Grieķu klasiskās mūzikas diriģents un komponists Dimitris Mitropulos savas dzīves laikā darīja zināmu, ka pēc nāves vēlas tikt kremēts un apglabāts Atēnu Pirmajos kapos. Mākslinieks nomira 1960.gadā Itālijā, Milānā, kur tika kremēts, taču līdz apglabāšanas ceremonijai nācās gaidīt astoņus mēnešus, jo Grieķijas pareizticīgo baznīca atteicās sniegt reliģisko bēru ceremoniju. Pret operdīvas Marijas Kallasas vēlmi tikt kremētai baznīca neizteica nekādus protestus; slavenā dziedātāja tika kremēta Francijā un viņas pelni pēc mākslinieces vēlēšanās tika izkaisīti Egejas jūrā 1979.gadā (divus gadus pēc viņas nāves).
Mūsdienās, izvēloties kremāciju, bēru organizēšana Grieķijā ir sāpīga gan emocionāli, gan arī finansiāli.
Katru dienu divi līdz trīs ķermeņi tiek transportēti uz Bulgāriju, Vāciju, Franciju, Itāliju, Poliju vai Lielbritāniju, jo Grieķijā joprojām nav uzbūvēta neviena krematorija.
Tas izmaksā sākot no 2500 līdz 6000 eiro. Cenas ir atkarīgas no valsts, kurā izvēlas kremēšanu. Lielbritānijā tā izmaksā 2000 eiro un kopā ar pārējām izmaksām, lai norēķinātos par bērēm, summa var sasniegt pat 6000 eiro. Vācijā kremēšana ir vislētākā – 300 eiro, taču ķermeņa transportēšanas izdevumi ir dārgi – 1900 eiro. Visvairāk cilvēku izvēlas Bulgāriju, jo par kremēšanu jāmaksā 680 eiro, kā arī transportēšanas izmaksas nav tik augstas kā Vācijā, līdz ar to kopējie izdevumi veido 2000 līdz 2500 eiro.
Ik gadu Sofijā tiek kremēti aptuveni 1000 cilvēku no Grieķijas, kas ir 1% no visiem mirušajiem, jo katru gadu valstī nomirst ap 100 000 iedzīvotāju.
Grieķijā bēres izmaksā apmēram 2500 eiro, ja tās organizē atbilstoši pareizticīgo baznīcas tradīcijām. Summā tiek iekļauta maksa apbedīšanas firmai par zārku, baznīcai par ceremonijas novadīšanu, kapa vietas īri kapsētā uz trīs gadiem, personām, kuras nes zārku, personām, kuras izveido marmora kapa vietu, kā arī par mielastu kafejnīcā pēc bērēm. Jāpiemin, ka grieķu bēru mielasts atšķiras no latviešu, tajā tiek pasniegta vienīgi kafija ar konjaku un neliels, īpaši bērēm gatavots saldums.
Vācijā, Anglijā, Nīderlandē un arī Spānijā ir pieņemts izmantot apdrošināšanas kompāniju piedāvājumu, izveidot fondu, kurā iemaksā naudu par savām bērēm. Šajās valstīs attiecības starp ģimenes locekļiem nav ļoti ciešas, tāpēc cilvēki uztraucas, kas ar viņiem notiks, ja viņu ģimene nevarēs atļauties samaksāt par bēru izdevumiem. Ikviens var izvēlēties, kā tiks pavadīts pēdējā gaitā, ieskaitot zārka materiālu un krāsu, ziedus, mielastu un citas lietas; tiek parakstīts līgums un iemaksāta nauda fondā. Minētais pakalpojums Eiropas valstīs ir ļoti populārs, taču Grieķijā plašu rezonansi šī gada sākumā izsauca gadījums, kad atklājās, ka aktieris un mūziķis Sakis Bulas ir pats samaksājis par savu bēru mielastu, jo tradicionāli visus izdevumus sedz aizgājēja ģimene.
Baznīcas bizness
„Reliģisko bēru ceremoniju pieprasa pareizticīgo baznīcas tradīcijas, mirušai personai tā nav vajadzīga. Cilvēki, kuri man ir atklājuši, kā vēlētos tikt pavadīti pēdējā gaitā, vismazāk uztraucas par mācītāja runu, jo parasti tā tiek mehāniski un visiem vienādi norunāta pie kapa. Baznīca nedomā ne par cilvēka ķermeņa cieņu, ne par garu, viņiem ir svarīgi tikai savu kabatu piepildīšana ar naudu," tā intervijā lsm.lv pauž komitejas „Par kremācijas tiesībām Grieķijā” prezidents Antonis Alakiotis.
Viņš norāda, ka protestam pret kremēšanu ir tikai un vienīgi ekonomisks iemesls. "Kamēr klients ir veikalā (mirušais cilvēks kapsētā), baznīca pelna lielu naudu, tiklīdz klients no veikala aiziet (baznīca uzskata, ka cilvēki urnas izvēlēsies glabāt mājās vai arī pelnus izkaisīt jūrā vai kur citur dabā), tā baznīca zaudē lielu daļu ienākumu, ko iegūst no ceremonijām, piemiņas pasākumiem un aizlūgšanām," saka Alakiotis.
„Grieķijā valda milzīga liekulība. Gan baznīcā, gan sabiedrībā. Ikviens zina, ka ar likumu ir aizliegts smēķēt iekštelpās, taču neviens to neievēro, un smēķēts tiek visur, pat zem aizlieguma zīmēm un bērnu klātbūtnē,” klāsta Alakiotis.
„Kad es jautāju apbedīšanas uzņēmumu pārstāvjiem, kā viņi oficiāli nokārto dokumentāciju kremēšanas gadījumos, jo īpaši ir redzama šī liekulība. Priesteri zina, ka pēc bēru ceremonijas mirušais ķermenis tiks nosūtīts kremēšanai, taču izliekas to nezinām, viņiem ir svarīga tikai kabatu piepildīšana ar naudu. Kremēšanas faktu neviens vēlāk nevar arī pierādīt. Ģimene mācītājam samelo un paraksta dokumentu, kurā teikts, ka mirušais tiks apglabāts kādā nelielā ciematā, kas ir tālu no Atēnām, piemēram, Rodas salā. Pilsētas pašvaldības izsniegtajā miršanas apliecībā tiek ierakstīta informācija par kremēšanu, taču, ja baznīca to no apbedīšanas firmas pieprasa, viņi izmaina datus, dokumentu ieskenē un nosūta nepatiesu informāciju," sistēmu apraksta komitejas prezidents.
Cieņa pret aizgājēju
Pareizticīgā baznīca uzskata, ka kremācija ir moderna un nihilistiska dzīvesveida produkts, kas sekularizē ikvienu cilvēka dzīves aspektu, apgāna mirušu personu un ir necieņa pret cilvēka ķermeni. Baznīca nepieņem un neatbalsta kremāciju, jo ķermenis ir Svētā gara mājoklis un Dieva attēls, atbilstoši Bībelē rakstītajam (1.vēstule Korintiešiem 6:19 un 1.Mozus grāmata 1:27), un kremācija nozīmē, ka cilvēks neatzīst augšāmcelšanos.
Ja tiek pierādīts, ka cilvēks ir vēlējies sava ķermeņa kremēšanu, viņš tiek nošķirts no baznīcas un nav tiesīgs saņemt reliģisku bēru ceremoniju, taču mācītājam ir atļauts veikt vienkāršo aizlūgšanu.
Pareizticīgo baznīca uzskata, ka kremēšana ir necieņas izrādīšana pret aizgājēju, taču fakts, ka kapsētās katastrofāli nepietiek vietas un pēc trīs gadiem mirušās personas ķermenis tiek ekshumēts, tas šķiet pieņemami un ļoti cienījami. Jāpiemin, ka pēc tik īsa laika ķermenis nav pilnībā sadalījies, tas ir jāapbedī citā, mazākā kapā, un tikai vēlāk mirušā cilvēka kaulus ievieto speciālā metāla kastē un uzglabā atsevišķā ēkā vai arī kapsētas mūra nožogojumā speciāli izveidotās „kaulu glabātuvēs”. Daudzas ģimenes par kapa vietu maksā vairākās paaudzēs un kapsētā ir uzbūvējušas ko līdzīgu mauzolejam, kurā vienuviet ir apbedīti visi ģimenes locekļi.
Ja uz otrreizējo ekshumāciju neierodas neviens no radiem, vai arī ģimene nevar finansiāli atļauties maksāt par kaulu uzglabāšanu, tie tiek ievietoti kopējā kapā, kas ir zemē izrakta bedre, virs kuras uzliktas metāla durvis.
Kaulu sadalīšanās tiek panākta bedrē izberot ķīmiskas vielas.
„Civilizācijas kvalitāti vēsturnieki nosaka, skatoties uz to, kā tauta rūpējas par mirušām personām. Grieķi tik ļoti respektē mirušu cilvēku, ka to iemet bedrē kā dzīvnieku,” Alakiotis komentē situāciju lsm.lv.
Suns rej tad, kad baidās
Komitejas „Par kremācijas tiesībām Grieķijā” prezidents atzīst, ka vislielākā kļūda, iesniedzot pirmo likumprojektu, bija likuma punkts, ka krematorijas var tikt uzbūvētas tikai kapsētu teritorijā. Jau šobrīd daudzās kapsētās nav vietas apbedījumiem, tāpēc atrast vietu krematorijai ir ļoti grūti. Ja izdodas vienoties ar kādu pašvaldību, baznīca izmanto savu ietekmi, un projekts tiek apturēts.
„Kopš 2012.gada mēģinām veikt grozījumus likumdošanā, lai panāktu atļauju krematorijas būvēt ārpus kapsētām, piemēram, rūpnieciskos rajonos,” saka Alakiotis, „Kad tika pieņemts likums 2006.gadā par kremācijas atļaušanu, baznīca tik lielu troksni netaisīja, jo zināja, ka mums noteikti neizdosies saņemt nevienu atļauju uzbūvēt krematoriju kapsētu teritorijā. Suns rej tad, kad viņš baidās, tāpat arī pareizticīgo baznīca tagad saprot, ka cīņa ir zaudēta un cenšas izdomāt dažādus melus, lai ietekmētu grozījumu izdarīšanu likumā. Piemēram, apgalvo, ka krematorijas darbība piesārņos vidi. Tie ir meli, taču, ja arī būtu taisnība, rūpnieciskie rajoni tam arī ir domāti, lai piesārņotu vidi.”
Alakiotis atzīst, ka, viņaprāt, Grieķija ir maģiska vieta, kur nekas nav atļauts, bet tomēr viss ir atļauts: „Likumi Grieķijā ir tikai uz pāris dienām, vienu nedēļu vai mēnesi, pēc tam tie nevienu neinteresē. Neviens neatbalsta pareizu rīcību un nenosoda nepareizu. Nav sodāmības sajūtas, un vari darīt visu, ko vien vēlies, jo Grieķijā korupcija ir milzīgos apmēros, bet pret to neviens negrasās cīnīties, jo nevēlas radīt sev liekas problēmas.”
Sarunu komitejas „Par kremācijas tiesībām Grieķijā” prezidents beidz ar optimistisku skatu nākotnē: „Lietas mainās lēnām. Ir jābūt pacietīgam. Es ticu un ceru, ka nākamo divu gadu laikā Grieķijā tiks uzbūvēta pirmā krematorija.”
