Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Jaunieši un darbs

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Lasītprasmes eksāmens

Aizliegtais paņēmiens. Pazudušie vīri

126 000 cilvēku ar 1000 eiro gadā – kas daļu no viņiem motivē slēpties ēnu ekonomikā? Pēta «Aizliegtais paņēmiens»

Latvijā ir aptuveni 126 000 cilvēku darbspējas vecumā, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir pavisam zemi ienākumi – mazāk nekā 1000 eiro gadā jeb vidēji 100 eiro mēnesī, kas ir septiņas reizes mazāk par valstī noteikto minimālo algu. Liela daļa no viņiem – vīrieši ar parādiem, tostarp alimentu nemaksātāji, kuri kopumā valstij nu jau ir parādā vairāk nekā pusmiljardu eiro. Līdz pat 80% no viņiem nav reģistrētas darba vietas, līdz ar to piedzīt no viņiem parādu nevar. Latvijas Televīzijas raidījums "Aizliegtais paņēmiens" (AP) pēta, kā viņus izvilkt no sev ērtās ēnu ekonomikas un atgriezt "baltajā ekonomikā", lai viņi spētu paši sev nodrošināt pensijas.

Šī gada sākumā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Baiba Šmite-Roķe norādīja, ka aptuveni 126 000 jeb 10% darbspējas vecuma cilvēku Latvijā gadā nenopelna vairāk nekā 1000 eiro. Šie cilvēki vai nu nestrādā, vai arī strādā, savus patiesos ienākumus VID neuzrādot. Aptuveni 50 000 ir bezdarbnieku, 16 000 no tiem – ilgstoši. Kas ir pārējie?

Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece nodokļu administrēšanas un ēnu ekonomikas ierobežošanas jautājumos Olga Bogdanova atklāja, ka

lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir parādnieki, kuriem ir motivācija neuzrādīt savus patiesos ienākumus, jo viņi nespēj vai negrib norēķināties par saviem parādiem.

Latvijas Bankas (LB) dati liecina, ka viena liela sabiedrības grupa, kas nestrādā, bet varētu strādāt, ir jaunieši, kas nemācās, bet otra – pusmūža vecuma vīrieši. LB aprēķinājusi, ka pusmūža vecuma vīriešu (45 līdz 64 gadiem) vidū darbaspēka rezerve ir aptuveni 20 000 cilvēku, kurus vajag izmantot un iesaistīt darba tirgū.        

LB ekonomists Oļegs Krasnopjorovs gan noliedza, ka šie 20 000 darbspējīgo patiesībā varētu būt nodarbināti, bet savus ienākumus neuzrāda, jo šie dati iegūti no Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma, kurā vajadzētu būt iekļautiem arī ēnu ekonomikas datiem.

Viņš pieļāva, ka šie cilvēki nestrādā tāpēc, ka viņiem ir veselības problēmas. Latvijas vīriešu paredzamā mūža un arī veselīgā mūža ilgums ir viens no zemākajiem Eiropā pretēji teju visaugstākajam alkohola patēriņam. Arī Latvijas jauniešiem esot sliktāks veselības stāvoklis nekā vienaudžiem Eiropas Savienības valstīs ar augstu nodarbinātību, atzīmēja Krasnopjorovs:

"Tas nozīmē, ka, ja mēs šodien mērķtiecīgi nestrādāsim kaut vai ar pašreizējo jauniešu veselības stāvokli, pusmūža vīriešu veselības problēmas turpināsies no paaudzes paaudzē, kas, manuprāt, ir nepiedodama cilvēkkapitāla izšķērdība."

Pēc LB teiktā, lielākās darbaspēka rezerves pusmūža vīriešu ziņā esot Latgalē.

Operācija: "Pazudušie vīri"

"Aizliegtais paņēmiens" nolēma pārbaudīt, cik viegli vai grūti ir atrast darbarokas – vīriešus, kuri piekristu palīdzēt paveikt fizisku darbu, un kādi būtu viņu nosacījumi, lai darbus sāktu.

  • Operācijas vieta: Latgale un Sēlija
  • Operācijas mērķis: Atrast vīrus, kuri varētu palīdzēt nojaukt māju
  • Operācijas laiks: divas dienas – 18. aprīlis, Lielā piektdiena, un parasta otrdiena

Problēmas ar alkoholu, haltūrās gūtas traumas, izdevīgāk "sēdēt večiem uz kakla" – šādas un vēl citas atziņas izskan, aprunājoties ar vietējiem. Daži neslēpa, ka darbu labāk veiktu neoficiāli, citādi nopelnītais jāatdod alimentos.

Galu galā darbus veikt piekrita viena strādnieku brigāde. Operācijas laikā "Aizliegtais paņēmiens" apmeklētajās vietās izlīmēja arī sludinājumus pie sludinājuma dēļiem. Vairāku nedēļu laikā atsaucās tikai viens cilvēks.

Latvijā 370 000 "neredzamo cilvēku"

Privātā Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola RISEBA pērn aprīlī Baltijas valstu mērogā veica pētījumu par "neredzamajiem cilvēkiem" – indivīdiem, kuru dzīves kvalitāti ir negatīvi ietekmējuši sociālie un ekonomiskie apstākļi. Šie cilvēki dažādu apsvērumu dēļ oficiālajā statistikā paliek nepamanīti un līdz ar to bieži vien nesaņem sev pienākošos sociālo atbalstu.

Pētījumā secināts, ka Latvijā šādu cilvēku ir visvairāk no visām Baltijas valstīm – aptuveni 370 000 jeb teju 28% iedzīvotāju vecuma grupā no 18 līdz 74 gadiem. Igaunijā tādu ir 18,9%, bet Lietuvā – 20%.

Pētījuma pārstāvis, RISEBA asociētais profesors, pētniecības un attīstības prorektors Valters Kaže norādīja, ka "neredzamo cilvēku" pie mums ir tik daudz, jo problēma aptver plašākas grupas – līdzās ienākumiem un nodarbinātības statusam svarīgi arī, piemēram, kāds ir šo cilvēku izglītības līmenis, prasmes, psiholoģiskais stāvoklis:

"Ir tādas unikālas kombinācijas, kā ģimenes stāvoklis – šķīries un zema izglītība; tātad pēdējā izglītība ir iegūta vai paaugstināta pirms vairāk nekā 20 gadiem. Un statistikā mēs viņus neieraudzīsim, jo cilvēkam ir pietiekoši ienākumi, lai viņš nekļūtu par pabalstu saņēmēju."

Tomēr šķiroties cilvēks var nonākt jaunā un grūtā situācijā.

"Iespējams, tagad partnerim, kas ir palicis viens, ir jāuztur bērni, viņš vairs nevar nestrādāt, vai viņam ir jāmaina darbs, viņam ir jāmeklē risinājumi, kā rūpēties par ģimeni. Un viņu izglītība var būt šķērslis, lai dabūtu labāk apmaksātu darbu vai darbu specialitātē, kuru, piemēram, viņš ir apguvis pirms 20 gadiem," skaidroja Kaže.

Lai gan valsts piedāvā arī mūžizglītības programmas, cilvēkiem ar zemiem ienākumiem tām nepietiek ne finanšu, ne, piemēram, digitālo prasmju.

"Šie cilvēki arī nezina, kādu mūžizglītību izvēlēties, lai varētu virzīties uz tādu vietu ekonomiskajā un sociālajā sistēmā, kur iespējams nopelnīt vairāk un kur viņu prasmes var izmantot," norādīja pētnieks.

Jautājums arī, vai šie cilvēki par šādām programmām zina.

Alimentu nemaksātāju parāds ar katru gadu aug     

Alimentu nemaksātāji ir viena no grupām, ar kuriem saistītās problēmas aicinājušas risināt uzņēmēju organizācijas. Alimentu nemaksātāju parādi valstij ar procentiem jau pārsniedz 500 miljonus eiro.

Alimentu maksāšana

Ja pēc vecāku šķiršanās bērns paliek dzīvot pie viena no vecākiem, otram pēc likuma ir jāmaksā par bērnu uzturlīdzekļi. Ja vecāks to nedara, uzturlīdzekļus viņa vietā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda maksā valsts.

Par bērnu līdz 7 gadu vecumam maksā 107 eiro, pēc tam līdz pilngadībai – 129 eiro. Izmaksāto naudu valsts tālāk cenšas piedzīt no vecāka – nemaksātāja.

2023. gadā valsts kāda vecāka vietā alimentus maksāja par 42 000 bērnu aptuveni 42 000 vecāku vietā. 87% gadījumu alimentu nemaksātāji ir vīrieši.

Kopējās Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksas uzturlīdzekļos ik gadu ir aptuveni 50 miljoni eiro, bet no alimentu nemaksātājiem pēdējos gados vidēji izdevies piedzīt tikai aptuveni 15 miljonus eiro, kas nozīmē, ka kopējais parāds gadu no gada aug.

Šobrīd alimentu nemaksātāji valstij ir parādā 562 miljonus eiro, pastāstīja Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas Juridiskās nodaļas juriskonsulte Sintija Lavska: "Bet tur jāņem arī vērā, ka pamatparāds ir 430 miljoni, bet 132 miljoni ir likumiskie procenti."

Aptuveni 70% no visiem parādniekiem uzkrātā parāda summa pārsniedz 5000 eiro. Savukārt teju katram ceturtajam jeb 10 000 parādnieku parāds pārsniedz 20 000 eiro.

Ir arī kāds rekords.

"Lielākais uzturlīdzekļu parāds ir 148 000 eiro," pastāstīja Lavska. "Tas ir veidojies ilgstošā laika periodā, bet es teiktu, ka tas ir vairāk izņēmums, jo pusei no Uzturlīdzekļu garantiju fonda parādniekiem parāds ir līdz 10 000 eiro. Tātad tas ir samērā nosedzams uzturlīdzekļu parāds."

75–80% jeb aptuveni 30 000 uzturlīdzekļu parādnieku nav reģistrētas darba vietas, ienākumu vai mantas, kas nozīmē, ka nav, no kā līdzekļus piedzīt.

Ēnu ekonomika parādniekiem motivējoša

Savu pieredzi ar alimentu nemaksātājiem un viņu prasībām darbavietā "Aizliegtajam paņēmienam" atklāja lauksaimnieks Aigars Malcāns. Viņš norādīja, ka šādus parādniekus darbā neņem, bet citi ņem, līdz ar to pašiem nonākot pelēkajā zonā, jo, lai izmaksātu strādniekam skaidru naudu uz rokas, pie tās kaut kur ir jātiek.  

"Jā, viņi nāk un uzreiz saka – nē, mēs nevaram oficiāli strādāt, man ir alimenti un vajag kaut kā apgriezties. Neoficiāli es neturēšu nemaksātājus. (..) Arī pēdējais gadījums bija. Aizbraucu pēc vīrieša viena, viņš ir gatavs strādāt par slaucēju. Visu norunā, ka viņš nāks strādāt. Bet viņš pēkšņi man saka, ka viņam esot parādi. Es saku kādi? Nu, alimenti. Bet tu man neteici! Es saku – nav problēmu, nāksi strādāt, nopelnīsi, bet viņš saka – man jāsanāk iztikas minimumam. Ziniet, uz viņu paskatoties, nu godīgi sakot, ja, viņš arī iztikas minimumu nav spējīgs nopelnīt. Es viņam saku – bet saproti, tev no pirmā centa atskaitīs naudiņu. Kā tas ir? No pirmā centa tev pārcirtīs to bleķi uz pusēm – tev puse, valstij [puse]. Nu tādi likumi ir, pareizi?"

Daudzi parādnieki slēpjas ēnu ekonomikā, jo, ja savu darba algu viņi parādīs oficiāli, parādu piedzinēji varēs paņemt teju visu, neatkarīgi no tā, cik viņš pelna. Valsts no "pelēkās algas" nesaņem nodokļus un vēl ik mēnesi no valsts budžeta par viņu maksā alimentu naudu.

Lai to mainītu, valsts parādniekus centusies iebiedēt "ar pātagu", piemēram, biedējot ar autovadītāja tiesību atņemšanu un kriminālatbildību. Bijuši arī gadījumi, kad personas notiesātas, kā sodu piemērojot sabiedriskos darbus un arī reālu brīvības atņemšanu.

Valsts mēģina arī "dot burkānu" – ja nemaksātājs sāk ko maksāt, viņam nepiemēro soda procentus.

Lemts, ka no šī gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim likumisko procentu pieaugums tiek apturēts visās parādu lietās.

Tikmēr Finanšu ministrija atzina, ka esošā sistēma nestrādā, jo personas ir motivētas palikt ēnu ekonomikā un nevēlas parakstīties par nosacījumiem, kādus valsts piedāvā, lai parādsaistības nokārtotu.

Piedāvā no algas novilkt mazāku daļu

Lai to mainītu, Finanšu ministrija piedāvā alimentu nemaksātājiem tik daudz no algas tomēr nenovilkt.  

"Pēc būtības – absolūti lielākā daļa no legāli nopelnītās naudiņas tiek novirzīta parādsaistību segšanai, pēc būtības paliek puse no minimālās algas. (..) Tajā pašā laikā mēs gribētu arī ļaut cilvēkiem parādīt lielāku naudas masu, 

vienlaikus radot pārliecību, ka, parādot vairāk, tas nenozīmē, ka tev faktiski uz rokas vairāk nepaliks. Tātad – palīdzēt arī tādā atalgojuma attiecības ziņā. Mēģināt rast kompromisu," skaidroja Bogdanova.

Šobrīd par to Saeimā pirmajā lasījumā jau izskatīti likuma grozījumi, paredzot, ka no minimālās algas novilkt drīkstētu ne vairāk kā 10%, bet no atlikušās algas – 75%. Grozījumi gan vēl nav pieņemti, un Tieslietu ministrija sola nākt klajā arī ar saviem priekšlikumiem, norādīja Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna ("Jaunā Vienotība"):

"Negribu skriet pa priekšu ratiem un pateikt, kas, iespējams, nebūs, bet mēs meklējam tiešām kompromisu. (..) Principa līmenī tā doma ir tāda, ka ir svarīgi, lai gan tam, kuram būs jāietur šie naudas līdzekļi – darba devējiem, gan arī cilvēkam, kurš ir parādā, būtu pietiekami skaidrs mehānisms, kādi varētu būt šie ieturējumi. Vai šie ieturējumi ir tādi, kas viņu un arī darba devēju motivē tomēr nākt ārā no "ēnām"."

Latvijas Kredītņēmēju asociācija savukārt pauda, ka optimāli būtu parāda apmaksai novirzīt ne vairāk kā trešdaļu algas, kā tas ir maksātnespējas gadījumos.

"No mūsu puses ir vienkāršs piedāvājums – novienkāršot tiem pašiem grāmatvežiem un darbadevējiem, ka virs 350 eiro ir 30%, no kura var šo summu piedzīt," skaidroja asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Āboliņš. "Tas zināmā mērā vienkāršotu šo piedziņas veidu."

Pozitīvas pieredzes stāsts

Ar savu pieredzi "Aizliegtajam paņēmienam" dalījās kāda sieviete, kura pati parādā nevienam nav, bet alimentu parādnieks ir viņas tagadējais vīrs, kuram alimenti jāmaksā citai sievietei par viņu kopīgo dēlu.

Marta (vārds mainīts): "Tur bija tā, ka sākotnēji vīrs izšķīrās tāpēc, ka tā sieviete nokrāpa. Tā nav pieņemama situācija. Viņi izšķīrās, un viņa paņēma bērnu un aizbrauca uz savu dzīvesvietu pie vecvecākiem, kas jau vairākus simtus kilometru attālumā no vīra. Viņa neļāva ar bērnu tikties tad, kad viņš gribēja. Mēģināja atrast iespēju, vienmēr bija kaut kādi attaisnojumi. Viņš to bērnu ļoti mīlēja, un viņš ļoti gribēja ar bērnu tikties, bet neļāva tādu iespēju. Un viņš vienkārši – nu tā kā man nelauj, es arī nemaksāšu un viss."

Pēc šķiršanās 2010. gadā bijusi šķiršanās prāva 2012. gadā, alimentu maksāšana piespriesta arī oficiāli, bet vīrietis nemaksāja. Viņa vietā maksāja valsts fonds, veidojās parāds, un tiesu izpildītāji nobloķēja viņa bankas kontu.             

Marta: "Tā nu tas tā vilkās, vilkās, tad mums pašiem piedzima viens bērns, tad piedzima otrs bērns, un tad mēs sapratām, ka tā droši vien nav pareiza rīcība un ka tīri vienkārši jāsakārto, lai pašam atvieglotu dzīvi. (..) Nolēmām – viss, šī lieta jāsāk kārtot, bija kaut kur ap 13 tūkstošiem [eiro parāds]. (..) 10 000 eiro bija parāds, un pārējais bija tur laikam tiesu izpildītāju daļa un procenti."

Vīrietis ik mēnesi sācis maksāt alimentus bijušajai sievai, jo bērns vēl nav sasniedzis pilngadību. Otrkārt, par lielo parādu vienojies ar tiesu izpildītāju, ka katru mēnesi maksās 40 eiro. Pārējo algu, kas neesot minimālā, viņš varēja paturēt, un kontus atbloķēja.

Marta: "Pieņemot to kā hipotekāro maksājumu, ka mēs vienkārši noteiktu summu mēnesī pārskaitām un viss – aizmirstam."

Kopš 2010. gada vīrietis gan savu bērnu, kuram šobrīd ir 16 gadu, neesot saticis, bet ģimene esot atvērta, ja gadījumā bērns pats gribēs iepazīties ar tēvu.

Ja grib, tad var

Uzturlīdzekļu garantijas fondā apstiprināja – ja ir vēlme risināt situāciju ar parādu, tad ir iespējams vienoties, un visu algu parāda segšanai nezaudēt.

"Noslēdzot vienošanos, katrā gadījumā tiek vērtēti individuāli apstākļi – personas ienākumi, personas mantiskais stāvoklis – vai apgādībā ir citi bērni, cik bērnu vietā tiek veikta izmaksa.

Vairāki apstākļi tiek ņemti vērā, un tas mērķis šai summai, lai tomēr saprātīgā termiņā var parādu nosegt. Bet katrā gadījumā, skatoties tos individuālos apstākļus," skaidroja Lavska.

Lai vienotos, parādniekam nepieciešams vēsties Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijā.

Arī Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka norādīja, ka tiesu izpildītāji ir atvērti dialogam: "No savas puses mēs esam ļoti elastīgi, atvērti jebkurai dialoga iespējai – vai nu tā būs telefoniski, klātienē, e-pastā. Tā kā mēs labprāt patiešām skaidrojam un stāstām, ka šis jautājums ir jārisina."

Biedrība: Vīrieši alimentus bieži nemaksā emociju dēļ

Tikmēr biedrības "Tēvi" pārstāvis Lauris Bokišs uzsvēra, ka vīrieši bieži vien kļūst par alimentu nemaksātājiem emociju dēļ:

"Viena grupa ir tie, kuri tiešām nevar samaksāt izglītības līmeņa vēl kaut kādu apsvērumu dēļ, bet ir tie, kuri negrib to maksāt tāpēc, ka viņi jūtas aizvainoti, viņi jūtas piečakarēti, viņiem ir vienkārši šīs sarežģītās attiecības. Viņi jūtas nenovērtēti, uzmesti un vēl kaut kā. (..) Tieši sajūtu un emociju apsvērumu dēļ viņi neuzskata, ka viņiem ir jāmaksā uzturlīdzekļi saviem bērniem."

Saknes tam nereti rodamas arī šķiršanās tiesvedības procesos, kuros ne vienmēr viss notiekot tik vienlīdzīgi, bet nereti dominējot tā sauktās dzimumu lomas, pret kurām, kā zināms, cīnās Stambulas konvencija.

"Tas ir tāds tiešām kultūras jautājums, kas tik ātri mūsu sabiedrībā nemainās.

Piedaloties dažādās sarunās, diskusijās, mēs joprojām redzam, ka tas pamatuzstādījums ir, ka bērni paliek ar mammu un tētim ir jāpierāda sava spēja vispār būt līdzvērtīgam aprūpētājam," skaidroja Bokišs.

Biedrības "Tēvi" pārstāvis pauda, ka ar šo vīriešu grupu var ļoti labi strādāt dažādos līmeņos – gan nevalstiskās organizācijas, gan no valsts un darba devēju puses, "jo ir vajadzīgs redzēt šos cilvēkus un palīdzēt viņiem izprast jaunus modeļus, kā risināt problēmas, ieraudzīt lielākā kontekstā".  

Tam piekrita arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, norādot, ka darba devēji var motivēt un arī izglītot darbiniekus par finanšu pratību un savu finanšu pareizu plānošanu:

"Darba devēja iesaiste ir kritiski svarīga, lai šo jautājumu spētu tālāk [risināt] un viņš nostātos uz "baltā" un pareizā ceļa. (..) Varbūt lielākos uzņēmumos darba devēji labprāt arī varētu veidot sistēmu, ka viņi aizdotu tam cilvēkam naudu, lai viņš var nodzēst savus vecos parādus. (..) Es domāju, ka situācija ir nobriedusi, ka darba devēji labprāt iesaistīsies un šo pasākumu veidos un atbalstīs, jo jāsaprot, ka varbūt laiki mainās un pieeja mainās," vērtēja Bite.

Tiesa, no valsts pārvaldes attiecībā uz darba devējiem gan bijis pavisam cita žanra priekšlikums, piemēram, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ("Jaunā Vienotība") intervijā TV3 piedāvājusi bargāk vērsties pret darba devējiem, kuri nodarbina alimentu nemaksātājus:

"Mēs arī no VID vairāk centīsimies skatīties, kas ir šie darba devēji. (..) Es vēlos izmantot sabiedrības iespējas – nebūsim toleranti. Pēc būtības šie cilvēki kaut kādā ziņā tiek tolerēti no sabiedrības, jo apkārt jau zina, ka cilvēkam līdzekļu ir vairāk, bet viņš tos apzināti slēpj, apzināti reģistrē savu automašīnu uz citu, nekustamo uz citu, tikai lai nebūtu iespējams iegūt naudu viņa paša bērniem.

To mēs kā sabiedrība nevaram tolerēt. (..) Valstij ir jābūt aktīvākai un jāatrod veidi, kā šos cilvēkus atrast, un mums kā sabiedrībai nav jāturpina to tolerēt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti