Patvēruma meklētāju agresija – piedzīvoto traumu sekas

Ik pa laikam medijos nonāk ziņas par patvēruma meklētāju un bēgļu izraisītiem incidentiem – aizskartas sievietes, kautiņi un dažkārt pat agresīvi uzbrukumi ar letālu iznākumu. Lai gan ierasti to piedēvē atšķirīgai kultūrai vai reliģijai, ļoti bieži cēloņi ir garīgas problēmas. Kādi ir to iemesli, un vai valstīm jāmaksā par darbu ar šādiem cilvēkiem?

Bēgļiem raksturīgas psiholoģijas problēmas

Starptautiskā humānā organizācija "Ārsti bez robežām" paziņojusi, ka no 10% līdz 20% bēgļu un patvēruma meklētāju ir dažāda rakstura garīgas veselības traucējumi. Sākot no vieglākiem psiholoģiskiem stāvokļiem līdz smagām psihozēm, kuras izraisījušas kara traumas, kā arī ceļā bēgļu gaitās piedzīvotās šausmas.

Visbiežāk runa ir par stāvokli, kas zināms arī karavīriem pēc sarežģītām misijām. Tā dēvētais posttraumatiskais sindroms.

Tas var izraisīt dažādas sekas, tostarp pastiprinātu nemieru, vajāšanas māniju un pat vardarbīgu agresiju. Mūsdienu rietumvalstu armijas karavīru psiholoģiskais stāvoklis, atgriežoties no misijām, visbiežāk tiek novērtēts, un nepieciešamības gadījumā tiek īstenots attiecīgs darbs.

Bēgļu psiholoģiskajam stāvoklim un psihiskajai veselībai pienācīga uzmanība netiek pievērsta. Tas identificēts kā nopietns šķērslis integrācijai sabiedrībā, liekot izolēties no tās. Atsevišķos gadījumos tas var kļūt par iemeslu smagām psihiskām problēmām vai vardarbībai. Vienlaikus eksperti uzskata, ka Eiropas valstīm ir nepieciešamie eksperti un apstākļi šo problēmu risināšanai. Taču, līdzīgi kā jautājumā par solidaritāti ar Eiropas Savienības dienvidvalstīm bēgļu sloga atvieglošanā, arī šeit nepieciešama politiska izšķiršanās.

Centrs: trūkst vārdu, lai pārdzīvoto aprakstītu

Sarkanā Krusta centrs "CADRA" ir vienīgais šāds centrs Beļģijā, kur patvēruma meklētāji var saņemt psihologa palīdzību. Pārsvarā te ir cilvēki no Afganistānas, un vidēji viņi te dzīvo apmēram trīs mēnešus.

"Viņi zaudējuši savu darbu, viņi zaudējuši savu valsti, bieži vien arī ģimenes locekļus – turklāt dažkārt tieši savu acu priekšā – un neko nav varējuši iesākt. Tāpēc dažus māc vaina par to, ka nespēja paglābt ģimenes locekļus.

Traumatiska pieredze bijusi arī ceļā uz šejieni. Piemēram, sievietes tikušas izvarotas; nepilngadīgie, it īpaši bērni, kas palikuši vieni  – ļaunprātīgi izmantoti. Tas izraisījis trauksmi, kā arī dažādus psihosomatiskus simptomus: izkrīt mati, parādās ādas problēmas. Un bieži vien viņi neapzinās, ka tas ir garīgu traucējumu dēļ. Zemēs, no kurienes viņi nāk, par garīgo veselību nerunā. Arī viņiem nav viegli par to runāt," atzina Beļģijas Sarkanā Krusta patvērumu meklētāju centra "CARDA" psiholoģe Anissa Tahri.

Šeit viņiem cenšas palīdzēt sešas psiholoģes – te ir gan mūzikas terapijas, gan mākslas terapijas telpas – bet visas ļoti vienkāršas. Centra klienti negrib, ka viņu sejas te filmē, un tas ir saprotami.

"Uzklausām stāstus no spīdzināšanas upuriem. Tas ir neiedomājami – ko cilvēki spēj izdomāt, lai veiktu spīdzināšanu..." teica centra psiholoģe Margarida Silva.

"Jā, trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Tāpat dažreiz patvēruma meklētāju centros viņiem nākas dzīvot kopā ar kādu, kurš dzimtenē ir no pretinieku nometnes, kurš viņiem var pat uzbrukt. Bet te viņiem jādzīvo kopā, un tas var radīt grūtības," piebilda Tahri.

Daļa patvēruma meklētāju nespēj tikt galā

Daži no patvēruma meklētājiem nespēj tikt galā ne ar pārdzīvoto, ne arī ar šo jauno situāciju – svešo valsti, atšķirīgiem paradumiem, nesaprotamu valodu, ilgo gaidīšanu bezdarbībā un neziņu par nākotni.

"Daži no viņiem atzīst – pēkšņi kļūstu dīvains, neatpazīstu pats sevi. Kas ar mani notiek? Viņi ir nošķirti no savām ģimenēm, it īpaši nepilngadīgie, kas te ierodas vieni paši. Dažreiz viņi te ierodas ar ģimenes uzkrautu “obligāto uzdevumu”. 15 gadu vecumā uz viņa gulstas atbildība pret visu ģimeni, kas palikusi mājās – iegūt bēgļa statusu, lai tad ģimene viņam te varētu pievienoties. Un kļūst ļoti grūti, ja tas nesekmējas, bet atbilde par statusu jāgaida pat divi gadi.

Tad viņi jūtas vainīgi par to, ka nespēj dot to, ko sagaida ģimene. Tās ir spēcīgas emocijas. Un jā - agresivitāte ļauj sajusties labāk. Tā ir automātiska reakcija. Viņi nekontrolē jūtas sevī. Tās ir sekas pēc  iepriekš piedzīvotām traumām," sacīja Silva.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārzemēs
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti