Kremlis apgalvo, ka armijā tiks iesaukti 300 000 rezervistu, bet tikmēr režīma opozīcijas medijos izplatīta informācija, ka iesaucamo skaits varētu sasniegt pat vienu miljonu. Un daudzi no šīs jaunās realitātes vēlas izbēgt.
Žurnāliste Anna Ūdre mēģināja noskaidrot, ko par Putina izsludināto mobilizāciju domā krievi, kam izdevies pamest Krieviju.
Daudzi nevēlas runāt
Lielākā daļa manu draugu un paziņu, kurus savulaik esmu iepazinusi starptautiskās konferencēs un pieredzes apmaiņas programmās, Krieviju pametuši pēdējo gadu laikā.
Bet cenšos sazināties ar tiem, kuri tur vēl atrodas. Rakstu paziņam no Omskas. Viņš pastāsta, ka plāno pamest valsti tuvāko dienu laikā un tamdēļ nevēlas ar mani gari runāt. Kad būšot aiz robežas, padošot ziņu.
Labi, mēģinu sazināties ar citu paziņu, kurš dzīvo Kazaņā. Viņš izlasa manas ziņas, bet neatbild. Līdzīgi ir ar žurnālistu Dagestānā. Viņš atbild, ka viņam viss kārtībā, arvien esot Dagestānā, bet uz intervijas aicinājumu vairs neatbild.
"Dalība konfliktā man būtu absolūti nepieņemama"
Ceturtajam rakstu Ivanam no Ņižņijnovgorodas, kurš savulaik mani vedis tūrē pa pilsētu un rādījis, kur dzīvoja nogalinātais politiķis Boriss Ņemcovs. Ivans man atbild, vēstot, ka gaida prāmi Helsinkos. Pēc tam atsūta balss ziņu, skaidrojot, kā izkļuvis no Krievijas.
Ivans Šurgaļins ir datu analītiķis, pētnieks Lobačevska universitātē Ņižņijnovgorodā.
"Par mobilizāciju uzzinājām 21. septembra rītā – kā jau visi krievi. Protams, ka tas bija šoks. Grūti aprakstīt tās emocijas, jo es kaut kā līdz pēdējam cerēju, ka tas nenotiks. Bet notika, kā notika," stāsta Ivans.
"Sākumā domāju, ka nebūšu nevienā iesaucamo vīriešu kategorijā un man nevajadzēs iet armijā. Tomēr pēc atkārtotas prezidenta dekrēta izlasīšanas sapratu, ka tur ir vairākas pretrunīgi uzrakstītas vietas.
Risku sev novērtēju kā diezgan augstu, ņemot vērā, ka es neatbalstu Krievijas uzsākto specoperāciju Ukrainas teritorijā. Dalība šajā konfliktā man būtu absolūti nepieņemama. Tas nav tas, ar ko es vēlētos paspīdēt savā dzīvē," atzīst Ivans.
Somijas robežu šķērsoja bez aizķeršanās
"Izsvērām vairākus scenārijus, ņēmām vērā to, ka no Baltijas puses Krievijas robežas ir slēgtas Krievijas pilsoņiem ar tūristu vīzām. Sākumā domāju braukt uz Gruziju, bet tagad tur rindā stāv divi, trīs tūkstoši automašīnu. Tas būtu absolūti nerealizējams scenārijs.
Ar ģimeni nolēmām braukt uz Somijas robežu, kas atrodas aptuveni 1700 kilometru attālumā no manas pilsētas, kuru pametām ap trijiem, četriem pēcpusdienā. Tikai pāris reižu apstājāmies, tas bija grūts ceļš," atceras Ivans.
"Tikt pāri robežai nebija nemaz tik grūti. Svētku laikā pirms pandēmijas automašīnu varēja būt aptuveni tikpat daudz, kad cilvēki brauca uz Krieviju pēc visādām precēm, piemēram, alkohola.
Krievijas un Somijas robežai tikām pāri četru, piecu stundu laikā. Nekādu formālu sarežģījumu nevienā pusē nebija, tika uzdoti tikai parastie rutīnas jautājumi. Nekas ārpus ikdienišķā," stāsta Ivans.
"Tur bija ļoti daudz jaunu vīriešu ar ģimenēm, automašīnas pilnas ar mantām. Pirms prombraukšanas es speciāli iegādājos jumta bagāžu. Arī centos pēc iespējas vairāk paņemt līdzi. Aiz robežas ļoti daudz automašīnu ar Krievijas numuriem, visur dzirdama krievu valoda, visi pārrunā, ko darīt tālāk, kā dzīvot."
Grūti saraut saites ar dzimteni
"Tagad man nav nekādu ilgtermiņa plānu. Plānoju nedaudz atpūsties pie saviem draugiem Igaunijā, padomāt, ko darīt. Ticamākais scenārijs ir Serbija, Turcija, kuras ir diezgan pretimnākošas uzturēšanās atļauju piešķiršanā.
Sekosim līdzi Eiropas Komisijas lēmumiem – varbūt būs kādas Eiropas Savienības valstis, kas piedāvās iespēju Krievijas pilsoņiem, kas bēg no mobilizācijas."
"Pieteikties bēgļu statusam man nešķiet simpātiskākais variants, jo man kaut kā grūti pilnībā saraut saites ar savu dzimteni. No otras puses, mana galvenā prioritāte ir ģimenes drošība un droša nākotne bērniem. Tā vairāk vai mazāk domā lielākā daļa, kas pēdējo dienu laikā izbraukuši no Krievijas.
Vēlos uzsvērt, ka tie aptuveni 20 000 cilvēku, kuri brīvdienās izbrauca no Krievijas uz Somiju, ir tie cilvēki, kuri varēja piedalīties konfliktā, bet atteicās to darīt.
Esmu ļoti pateicīgs Somijai, ka varējām nokļūt drošībā."
"Man ļoti žēl, ka citas kaimiņvalstis neļauj krieviem kaut uz laiku izbēgt no Krievijas, jo, sākot ar vakardienu, Federālais drošības dienests, kas kontrolē arī pārvietošanos pār robežu, sāka izdot rīkojumus par robežšķērsošanas liegumu.
Informācija tiks iegūta no militārajiem komisariātiem par cilvēkiem, uz kuriem attiecas mobilizācija. Līdz ar to katra stunda, katra diena ļoti daudziem cilvēkiem šobrīd ir kritiska. Tiem, kuri būtu varējuši aizbēgt no Krievijas," secina Ivans.
Sakravāju čemodānu un aizbraucu uz Erevānu
Daži valsti pamet tikai tagad, bet citi to izdarīja jau uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Piemēram, Oļegs Ciplakovs, topošais režisors no Novosibirskas.
"Es izbraucu no Krievijas nedēļu pēc kara sākuma. Tad bija diezgan spontāni, iekāpu vilcienā, kas devās ceļā prom no Maskavas. Man bija biļete uz Armēnijas galvaspilsētu Erevānu par nenormālu cenu. Bet tajā brīdī naudai nebija nozīmes," stāsta Oļegs.
"Visi mani draugi arī par pēdējo naudu nopirka kaut kādas biļetes. Mums bija pēdējie tusiņi, iedzērām, apskāvāmies. Bijām pārliecināti, ka tūlīt aizvērs robežu.
Es arvien uzskatu, ka tā ir nejaušība, ka toreiz jau neslēdza. Toreiz runas tādas gāja un likās, ka tas ir vien laika jautājums."
"Tāpat kā draugi, vienkārši paņēmu čemodānu, aizbraucu uz Erevānu, lai apdomātu, kas notiek. Nekad nevarēju sevi iedomāties dzīvojam ārpus Krievijas. Nu jau esmu prom pusgadu. Mobilizāciju līdz šim neizsludināja un robežas neaizvēra. Bet karš turpinājās, un bija skaidrs, ka atgriezties vairs nevaru. Man tur kā žurnālistam un topošajam režisoram nav, ko darīt."
Personības krīze un klīšana pa Eiropu
"Diezgan ilgi ceļoju pa Eiropu, jo man bija aktīva Šengenas vīza. Padzīvoju Prāgā, kur mēģināju arī filmēt, jo man liekas, ka šis ir tāds īpašs laiks, ko iemūžināt un darīt to, ko spēju. Bet tad mani piemeklēja personības krīze, sāku justies ne gluži vainīgs, bet tā, ka man nav tiesību tagad iet un runāt ar ukraiņiem krievu valodā.
Prāgā biju iepazinies ar ukraiņiem, kuri pastāstīja, ko pārdzīvojuši. Es arī kā brīvprātīgais palīdzēju Prāgas dzelzceļa stacijā.
Bet es nejutos līdz galam komfortabli un atmetu ar roku visai savai profesionālajai darbībai kā žurnālistam un režisoram. Atrodos profesionālās dzīves frustrācijā, iztiku nopelnu ar dažādiem nesaistītiem darbiem."
"Galu galā nokļuvu Gruzijā, kur dzīvoju jau gandrīz trīs mēnešus. Neesmu pilnībā atbrīvojies no Krievijas, tas arī ir iemesls, kāpēc atteicos no iespējas dzīvot Eiropā.
Manī ir spēcīga iekšēja sajūta, ka es kaut ko varu darīt Krievijas labā. Nekad tik ilgi neesmu bijis prom.
Gruzija arī ir tuvāk Krievijai tādā ziņā, ka nekad neesmu bijis situācijā, kur nezinu, kad atkal redzēšu vecākus. Viņi abi ir ārsti un dzīvo mazā Sibīrijas ciemā. Dara savu darbu, ārstē kovida pacientus un citus.
Vasaras beigās atradām iespēju, kā viņiem atbraukt uz Gruziju, pavadījām kopā divas nedēļas, kas bija ļoti jauki, bet tagad tiešām nezinām, kad atkal redzēsimies. Ir liela iespēja, ka robežas drīzumā aizvērs pavisam."
Ja tu neinteresējies par politiku, politika sāks interesēties par tevi
"Visu pēdējo nedēļu mani neliek mierā divas sajūtas. Viena no tām ir prieks. Tas izklausās briesmīgi, bet paskaidrošu.
Visus šos pēdējos gadus esmu piedalījies mītiņos, protestējis, mani draugi arī bijuši ļoti aktīvi, – galu galā, bija mēģinājums noindēt Navaļniju. Un piedaloties opozīcijas kustībā, arvien bija sajūta, ka darām kaut ko nepareizi, lai gan biju pārliecināts, ka tieši tas ir pareizi. Bet bija cilvēki, kas teica, ka par politiku nevēlas domāt, uz viņiem tas neattiecas."
"Pēdējā nedēļā redzu un, lai arī tas izklausās drausmīgi, priecājos, ka tos pašus cilvēkus, kuri man savulaik teica, ka ar politiku nevēlas smērēties, viņus tagad politika skar vistiešākajā nozīmē.
Viņus tagad var ieraut noziedzīgajā karā, izmantot kā lielgabalu gaļu. Daudzi sākuši lasīt ziņas soctīklos, par kurām agrāk smējās, tagad nolēmuši izbraukt no valsts.
Ir pat smieklīgi gadījumi, kur cilvēki vispār nesaprot, ko dara. Piemēram, ar "Z" burtu uz automašīnas cenšas iebraukt Gruzijā vai arī cenšas Gruzijā iebraukt caur Abhāziju."
Aizbēgt uz nekurieni
"Bet kopumā, protams, visu ir žēl," saka Oļegs. "Tiem draugiem, kuri vēl bija palikuši Krievijā, to gan ir ļoti maz, es palīdzu izbraukt uz Kazahstānu. Nopērku autobusa biļetes un palīdzu. Tie, kuri plāno palikt Krievijā, manā lokā ir uz pirkstiem saskaitāmi indivīdi."
"Ir vēl viens neordinārs variants. Viens mans draugs aizgāja no darba, pameta dzīvokli un aizbrauca pie vecākiem uz laukiem, kas atrodas pilnīgā nekurienē, tur pat nav adreses.
Pilnībā pamainīja dzīvi, viņš tur plāno vienkārši nogaidīt, lasīt grāmatas, izvairīties no komisariāta, jo viņam vienkārši nav tik daudz naudas, lai kaut kur brauktu."
KONTEKSTS:
21. septembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievijā tiek izsludināta daļēja mobilizācija. Kremlis plāno iesaukt dienestā līdz pat 300 000 rezervistu. Tas vajadzīgs Krievijas sāktajā karā pret Ukrainu. Pret mobilizāciju Krievijā izcēlās lieli protesti. Kopš septembra sākuma Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa.