Pāris nedēļu pēc riepu pārstrādes rūpnīcas atklāšanas atkritumu apsaimniekošanas kompānijas "Eco Baltia vide" vadītājs Jānis Aizbalts pats ierodas Tukumā, lai pastāstītu par plāniem un parādītu iekārtas darbībā. Fonā redzama vieglo mašīnu riepu kaudze, tai līdzās smalcināšanas iekārta un tehnika, kas ar speciālu satvērēju gumijas priekšmetus uzreiz pa vairākiem no augšas ceļ griezēja tvertnē. Rezultātā top visai smalkos izmēros sagriezti vai saplēsti tā sauktie čipsi. Tos var smalcināt vēl, pat līdz piektdaļas milimetra platuma granulām.
Jautāts par to, kāpēc sācis biznesu, Aizbalts atbild, ka redzējis brīvu nišu. "Latvijā ir viens pārstrādātājs Jaunjelgavā, bet viņa jaudas nav pietiekošas Latvijas apjomiem, pirmkārt. Un, otrkārt, viņš nepārstrādā vieglo mašīnu riepas. Vieglo mašīnu riepām ir īpatnība, ka viņām ļoti daudz kokvilnas iekšā. Līdz ar to viņu vērtība ir mazāka, jo nevar arī metālu izvilkt un ir grūtāk pārstrādāt, jo ir jāattīra gumija no kokvilnas," stāstīja Aizbalts.
Gada laikā pārstrādājamo riepu jaudu Aizbalts grib kāpināt līdz desmit tūkstošiem tonnu. Tā būtu aptuveni puse no riepu apjoma, kas ik gadu mūsu valstī tiek noautas no automašīnu riteņiem un beidz savu aktīvo dzīves ciklu. Taču uzņēmums neplāno nodarboties ar labdarību.
"Ja tai visai pusei nāktu līdzi nauda, kā mēs sakām, tad jā, jo tas, kas ir maldinoši, ka visi domāja, ka mēs tagad riepas ņemsim bez maksas. Tā diemžēl nebūs. Riepas ir dārgs produkts, un granulas nemaksā tik daudz, lai mēs varētu atļauties bez maksas ņemt riepas visur," uzsvēra Aizbalts. Viņš ieskicēja problēmu, kas pastāv Latvijā: it kā tiek samaksāts par savākšanu, šķirošanu un pārstrādi, bet divām trešdaļām no riepām nauda pa ceļam "pazūd".
Tas ir iespējams, jo atjautīgi cilvēki jau gadiem apiet mūsu valstī it kā gudri ieviesto ražotāju atbildības sistēmu. Proti, pirms riepu palaišanas tirgū to īpašniekam ir divas izvēles iespējas. Par katru kilogramu realizējamo riepu maksāt valstij 66 centu dabas resursu nodokli jeb 660 eiro par pārdotu riepu tonnu. Līdz galam gan neizdodas noskaidrot, kādā veidā valsts tad uzņemas atbildību par šo, tirgū palaisto, riepu utilizāciju, ja reiz par to saņēmusi naudu.
Taču otrs veids ir nolīgt kādu no ražotāju atbildības sistēmām, piemēram, Latvijas Zaļo punktu, kas noteiktu riepu apjomu savāc un pārstrādi nodrošina par trīs reizes mazāku summu. Tas arī esot tas valsts iedotais burkāns izvēlēties sadarboties ar ražotāju atbildības sistēmām, nevis maksāt trīskāršu nodokli. Latvijas Zaļā punkta sadarbības partnerus apkalpo "Eco Baltia vide".
"Kur viņiem ir servisi, kur viņiem ir kaut kādas auto bāzes, tur viņi arī arī rodas," norādīja Aizbalts.
Viņš pastāstīja, ka pašlaik koncentrējas uz čipsu ražošanu, ko sūta uz "Eesti energia". Ja būs pieprasījums, tad ražos arī granulas. Aizbalts uzskata, ka bija vērts sākt riepu pārstrādi, jo "riepu Latvijā ir vairāk nekā vajag". Viņaprāt, arī valstiskā līmenī tā būtu sakārtojama lieta, lai "riepu biznesmeņi" nevarētu vērt vaļā vienu uzņēmumu pēc otra un kraut riepas sētā.
Tādējādi ir secināms, ka Tukuma rūpnīcā lielākoties pārstrādās riepas, par kurām ražotāji jau ir norēķinājušies, ka tās mūžu neizbeigs mežā vai kādā laukumā aiz autoservisa.
Valdības noteikumi arī paredz, ka pašlaik mūsu valstī katru gadu ir jāsavāc 65% no tā riepu apjoma, kas vietējā tirgū tiek realizēts. No tā savukārt 80% jāpārstrādā, bet piektdaļa drīkst nonākt poligonos.
Tādējādi pavisam legāli ir pieļauta situācija, ka liela daļa riepu nemaz netiek savāktas. Sekas jūt arī Rīgas domes Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe. Viņa norādīja, ka pašvaldības teritorijā situācija ar uzkrātajām riepām neuzlabojas, bet pašvaldība pati arī tur neko nevar darīt.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola atzīst, ka problēmas riepu apritē pastāv, bet uzsver, ka aktīvi pie slepeno riepu krājumu izgaismošanas un problēmu risināšanas pašlaik strādā Valsts vides dienests.
Viņa pastāstīja, ka paredzēts celt savācamo riepu apjomu līdz 85%. Tāpat arī esot stingrāk paredzēts kontrolēt riepu ienākšanu tirgū.
Pašlaik valdības noteikumi ir atvērti, un VARAM sola gādāt, lai turpmāk rūpes par vidi būtu jaudīgākas gan teorētiski, gan arī praksē.
"Par riepu pārstrādi ir jāpiemaksā nauda, lai sanāktu galā konkurētspējīgs produkts. Attiecīgi par šīm savāktajām un uzkrātajām riepām, kas nav pārstrādātas, kādam būs jāmaksā. Cik zināms, šobrīd valstī tam nauda nav paredzēta, un jautājums ir, kā tas tiks stratēģiski risināts un kurš par to maksās," sprieda Lūse.
Viņa lēsa, ka par uzkrāto riepu problēmu ir jādomā visai industrijai, tai skaitā riepu importētājiem, tirgotājiem, apsaimniekotājiem, kā arī valstij. "Pie šīs situācijas kaut kādā mērā ir atbildīgi visi tirgus dalībnieki, tai skaitā arī valsts ar vāju uzraudzību. Un attiecīgi tad visiem būtu kaut kā proporcionāli šī atbildība jāsadala."
Lūse teica, ka Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas biedri ir ieinteresēti risināt šo problēmu.
Asociācijas pārstāve piebilda, ka pēc VARAM datiem 2017.gada beigās aprēķinātais nepārstrādāto riepu uzkrājums Latvijā bija ap 40 000 tonnu, bet 2018.gada beigās konstatēts, ka nolietoto riepu uzkrājums, tostarp pie iedzīvotājiem mājās, bija jau 100 000 tonnu.
