūpes tiesību pārtraukšana. Bet cik motivēti ir likumu pārkāpušie bērni un jaunieši?
"Pirmās trīs tikšanās reizēs daļa no viņiem vienkārši sēdēs ar kapuci un austiņām, daļa būs atklāti agresīvi. Mēs esam strādājuši arī ar [tā sauktajiem] "Origo" bērniem grupā, kuri atnāk arī ziemā vienkārši vasaras drēbēs, kapučjakā, austiņās. Tējas, cepumi, kas mums ir programmas telpā, tiek aprīti nenormālā ātrumā, jo tie bērni nedabū ēst savā ikdienā.
Kāds nevar nosēdēt tāpēc, ka viņš pusi dzīves ir sists ar stangu pa muguru, un viņam 18 gados ir viss sabojāts veselības ziņā, lai gan viņš būtu spēcīgs, jauns vīrietis.
Uz viņiem visu dzīvi ir kliegts, un viņi ir saukti par stulbeņiem. Ja es saprotu, ka šie bērni ir piedzīvojuši kaut ko tādu, tad man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņi saka, ka viņi ienīst te būt," saka Skara.
Bet sadarbība ir obligāta, pretējā gadījumā tiesa var aizstāt piemēroto sodu jeb solis cietuma virzienā.
"Tomēr mums ir arī sabiedriskā darba funkcijā bērni. Tā ir lielākā daļa no soda izpildes. Mēs redzam, ka tomēr, runājot par sabiedriskajiem darbiem, ir vairāk tādu bērnu, kas viņus nepilda," norāda Mituza.
Bērnu un jauniešu korekcijas programmu ilgums ir apmēram septiņi mēneši. Savukārt probācijas uzraudzību šiem klientiem tiesa var noteikt no gada līdz trim gadiem. Tas esot pietiekams laiks, lai novērotu izmaiņas uzvedībā. Bet vai visi bērni mainās?
Krista Skara skaidro – ja bērns atkal veic pārkāpumus, tas nenozīmē, ka uzvedība nav mainījusies.
"Viņš var būt atkal pieķerts, pieņemsim, smēķējis zālīti, bet mēs redzam, ka viņš jau mēnesi ir regulāri skolā. Tātad milzīgs uzsvars uz to, kur jaunietis ir veicis uzlabojumus. Liela daļa sabiedrības šo mūsu nostāju nesaprot, jo pilnīgi skaidrs – ja viņš veica pārkāpumus, tad viņam ir jāpārstāj to darīt. Tas ir mērķis, bet ne gluži."
Pārmaiņas nenotiek uzreiz
Atgriežoties pie Roberta stāsta, viņam jau rit trešais gads ārpus ieslodzījuma. Jaunieti atbrīvoja pirms termiņa. Cēsu Audzināšanas iestādē viņš pabeidza skolu, ieguva profesiju. Esot vēl ieslodzījumā, atrada darbu. Tomēr pārmaiņas nenotika uzreiz.
"Pirmie divi gadi man bija grūti. Es negribēju neko darīt, ne strādāt. Man tās programmas ļoti nepatika. Domāju, ka man viss ir kārtībā, man nekādu problēmu nav."
Vienā no programmām viņš sāka apzināties savas rīcības cēloņus.
"Probācijas darbiniece, kura mums vadīja programmas, viņa izglāba manu dzīvi pēc cietuma. Viņa ļoti daudz atvēra manus mīnusus, manu agresiju, ka es nespēju kontrolēt savas emocijas, kāpēc man tas radās. Un es pats sapratu to. Pildīju visus uzdevumus, apmeklēju psihologu. Psihologs arī man ļoti daudz palīdzēja saprast lietas, kuras manī ir jāmaina," stāsta Roberts.
Tāpat viņš apmeklēja anonīmo narkomānu nodarbības un turpina to darīt. Pēc pavadītiem pieciem gadiem ieslodzījumā, atgriežoties sabiedrībā, Roberts atrada dzīvokli, sāka strādāt par jumiķi. Brīvajā laikā nodarbojas ar florbolu. "Es esmu precējies, man ir piedzimusi meita, esmu nolicis tiesības – man dzīve krasi iet uz augšu."
Tagad, kad pats kļuvis par tēvu, saka – nekad roku nepacels pret savu bērnu, jo zina, kādu postu tas var nest.
Roberts vēlētos mācīties par fizioterapeitu, taču sapnis bija kļūt par sporta pedagogu, ko piepildīt nevar kriminālās pagātnes dēļ. Jaunietis pēc probācijas uzraudzības beigām gribētu būt arī par brīvprātīgo, tādējādi palīdzot citiem probācijas dienesta klientiem.
"Tie cilvēki, kuri nav gājuši tam ceļam cauri, viņiem grūtāk iedomāties, kā tā var. Es zinu, ka var cilvēki mainīties. Un cilvēki ir mainījušies, izejot no ieslodzījuma, ne visi, protams.
Ir jābūt tai vēlmei un noteikti tam īpašajam cilvēkam, kurš tevi nostāda [uz pareizā ceļa]."
Jautāts, vai varētu būt kādam tas īpašais cilvēks, kas parāda ceļu, Roberts saka: "Gribētu, gribētu daudziem tāds būt."
