Ekonomists savā viedokļrakstā "Par bankām, lielveikaliem un tirgus ekonomiku" atzina, ka pašreizējās politiskās debates par banku sistēmu, jo īpaši ideja noteikt maksimālo apmēru banku piemērotajām procentu likmēm, sarūgtina, un tas, viņaprāt, nav labs ieteikums.
Pēc ekonomista teiktā, vismaz vienā jomā Latvija, arī Lietuva un Igaunija, kopš neatkarības atgūšanas ir rīkojusies konsekventi: ir notikusi pastāvīga virzība uz demokrātiju, integrāciju Eiropas Savienībā, un ir ieviesta tirgus ekonomika.
"Tas ir devis signālus vietējiem un ārvalstu investoriem, ka šajā valstī valda tiesiskums (lai gan dažkārt ne pilnā apmērā), tiek ievērotas īpašumtiesības un ka šeit ienākumus un peļņu apliek ar taisnīgiem, taču ne pārmērīgiem nodokļiem. Tas viss veicina gan vietējās, gan ārvalstu investīcijas, no kā iegūst arī valsts. Un tas ir darbojies diezgan labi –
trijās Baltijas valstīs ir visaugstākie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bijušo padomju republiku vidū un, protams, tās nepārprotami ir brīvākas nekā Krievija un Baltkrievija," norādīja Hansens.
Viņa vērtējumā, uzticamības radīšana ekonomikā ir lēns, taču auglīgs process. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nezaudēt uzticamību.
"Un te mēs varam paskatīties, piemēram, uz bankām un lielveikaliem. Bankas vai lielveikalu tīkla izveide ir ilgtermiņa investīcijas, kam ir nepieciešams liels kapitāls. Man nav ne jausmas, kad "Lidl" atpelnīs visus līdz šim šeit veiktos ieguldījumus, taču acīmredzot viņi tic tam, ka atrasties šeit ir izdevīgi, ja jau viņi ir izvēlējušies Latviju. To preces un cenas sniedz papildu priekšrocības jums un man, kā arī papildu nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. "Win-win" ("ieguvēji ir abas puses") princips ir pārāk bieži lietots izteiciens, taču šeit tas ir vietā," atzīmēja ekonomists.
"Bet ko darīt, ja spēles noteikumi pēkšņi un negaidīti mainās? Pieņemsim, ka "Rimi" ar likumu tiek noteikts iekasēt par 10 olām ne vairāk kā 0,50 eiro – "patērētāju aizsardzības" vārdā. Man ir tāda sajūta, ka daudz olu netiktu pārdots, jo "Rimi" nespētu iegādāties olas no piegādātājiem par tik zemu cenu, lai varētu ievērot likuma prasības. Ciestu gan es, gan jūs, gan "Rimi"– mēs varētu skatīties uz šo kā uz "lose-lose" ("zaudētāji ir abas puses") gadījumu," skaidroja Hansens.
Pēc viņa sacītā, tieši tāpat darbotos limita noteikšana banku piemērotajām procentu likmēm, un tam būtu sekas. Proti, bankas izsniegtu mazāk aizdevumu, jo kreditēšana nebūtu tik ienesīga, kas būtu pretēji politiķu iecerēm, kuri vēlas redzēt lielāku, nevis mazāku kreditēšanas apjomu.
"Nelielais aizdevumu apjoms, kas tiktu izsniegts, varētu tikt piešķirts personām vai uzņēmumiem ar labiem sakariem – šajā kontekstā varat domāt arī par Krievijai līdzīgu ekonomisko modeli," norādīja ekonomists.
Viņaprāt, tas būtu signāls esošajām bankām un potenciālajiem jaunajiem tirgus dalībniekiem, ka Latvija nav īstā vieta banku pakalpojumu sniegšanai. Iespējams, dažas bankas aizietu no tirgus. Samazinoties banku skaitam, konkurence tirgū vēl vairāk samazinātos, bet mazāka konkurence nozīmē tieši augstākas, nevis zemākas procentu likmes.
"Turklāt, kas ir ļoti svarīgi, Latvija zaudētu uzticamību kā investīcijām draudzīga valsts – un šīs uzticamības atjaunošana prasītu ļoti ilgu laiku. Īsāk sakot, kāpēc dažu mēnešu laikā "jānoskalo podā" uzticamība, ko valsts tik mērķtiecīgi un pacietīgi veidojusi pēdējos 32 gados?" vaicāja ekonomists.
Vienlaikus viņš atzīmēja: tas gan nenozīmē, ka nedrīkst kritizēt bankas vai ka tās ir svētās, jo tās tādas nav.
"Mani bankas neapmierina vismaz divos punktos. Banku aizdevumu likmes pieaug gandrīz uzreiz pēc Eiropas Centrālās bankas likmju paaugstināšanas, turpretī noguldījumu procentu likmju paaugstināšana notiek gliemeža ātrumā. Un kāpēc bankas nepiedāvā ilgtermiņa hipotekāros kredītus ar fiksētu procentu likmi?" jautāja ekonomists.
KONTEKSTS:
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs ("Jaunā Vienotība") rosinājis ar likumu uz laiku noteikt samazinātus procentu maksājumus hipotekārajiem kredītiem ar mērķi nepieļaut Latvijas lielas daļas iedzīvotāju nonākšanu neapskaužamā finanšu situācijā.
Tikmēr Finanšu ministrija virza grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likumā, kas paredz noteikt kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākumu veikt UIN maksājumu 20% apmērā par pirmstaksācijas gadā gūto peļņu neatkarīgi no tā, vai tiek veikta šīs peļņas sadale.
