Ja atgriežamies vēsturē, tad 2014.gadā, kad sāka darboties šī sasaukuma Saeima un Laimdotas Straujumas ("Vienotība") veidotā valdība, krīzes radītās problēmas darba tirgū turpināja risināties teju pašas no sevis, jo ekonomika atkopās, uzņēmēji algoja arvien vairāk darbinieku un visi varēja atviegloti nopūsties. 2010.gadā sasniegtais 19,5% bezdarba līmenis 2014.gadā bija noslīdējis līdz 10,8% un ar katru nākamo gadu kritās vēl zemāk.
Šā gada otrā ceturkšņa beigās nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā ir sasniedzis augstāko rādītāju kopš 2009.gada – gandrīz 910 tūkstošus jeb 64,4% iedzīvotāju. Savukārt bezdarbs ir noslīdējis līdz 7,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem jeb līdz 75,4 tūkstošiem bezdarbnieku.
Vai tajā būtu lieli Latvijas politiķu nopelni? Protams, Nodarbinātības valsts aģentūra un citas iestādes ir strādājušas pie dažādām programmām, tomēr pamatā visas norises darba tirgū ir saistītas ar to, ka Latvijas, un ne tikai Latvijas, ekonomika pēdējos gados atrodas izaugsmes fāzē. Ekonomiskā aktivitāte un attiecīgi nodarbinātība aug teju visā Eiropā. Lielākas problēmas ir novērojamas vien Dienvideiropas valstīs, kuras ar krīzes mantojumu nav spējušas tikt galā tikpat sekmīgi kā citi.
Tomēr ir lietas, par kurām pie varas esošie politiķiem nav pamata lepoties pat vispārējās izaugsmes un nodarbinātības kāpuma apstākļos. Piemēram, neraugoties uz to, ka Latvija ir viena no mazākajam valstīm Eiropā, kurā attālumi ir relatīvi nelieli,
teju nekas nav mainījies stāstā par milzīgajām atšķirībām reģionālajā bezdarbā.
Kā Latgalē bija vairākas reizes augstāks bezdarba līmenis nekā Rīgā, tā tas tāds ir joprojām. Turklāt laikā, kad daudzās citās Latvijas vietās, ne tikai Rīgā, uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu.
Visdrīzāk tas liecina tikai par to, ka, lai gan ir izstrādātas darbaspēka mobilitātes programmas, praksē tās acīmredzami īsti nedarbojas. Faktiski tikai pēdējā laikā Ekonomikas ministrija ir sākusi atklāti runāt par tādu jautājumu kā Latvijā teju nefunkcionējošais īres mājokļu tirgus. Jo ko gan Latgales cilvēkam dod darba vakance Rīgā, ja, pārceļoties uz pilnīgi jaunu vietu, viņš nespēj atrast mājokli, kura izmaksas kaut cik atbilstu viņa sākuma pārbaudes laika algai.
Tāpat arvien nopietnāk pie apvāršņa briest jautājums par darba devēju prasību un potenciālo darbinieku prasmju neatbilstību. Šajā ziņā daudzi darba devēji ir ņēmuši iniciatīvu savās rokās un ar darbinieku skološanu nodarbojas paši vai runā pa tiešo ar arodskolām un augstskolām. Taču par valsts finansēto darbinieku pārkvalifikācijas programmu lietderību ir nācies dzirdēt arī ne tos glaimojošākos vārdus.
Šajā ziņā gan ne visu var pārmest valstij vai izglītības programmām, jo jautājums ir arī par daudzu cilvēku motivāciju apgūt jaunas prasmes un celt savu kvalifikāciju. No vairākiem uzņēmējiem ir nācies dzirdēt arī par to, ka tā vietā, lai sēstos “skolas solā”, ir pietiekami daudz cilvēku, kuri izvēlas doties uz kādu pārtikušāku valsti, kur joprojām var atrast mazkvalificētus darbus par labāku algu.
Tikmēr lielais drauds, kurš brieda jau virs Māra Kučinska (Zaļo un Zemnieku savienība) vadītās valdības galvas un no kura nekādi nespēs izvairīties nākamā valdība, ir piemērota darbaspēka trūkums. Ekonomiskā izaugsme un tādēļ arvien augošā nodarbinātība, ne visai spožā demogrāfiskā situācija un daudzus gadus valdošā emigrācijas plūsma Latviju ir novedusi līdz tam punktam, kad darba devējiem jau ir visai pagrūti atrast savām prasībām atbilstošus darbiniekus.
2014.gadā Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētais brīvo vakanču skaits svārstījās starp četriem un sešiem tūkstošiem, bet jau no šā gada sākuma tas mērķtiecīgi aug un augusta beigās pārsniedza 23 tūkstošus. No tā aptuveni puse vakanču reģistrēti Rīgas reģionā. Turklāt meklētas tiek gan tā saucamās “baltās apkaklītes”, piemēram informācijas tehnoloģiju (IT) speciālisti un inženieri, gan vienkāršo darbu darītāji.
Attiecīgi ir audzis arī uzņēmēju spiediens uz valdību, prasot šo situāciju risināt.
Pretī savukārt ir sabiedrībā valdošā noraidošā attieksme pret Latvijas darba tirgus atvēršanu tā saucamo trešo jeb Eiropas Savienībā (ES) neietilpstošo valstu strādniekiem, jo diemžēl citām ES valstīm mēs ar savu algu līmeni neesam īpaši interesanti. Māra Kučinska valdība no šīm spīlēm ir mācējusi izlavierēt, paskatot, ka darba tirgus kā tāds netiks atvērts, bet ir izveidots saraksts ar augsti kvalificētām profesijām, kuru pārstāvjus Latvijas uzņēmēji drīkst piesaistīt uz atvieglotiem nosacījumiem.
Pirms gaidāmajām vēlēšanām, saprot darba tirgus atvēršanas jautājuma jutīgumu, pieklusušas ir arī uzņēmēju organizācijas. Taču tas visdrīzāk ir klusums pirms vētras.
Tikko būs izveidota jaunā valdība, tai būs jāsastopas ar ļoti lielu uzņēmēju spiedienu darba tirgus atvēršanas jautājumā.
Tādēļ jaunās valdības priekšā būs divas izvēles. Viena ir atvērt Latvijas darba tirgu un ielaist tajā ne tikai augsti kvalificētu profesiju pārstāvjus, bet arī šoferus, santehniķus un pat krāvējus, visticamāk, no valstīm, kuras atrodas uz austrumiem no Latvijas un kur atalgojums ir zemākā līmenī. Lai gan šis risinājums ir visvienkāršākais, arī te viss var izrādīties nebūt ne tik gludi kā izklausās. Tieši ar tādām pašām darbaspēka pieejamības problēmām pašlaik mokās daudzas valstis – Polija, Ungārija, Lietuva utt. Tādēļ par to pašu ukraiņu, baltkrievu vai uzbeku santehniķi vai šoferi Latvijai vēl var nākties pacīnīties.
Otra izvēle ir sarežģītāka un prasīs daudz lielāku valsts pārvaldes iespringšanu. Proti, no ierastās procesa nodrošināšanas prakses, sēžot darba grupās, radot koncepcijas, noteikumus utt., būs jāpievēršas taustāmu rezultātu sasniegšanai. Nepietiks ar to, ka mums ir mobilitātes programma, būs jānodrošina, lai bezdarbnieki no Zilupes vai Kārsavas patiesi pārceļas un sāk strādāt Rīgā, Ādažos vai Jelgavā.
Tāpat, iespējams, būs jāpievēršas arī uzņēmējiem, kuri līdz šim visai kūtri ir investējuši jaunajās tehnoloģijās, un jāiet Igaunijas pēdās. Tur nesen valsts ir atvēlējusi četrus miljonus eiro tam, lai finansētu automatizācijas iespēju izpēti uzņēmumos. Proti, valsts līdzfinansēs pētījumus, cik izmaksās roku darbu aizstājošu automatizētu līniju uzstādīšana konkrētā uzņēmumā un vai tas atmaksāsies. Ar šādu pētījumu rokās uzņēmējiem jau būs pilnīgi cita līmeņa saruna ar bankām par kredītiem.
Savukārt ilgtermiņā izaicinājumu buķete darba tirgū tikai pieaugs.
Demogrāfiskās situācijas dēļ būs jādomā par arvien ilgāku cilvēku noturēšanu darbā. Tas nozīmēs pensionēšanās vecuma palielināšanu, kas savukārt liek uzdot jautājumus par sabiedrības veselības stāvokli un veselības aprūpes kvalitāti. Tāpat arvien aktuālāks kļūs jautājums par izglītības sistēmas atbilstību darba tirgus prasībām, kā arī par iespējām kvalitatīvi pārkvalificēties darba mūža laikā.
