Latvijas pilsoņi mēdz neaizdomāties, ka, ārvalstī audzinot savus bērnus, ir jāzina un jārespektē tās valsts likumi un tradīcijas. Par to pārliecinājušies vairāki vecāki no Latvijas, kuri nonākuši vietējo sociālo dienestu redzeslokā vai no kuru ģimenēm pat izņemti bērni. Vērtēšanas kritēriji daudzās valstīs ir daudz stingrāki nekā Latvijā. Bet Latvijā ik pa laikam medijos un arī Saeimas komisijās deputāti spriež, vai mūsu valstī bērnu šķiršana no vecākiem tiešām vienmēr ir pamatota.
Pēdējos gados arvien biežāk Latvijas iestādes saņem no ārvalstu institūcijām informācijas pieprasījumus, jo no Latvijas pilsoņu ģimenes ārvalstī izņemti bērni. Pārsvarā vēršas Lielbritānijas iestādes. Un dažkārt ziņas par šiem lēmumiem, līdzīgi kā par Latvijas bāriņtiesu pieņemtajiem, skaļi izskan Latvijas medijos. Vecāki ir neizpratnē, kāpēc dienesti tā rīkojušies. "Tas ir alkohols, narkotikas, nepietiekama aprūpe," saka Agris Skudra no Tieslietu ministrijas, skaidrojot - ārvalstīs bērnus no ģimenēm izņem tieši tādu pašu iemeslu dēļ kā Latvijā. Tomēr ir zināmas atšķirības kritērijos.
Bet tas, kas Latvijā esošiem cilvēkiem var būt nesaprotami - ja tu dzīvo tajā valstī, tev ir arī jāievēro tās valsts likumi, tradīcijas un procedūras. Tas, uz ko it sevišķi Apvienotajā Karalistē ļoti stingri skatās, ir bērnu atstāšana bez uzraudzības," norāda Skudra.
Latvijā kritēriji ir atviegloti
Latvijā bērnu vienu pašu nevar atstāt līdz septiņiem gadiem, un tikai no 13 gadu vecuma pusaudzis var pieskatīt bērnu, kas jaunāks par septiņiem gadiem. Taču, piemēram, Lielbritānijā neiesaka uz ilgāku laiku atstāt bērnu līdz 12 gadu vecumam. Tiesa, parasti šīs lietas skar krietni mazākus bērnus - vidēji četru, piecu gadu vecumā. Parasti ziņotāji ir skolas, bērnudārzi un arī kaimiņi.
"Viens no skaļākajiem gadījumiem bija, ka bērns viens pats mājās tika atstāts uz trim stundām. Ierodoties policijai, tika konstatēts, ka visapkārt ir bērna fekālijas, bērns ir neēdis un atstāts viens pats. Viņi ļoti skatās uz to, ka esi pakļāvis bērnu riskam, pat ja īsti bērna veselībai nekas nav noticis. Bet jautājums ir, kā tu nākotnē spēsi pasargāt bērnu no apdraudējumiem," stāsta Skudra.
Un mēdz arī gadīties, ka vecāki, kuriem ārvalstī draud bērnu izņemšana no ģimenes, pazūd no valsts un bēg uz Latviju. Un tad ārvalsts sociālie dienesti Latvijas iestādēm apraksta konstatētās bažas un aicina šīm ģimenēm pievērst uzmanību.
Informāciju Tieslietu ministrija tad sūta Latvijas atbildīgajai bāriņtiesai. "Ja runā par tiem, kuri aizmukuši, es zinu vienu tādu gadījumu. Viņi šobrīd dzīvo arī Latvijā, jo viņi uzskatīja, ka drastiski nepamatoti vēlējās atņemt jaundzimušo," Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs stāsta, ka šajā lietā bija aizdomas par vardarbību no tēva puses, jo bērnam bija zilumi. Rīgas bāriņtiesa tad sekojusi līdzi ģimenes gaitām un arī uzklausījusi tēvu. "Bet tēvs diezgan adekvāti izstāstīja, kāpēc tas bija noticis. Kā viņš stāstīja, bērns krita, viņš viņu paķēra un ķerot vienkārši bērnam radīja mazos zilumus. Mēs to pieļaujam, savukārt tur sociālie dienesti uzreiz izolēja bērnu no tēva," stāsta Krasnogolovs.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs arī piekrīt, ka, salīdzinot ar ārvalstīm, Latvijā ir atviegloti kritēriji - iestādēm ir jāpierāda, ka vecāks bērnu patiešām sitis, nevis, ka bērnam ir nodarītas ciešanas: "Proti, neskatoties uz to, ko vecāks saka vai dara, viņam viss ir jāpierāda. Nevis jāpierāda iestādei, ka vecāks ir slikts, bet vecākam simtprocentīgi jāpierāda, ka būs spējīgs rūpēties par bērnu, un kamēr to nav izdarījis, viņš faktiski gandrīz arī bērnu neredz. Tā ir tāda tendence.
Protams, arī tā tendence, ka visi bērni ir īsu laiku krīžu centros, un pa taisno nonāk audžuģimenēs, jo audžuģimeņu skaits ir stipri lielāks kapacitātes ziņā nekā pie mums."
Rīgas bāriņtiesā norāda, ka tāpat kā ārvalstīs, lielākā problēma Latvijā ir nerūpēšanās par bērniem. Šo sērgu ļoti bieži izsauc alkohola, narkotiku un reizēm arī azartspēļu atkarība. "Tik ļoti aptumsuši un nesaprot, ko viņi nodara bērnam, un līdz ar to viņi arī neatzīst problēmu. "Kam man ārstēties, man nav problēmu." Manā praksē ir ļoti maz gadījumu, kad vecāks, kurš tiešām ir fiziski iespaidojis bērnu un bērnam ir pat jāguļ slimnīcā... viņš neatzīst, ka tā ir problēma, tā bija audzināšana. Un problēma nav alkohols, jo viņš izdzerot puslitru šņabja, ļoti labi apzinās, ko dara," stāsta Krasnogolovs,
Viņš atceras, ka apreibinošo vielu atkarība arī varēja lielu postu nodarīt kādā nesenā lietā:"Mammu policija, ja tā var teikt, vienā pidžamā noķēra naktī ar ratiņiem. Zīdainim bija trīs mēneši, bērnam bija uz galvas zilums. Mamma bija pilnīgi neadekvāta, nesaprata, ko viņa dara, kur viņa atrodas. Bāriņtiesa viņai pārtrauca aizgādības tiesības un neatjaunoja. Jo mamma nesaprata, kur ir problēma. Bērnam bija ratiņos saliktas alkohola pudeles, bērns bija viss netīrs, bērnam pamperi nebija mainīti ļoti sen."
Tiesa, tieši pašvaldības policija bieži vien ir tā, kurai kaimiņi vai garāmgājēji ziņo par nelaimē nonākušiem bērniem. Un tā arī aicina ziņot, zvanot uz tālruni 110.
Artjoms Kalacs no Rīgas pašvaldības policijas bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas atceras gadījumu, kad policija ar bāriņtiesas iesniegumu devās uz kādu mājokli pēc bērniem, kuri bija jāved uz krīžu centru. "Tas bija nakts reids. Atbraucām uz adresīti, durvis uzreiz neatvēra, vēlāk atvēra. Istabā ir tā sapīpēts, ka nevar redzēt vispār neko. Iekšā bija smēķēts, acīs pat grauž. Skatāmies, migliņa, mamma lieto alkoholu, ir stiprā reibumā, bērniņi guļ uz grīdas, gandrīz kā kastītēs," stāsta policijas pārstāvis. Tagad viena no vardarbības formām ir arī smēķēšana bērnu klātbūtnē.
No ģimenēm izņemtie bērni - parasti smagi cietuši un apdraudēti
Pērn ar vienpersonisko lēmumu 141 lietā Rīgas bāriņtiesa no ģimenēm izņēma bērnus. Šā gada pirmajā pusē bērni Rīgā no ģimenēm šķirti vien aptuveni 50 gadījumos. Tad parasti bērnus nogādā drošā vidē - krīzes centrā vai pie vecvecākiem, vai citiem radiem. Divu nedēļu laikā bāriņtiesa sasauc sēdi, lai lemtu par iespēju atjaunot aizgādības tiesības. Ja ģimenē situācija nav uzlabojusies, tiesības neatjauno.
Vecākiem gada laikā dod iespēju laboties, sadarboties ar sociālo dienestu un citiem speciālistiem. Krasnogolovs uzsver - noteikti nav tā, ka mēs bērnus tagad vairāk izņemtu. Turklāt šogad arī vairāk vecākiem atjaunotas aizgādības tiesības.
"Ir lēmumi, ka bāriņtiesas ir pārsteidzīgi atjaunojušas tiesības, bet to, ka pārsteidzīgi izņemti, nenākas redzēt," norāda Valentīna Gluščenko no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, kas uzrauga bāriņtiesu darbu un iepazīstas parasti arī ar sociālā dienesta lietu. Dienests gadiem ģimeni apsekojis, nodevis lietu bāriņtiesai, bet "bāriņtiesa vēl nelemj tik ātri, kā vajadzētu, bet bērni tiek gadiem pakļauti nelabvēlīgām situācijām, un tad mums sabiedrībā ir, kā ir".
Arī Zantes krīzes centra vadītāja Aija Švāne atzīst, ka vismaz viņas vadītajā centrā nav bijušas aizdomas, ka te nonākušie bērni būtu nepamatoti izņemti no ģimenēm. Parasti bērni ir pat ļoti smagi cietuši un apdraudēti. Tā arī bija nesenā gadījumā, kad vēlu vakarā no kāda novada atveda sešgadīgu meiteni un viņas četrgadīgo brāli: "Kaimiņi bija dzirdējuši, ka bērni raud un ne pirmo dienu jau raud. Kad bāriņtiesa aizbrauca, izrādījās, ka bērni vieni paši ir atstāti mājās. Māte ir "devusies dzīvē", tēva, kā daudzos gadījumos, nav. Un pats smagākais - tajā brīdī, kad bāriņtiesa apsekoja dzīvokli, izrādījās, ka viņiem vispār mājās nebija, ko ēst. Vispār - nekā."
Kad bērni nonāca pie mums un nomierinājās, speciālisti ar viņiem runāja - ko tad jūs ēdāt, meitenīte stāstīja, ka bija puspaciņa makaronu, un tad viņi grauzuši tos makaronus pēdējās divas dienas. Kad mamma "devās dzīvē", vēl bija sešas šķēlītes maizes, bet mamma tās paņēmusi līdzi," stāsta Švāne.
Krīžu centros nonāk arī bērni, kuru attīstība vecāku nolaidības dēļ absolūti neatbilst vecuma posmam. Piemēram, Zantes krīžu centrā nesen nogādāti divi pamesti mazi bērni.
"Mazais puika, kuram ir gads un četri mēneši, nestaigā, nerāpo, attīstība neatbilst vecuma posmam. Tagad maniem sociālajiem audzinātājiem jāpieliek ļoti lielas pūles, un viņi redz, ka bērnam nav psihiskas vai attīstības problēmas. Nē, viņš ļoti strauji attīstās, tikai neviens ar viņu nav strādājis. Un trīsarpus gadu vecā meitene, kad atnāca, jau dažas dienas pagājušas, bija bailīga kā mazs kaķēns vai kucēns - kad viņu uzrunā, slēpjas aiz priekšmetiem," stāsta krīzes centra vadītāja.
Jānorāda, ka iepriekš vienpersonisko lēmumu bāriņtiesa varēja pieņemt, ja, atrodoties ģimenē, apdraudēta dzīvība, veselība un pilnvērtīga attīstība. Pilnvērtīgu attīstību svītroja Saeima, jūnijā izdarot likumā grozījumus. Sociālajos tīklos, medijos un arī Saeimas Juridiskajā komisijā nesen tieši bērnu izņemšana no ģimenes tika plaši diskutēta. Vienā no gadījumiem bērnus no ģimenes izņēma, jo viens no vecākiem bija izturējies vardarbīgi.
Nekomentējot konkrēto lietu, Valentīna Gluščenko no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas norāda, ka tādi gadījumi ir bieži un, ja vecāki atkal ir kopā, bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu abiem vecākiem: "Un mamma ir tā, kura nesaprot, kāpēc viņai pārtrauc, par ko. Ir jāsaprot, ka bērniem ir jānodrošina droša dzīves vide. Viņai tiek dota iespēja būt atsevišķi, saņemt rehabilitācijas pakalpojumu, kārtot lietas pēc tam citādāk. Varmācīgā persona nav kopā ar viņu un bērniem. Viņai iestājas piedošanas periods, vēlas atgriezties. Bet bērni nevar atkal nonākt iespējamās varmācīgās situācijās."
Jābūt efektīvam sociālajam darbam
Tiesa, Gluščenko arī norāda, ka mēdz gadīties, ka bāriņtiesa pārsteidzīgi atjauno vecākiem aizgādības tiesības. Un atkal pēc pāris mēnešiem bērns ir jāizņem, jo ģimenē nekas nav mainījies, un viņš nonāk bērnunamā vai audžuģimenē. "Sociālajam darbam būtu jābūt efektīvākam. Es negribu teikt, ka tas ir galīgi nekvalitatīvs un nekam neder. Cik sociālais darbinieks spēj ar lietām strādāt, cik tam tiek atvēlēts laika, iespēju un pakalpojumu pašvaldībā. Nav jau noslēpums: jo mazāka un varbūt nabadzīgāka pašvaldība, jo pakalpojumu, ko piedāvāt ģimenei, nemaz nav. Varbūt vienīgais vai viens no vienīgajiem resursiem, ko piekopj, ir apsekošana," norāda Gluščenko.
Rīgas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs norāda, ka, piemēram, Rīgā ir uzsākta atbalsta ģimeņu un atbalsta personu programma. Tomēr šo palīgu - atbalsta ģimeņu nav pietiekami daudz, un vajadzīga arī papildu nauda: "Vajadzīgs finansējums, jo neviens tā vienkārši uz sabiedrisko pienākumu pamata to darīt nevēlas. Zinu, ka šogad tika paredzēts finansējums Labklājības departamentā, naudas palika mazāk, attīstības nākotnes vīzija, atbalsta personas, ne tikai vecākiem, kam problēmas ar garīgo veselību, bet arī parastām ģimenēm, kurām ir šī sociālo spēju trūkums."
Noskaidro potenciālā aizbildņa motivāciju un psiholoģisko izvērtējumu
Taču, atgriežoties pie ārvalstu lietām, kur iesaistīti Latvijas pilsoņi, jānorāda - kamēr norisinās tiesvedība par atgriešanu vecāku aprūpē, līdztekus tiek izvērtēti kandidāti - potenciālie bērna aprūpētāji no radu loka. Arī te, piemēram, Lielbritānijas standarti ir krietni augstāki nekā Latvijā, kur pārsvarā izvērtē dzīves apstākļus, sodāmību, aizbildņa veselības stāvokli. Piemēram, vecmāmiņai kā potenciālajai aizbildnei var uzdot jautājumu, kā viņa spēs bērnu aizsargāt no sava dēla.
"Vecmāmiņai jāapraksta, kāda viņa ir bijusi māte savai meitai, kurai ir atņemts bērns Apvienotajā Karalistē. Un vēl vairāk, kāda viņa pati meita bijusi savai mātei. Atkāpjoties vairākas paaudzes atpakaļ, lai labāk izprastu tos iemeslus, kāpēc viņas meitai tika atņemts bērns," stāsta Agris Skudra no Tieslietu ministrijas.
Piemēram, bijušas arī situācijas, kad no ģimenes izņemts zīdainis un vecmāmiņai tiek jautāts, kā viņa spēs attīstīt šī jaunā zēna talantus nākotnē, lai viņš izaugtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, ievērojot viņa spējas un prasmes. Iespējams, vecmāmiņas pirmais jautājums būs: kādi viņam būs talanti, ja viņš vēl ir zīdainis? Taču patiesībā ārvalstu sociālie dienesti vēlas noskaidrot to, cik potenciālais aizbildnis vērsts uz bērna attīstību un kā spēj izmantot apkārtējās vides sniegtos resursus. Proti, ārvalstīs daudz lielāks uzsvars ir uz motivāciju un personas psiholoģisko izvērtējumu.
