ĪSUMĀ:
- Rietumu un Ķīnas attiecības izveidojušās ļoti nelīdzsvarotas, un lielākā ieguvēja ir Ķīna.
- Ķīna izmanto investīcijas ekonomiski vājākās valstīs kā ietekmes instrumentu.
- Ķīna meklē iespējas piekļūt arī Eiropas valstu infrastruktūrai.
- Eiropai jāuzmanās no ciešām saitēm ar valsti, kas uzskatāma par sistēmisku sāncensi.
Pagājušā gadsimta 70. gados pēc Mao Dzeduna nāves Ķīna lēni un piesardzīgi atvēra durvis un sāka liberalizēt savu ekonomiku. Pēdējo 45 gadu laikā šī politika ļāvusi Ķīnai izvilkt no nabadzības simtiem miljonu cilvēku un kļūt par vienu no nozīmīgākajiem globālajiem spēlētājiem kā politiski, tā ekonomiski.
No tirdzniecības lielākā ieguvēja ir Ķīna
Rietumvalstis ļoti ilgi uzturēja cerības, ka ar laiku Ķīna pievienosies demokrātiju klubiņam, taču tā vienmēr vairāk bijusi cerība, nekā faktos balstīta analīze. Kopš tagadējā Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas ilūzijas par Ķīnas demokratizāciju ir izšķīdušas pavisam.
Tomēr sadarbība ar Ķīnu – gan ekonomiska, gan politiska – ir bijusi un būs. Gadu gaitā izveidojušās loģistikas ķēdes ir būtiskas, lai nodrošinātu mums ierasto dzīves gaitu, un Ķīna ir nozīmīgs posms šajā ķēdē.
Tomēr gadu laikā ekonomiskās attiecības starp Rietumiem un Ķīnu ir izveidojušās ļoti nelīdzsvarotas un galvenie ieguvēji bijuši Pekinā.
ASV jau Donalda Trampa prezidentūras laikā daudz tika runāts par milzīgo tirdzniecības deficītu amerikāņu sadarbībā ar Ķīnu (piemēram, 2022. gadā preču un pakalpojumu tirdzniecības deficīts bija 367,4 miljardi ASV dolāru), ar ko tika pamatots arī tirdzniecības karš ar Ķīnu.
Diemžēl arī Eiropas Savienības (ES) tirdzniecības attiecības ar Ķīnu nav līdzsvarotākas – pagājušajā gadā preču tirdzniecības deficīts sasniedza jau aptuveni 396 miljardus eiro). Tiesa, ES labāk veicas pakalpojumu sektorā.
Sapņi, cerības un realitāte
Līdz ar Ķīnas izaugsmi Pekina sāka aizdot naudu arī citām attīstības valstīm. 2013. gadā Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins prezentēja Zīda ceļa ekonomisko jostu (vēlāk pazīstama kā "Viena josta, viens ceļš", bet šobrīd – kā "Jostas un ceļa iniciatīva"), izmantojot vēsturiskos tirdzniecības ceļus kā zināmu atskaites punktu un solot arī lielas investīcijas tajās valstīs, kas piedalīsies iniciatīvā. Ķīnas intereses bija ieguldīt naudu ostās, dzelzceļa projektos u.tml., jeb citiem vārdiem – valstu kritiskajā infrastruktūrā.
Ieguldījumi gan realitātē ir aizdevumi un diezgan drīz daudzas attīstības valstis attapās ar lielu parādu, turklāt lielākā daļa ieguldītās naudas aizgājusi atpakaļ uz Ķīnu, jo pamatā projektus īstenojuši Ķīnas uzņēmumi ar Ķīnā ražotiem izejmateriāliem.
Ķīna šādā veidā gan sildījusi savu ekonomiku, par kuras izaugsmes sabremzēšanos bažījās jau 2013. gadā, gan audzējusi politisko ietekmi dažādos reģionos.
Tomēr vairāk satraukumu raisījis tas, ka ir valstis, kuru galvenais kreditors ir Pekina, un to parādi Ķīnai pārsniedz pat pusi no valsts ārējā parāda. Ķīnas izsniegtos aizņēmumus pavada slepenības plīvurs, un precīzus aizdevuma atmaksas noteikumus publiski neapspriež, tomēr notikumu attīstība tādās valstīs kā Tadžikistāna, Šrilanka un Zambija likusi runāt arī par "parādu slazda diplomātiju".
2011. gadā Tadžikistāna panāca vienošanos par parāda dzēšanu, pretī Ķīnai atdodot 1158 kvadrātkilometrus lielu strīdus teritoriju un vēl 600 kvadrātkilometrus 2017. gadā. Zambija un Šrilanka nav spējušas atdot pat parādu procentus, un abas valstis paziņojušas par parādu defoltu.
Savu lomu šajā notikumu attīstībā spēlējis arī tas, ka Ķīna nav bijusi gatava nākt pretī valstīm, kuru ekonomikas piedzīvo grūtus laikus (ierasti Rietumu aizdevēji norakstījuši daļu no parādiem vai citādi nākušas pretī grūtībās nonākušām valstīm).
Šeit gan svarīgi piebilst, ka Tadžikistānas un arī citu valstu piemēros lielu lomu spēlē arī augsta korupcija un autoritārisms aizņēmējvalstīs.
Atšķirībā no Rietumu aizdevējiem Ķīna ilgstoši neizvirzīja noteikumus, kas saistās ar korupcijas risku mazināšanu, un Pekina aizdeva valstīm, kurās Rietumu investīcijas bija apsīkušas, un projektiem, kurus citi uzskatītu par augsta riska.
Ķīna meklē pieeju Eiropas infrastruktūrai
Pekina meklējusi investīcijas iespējas ne tikai attīstības valstīs, bet arī Rietumos, un virkne Eiropas valstu iesaistījušās "Jostas un ceļa" iniciatīvā.
Dažādi Ķīnas ieguldījumi raisījuši diskusijas un arī iebildumus no Briseles puses. Kā skaļu piemēru var minēt Hamburgas ostu, kuras daļu iegādājās Ķīnas valstij piederošais uzņēmums "Cosco" par spīti skaļiem iebildumiem ne tikai no Briseles, bet arī Vācijas drošības dienestiem un politiķiem.
Ķīnas ieguldījumiem Eiropas kritiskajā infrastruktūrā bija būtiska loma, lai visai nesen panāktu vienošanos par ES līmeņa mehānisma izveidi ārvalstu tiešo ieguldījumu izvērtēšanai (skrīningam).
Problēmas ir ne tikai ieguldījumos Eiropas kritiskajā infrastruktūrā, kas var būt potenciāls drošības apdraudējums. Ir jautājumi arī par intelektuālo īpašumu tiesībām un dažādu tehnoloģiju zagšanu (taisnības labad jāpiebilst, ka Ķīna tehnoloģijas zog ne tikai no Rietumiem). Starp citu, arī slavenos Ķīnas ātrvilcienus pavada jautājumi par zagtām tehnoloģijām.
Un ne mazāk būtiski – Eiropas uzņēmēju iespējas strādāt Ķīnas tirgū ir bijušas apgrūtinātas.
ES un Ķīnas attiecību pētnieki jau ilgstoši runājuši par attiecībām, kurās Eiropa dod ļoti daudz, bet pretī saņem visai maz, un tas ir redzams arī mūsu kopējā tirdzniecības bilancē.
Ja agrāk politiķi runāja par "win-win" (visi ir ieguvēji) attiecībām ar Ķīnu, tagad ir skaidrs, ka ieguvējs pārāk bieži tomēr ir tikai viens.
Viss iepriekš minētais nenozīmē, ka attiecības ar Ķīnu nav jāveido, tomēr jāņem vērā līdzšinējā Latvijas, mūsu sabiedroto un citu, it sevišķi mazu valstu, pieredze.
Tāpat jāatceras Latvijas, Vācijas un Ungārijas pieredze, veidojot sadarbību ar citu autoritāru valsti – Krieviju.
Pārāk liela atkarība no kādas valsts, kuru turklāt Eiropas līmenī mēs uzskatām par ekonomisku konkurentu un sistēmisku sāncensi, var būt bīstama.
