Iebraucot "Igaunīšu" saimniecībā, skatam paveras pakalni ar zemeņu laukiem, kur zemenes aug trīs hektāros. "Mums ir pakalni, kalni. Mums nav līdzenuma, kur mēs varam garas vagas simtu metru iestādīt un tik brauc un lasi. Nē, nav viegli," sacīja saimniece Sintija Ilsjāne.
Zemenes audzēt šajos pakalnos sāka jau Sintijas vecāki.
Tēvs Oļegs pastāstīja, ka tā ir bijusi vispiemērotākā kultūra šejienes zemei: "Kad pirmo reizi uzarām zemi, sapratām, ka te ir traka zeme: māls un ļoti smaga. Mēģinājām kaut ko stādīt, nekas neaug. Pamēģinājām zemenes, tā kā aiziet. Galvenais, ka ir pieprasījums. Tā kā cilvēki pieprasīja, nu audzēsim zemenes. Ar maziem gabaliņiem sākām, provējām.
Pieprasījums auga un auga, tā arī cīnāmies ar to smago zemi."
Par pieprasījumu nesūdzas arī "Igaunīšu" jaunā saimniece, kaut gan ir arī konkurence, jo zemenes šajā pusē audzē vairākās saimniecībās.
Šogad vissmagākos pārbaudījumus viesa laika apstākļi. "Šogad ir viss: februārī bija -16, šeit viss bija kails, sniegs bija nopūsts, kā nekā kalna gals. Ļoti, ļoti daudz izsala. Tad maijā bija -6; tad arī tie ziedi, kas bija aizmetušies un pat ziedpumpuri, kas nebija izlīduši ārā no zemes, arī tie apsala. Tālāk jau sākās cīņa ar maijvaboļu kāpuriem. Tas ir tīri darbs ar lāpstiņu, kad tu ej un roc katru stādu, kas ir nokaltis. Nākošais bija zemeņu ziedu dūrējs, kas nodūra. Ja zemenei bija 25 ziedi, tad desmit bija nokaltuši. Tad ir vēl visādi varianti, kas samazina ražu.
Es teikšu nemelojot – četras reizes mazāk, nekā būtu jābūt uz šo platību," atklāja saimniece.
Arī Sintijas dzīvesbiedrs Sandijs Rūlietis apliecināja, ka viegls šis bizness nav: "Tas Latvijas dzīves līmenis arī daudz ko ietekmē, jo ne visiem ir tā rocība un naudas maks tik biezs, lai nopirktu to dārgāko. Daudzi izvēlas lētāko, to pašu Polijas zemeni. Arī tā konkurence. Arī vasaras, ne katra ir tā labākā, kā, piemēram, šogad, kad neizaug, kad nav lielas ražas."
Daļā zemeņu audzēšanas saimniecību viena no galvenajām problēmām ir darbaspēka trūkums un tas, ka sezonas laikā nevar atrast zemeņu lasītājus. Savukārt "Igaunīšos" šajā darbā iesaistījusies visa ģimene un arī par palīgu trūkumu nesūdzas.
"Īstenībā palīgu pietiek, strādnieku pietiek. Ja kāds saka, ka nepietiek, tad ir problēma: viens ir atalgojums, otrs ir attieksme. Ļoti svarīga ir komunikācija, pretimnākšana pret to cilvēku, kas tev palīdz, viņa novērtēšana. Es gribētu teikt, ka ar to lielajiem saimniekiem Latvijā vēl klibo," sacīja Sintija.
Viņa zemeņu audzēšanai pievērsās pirms 17 gadiem, vēl būdama skolniece. "Kad man bija 15 [gadu], gribējās vasarā kaut ko nopelnīt, tad mamma piešķīra pirmās vagas, stādus, un es sāku darboties, jo man tas patika. Jau no bērnības patīk zemes darbi, visas saimnieciskās lietas laukos. Man nav nekad bijis, ka es gribu uz Rīgu vai ārzemēm. Es esmu strādājusi arī ārzemēs, esmu to smago darbu izbaudījusi. Šī ir vairāk sirdslieta, tas ir piepildījums, tas ir plusiņš, lai, dzīvojot laukos, dabūtu kādu naudiņu klāt," stāsta saimniece.
Sintija un Sandijs ikdienā strādā Valsts robežsardzē, bet zemeņu sezonā tiek ņemts atvaļinājums.
"Strādāju Valsts robežsardzē, Viļakas pārvaldē. Darbs ir atbildīgs, bet zemeņu audzēšana un biškopība ir tā lieta, kas dod man enerģiju. Varbūt cits teiks, ka tas ir ellīgs darbs. Tas arī ir ellīgs, tas ir liels darbs, bet mani tas uzlādē.
Šeit tā sajūta, ka tu par savu zemi rūpējies, tā sajūta, ko var sajust, tikai darbojoties," sacīja Sintija.
Lai arī nav izraudzīta vieglākā saimniekošanas joma un daudz pārbaudījumu ir bijuši arī šogad, saimnieki zemeņu audzēšanā saredz perspektīvu.
"Protams, protams! Jāattīstās, vairāk darba jāiegulda. Pagaidām tas ir vairāk kā hobijs, bet es domāju ar tādu domu, lai tas aiziet par biznesu. Cerība ir ļoti liela," sacīja Sandijs.
Šī gada zemeņu sezona "Igaunīšos" tuvojas noslēgumam, bet tas nenozīmē, ka beidzas darbs zemeņu laukos. Tagad priekšā to apkopšana, lai gatavotos nākamajai sezonai.
