Krimas aneksija

Lai arī šajā nedēļā pieminam pirmo gadadienu kopš Krievijas uzsāktā pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, paši ukraiņi turpina uzskatīt, ka karš sākās jau 2014. gada pavasarī, kad Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un pēc tam arī daļu no Doneckas un Luhanskas apgabaliem. Šajās uz laiku okupētajās teritorijās tika izveidotas pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas "tautas republikas", kuras pārvaldīja Maskavas ielikteņi.

Krievija vienmēr kategoriski noraidīja savu saistību ar šajos reģionos sarīkotajiem pseidoreferendumiem un noraidīja savu saistību ar bruņotajām sadursmēm uz saskarsmes līnijas ar pārējo Ukrainu, taču patiesais konflikta "diriģents" vienmēr ir bijis acīm redzams.

Minskas vienošanās

Kopš 2015. gada Francija, Vācija, Ukraina un Krievija kopīgi centās saspīlējumu Ukrainas austrumos atrisināt ar Minskas vienošanos palīdzību, kas paredzētu pamieru apmaiņā pret smagā bruņojuma atvilkšanu un Ukrainas valstiskuma atjaunošanu pār ieņemtajām teritorijām.

Taču ar katru brīdi pierādījās, ka Minskas vienošanās ir lemtas neveiksmei.

No Ukrainas un Rietumu skatupunkta pirmais solis bija jāsper Krievijai, kas nelikumīgi atrodas Ukrainas teritorijā. Maskava savukārt norādīja, ka savas saistības nepilda Ukrainas varas iestādes.

Uz to vēl 2016. gada aprīlī norādīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins: "Problēmas atrisināšanai nav cita ceļa kā vien Minskas vienošanās izpilde. Mēs dzirdam no mūsu partneriem ASV un Eiropā, ka Ukrainā ir sarežģīta iekšpolitiskā situācija un viņi nevar ietekmēt situāciju. Nu, tad kāda mums ar to darīšana? Saprotiet… Šeit ir reāla problēma! Ja Ukrainas varas iestādes un mūsu partneri Eiropā un ASV grib atrast kopīgu izeju, ir jāstrādā ar saviem partneriem Kijivā. Bet tur visi – prezidents, esošais un bijušais premjeri, visa opozīcija – visi ir saistīti ar kādu no rietumvalstīm. Nu, tad izdariet uz viņiem spiedienu! Ko jūs visu laiku kladzināt, ka Maskavai kaut kas ir jāizpilda… Visu, kas mums bija jāizdara, mēs izdarījām. Paši taču arī kaut ko izdariet!"

NATO austrumu flanga stiprināšana

Krievijas agresīvā retorika arvien vairāk liecināja par situācijas nonākšanu strupceļā.

Bažas par šo saspīlējumu pastiprināti pauda Krievijas tiešā tuvumā esošās NATO dalībvalstis, tostarp Baltijas valstis. Un acīmredzot šādas bažas tika sadzirdētas, jo 2016. gada vasarā NATO alianse paziņoja par ievērojamu alianses Austrumeiropas flanga stiprināšanu. Galvenais šādas rīcības iemesls – novērst Krievijas iespējamo agresiju vēl kādā Eiropas kontinenta reģionā, īpaši jau Baltijas valstīs.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs to nosauca par lielāko alianses spēku stiprināšanu kopš Aukstā kara beigām: "Mums būs četri bataljoni – pa vienam katrā no Baltijas valstīm un viens Polijā. Šie bataljoni tur atradīsies pēc rotācijas principa. Taču tā ir tikai viena daļa no mūsu atbildes. Mēs trīskāršosim NATO reaģēšanas spēkus līdz 40 tūkstošiem karavīru, un šie augstās reaģēšanas spēki būs gatavi pārvietoties dažu dienu laikā. Tātad mēs runājam gan par lielāku skaitu karavīru alianses austrumu daļā, gan par spēkiem, kas var ierasties notikuma vietā īsā laikā. Apvienojot to ar lielāku skaitu ekipējuma, vairāk mācībām un vairāk plānošanas štābiem, mēs būsim spējīgi aizsargāt visus mūsu sabiedrotos no daudz agresīvākās Krievijas."

Nenoliedzami, ka šāda NATO darbība Krievijā tika uztverta kā agresīvas paplašināšanās mēģinājums, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī samita laikā alianse pauda apņēmību ciešāk sadarboties arī ar Gruziju un Ukrainu. Taču vismaz no Baltijas valstu viedokļa šis samits kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pavērsiena punktiem mūsu reģionālās drošības palielināšanā.

Gadu pēc NATO Varšavas samita 2017. gada septembrī Savienotās Valstis Polijā izvietoja divas amerikāņu tanku brigādes, lai vēl vairāk pastiprinātu NATO klātbūtni reģionā.

Bet jau 2018. gada janvārī Amerikas Savienotās Valstis ieviesa sankcijas pret vairākiem desmitiem Krievijas amatpersonu un deviņiem uzņēmumiem, kuri saistīti ar konfliktu Ukrainā.

Šī paša gada martā ASV valsts departaments pirmo reizi kopš konflikta sākuma apstiprināja prettanku ieroču pārdošanu Ukrainai. Jau oktobrī Ukraina pievienojās ASV un vēl septiņām NATO valstīm plašās gaisa spēku mācībās Ukrainas rietumos, un šādas mācības notika neilgi pēc Krievijas rīkotajām ikgadējām militārajām mācībām "Vostok 2018", kas bija lielākie manevri kopš Padomju Savienības laikiem.

Ukraina ievēlē par prezidentu Volodimiru Zelenski

2019. gada aprīlī Ukrainas prezidenta vēlēšanās uzvarēja komiķis un aktieris Volodimirs Zelenskis. Daudziem viņš asociējās ar dalību "Jautro un asprātīgo klubā", citiem ar prezidenta attēlošanu seriālā "Tautas kalps". Ar jaunu pieeju gan vēlēšanām, gan mūsdienu tehnoloģijām Zelenskim izdevās apsteigt Kremlim tik neērto Petro Porošenko. Un ne reizi vien izskanēja minējumi par to, ka Kremlim atliek vien berzēt rokas un skatīties, kā Ukraina nepieredzējuša prezidenta vadībā saēdīs sevi no iekšienes.

Taču jau pirmā Zelenska uzruna Augstākajā Radā, prasība atstādināt iekšlietu ministru, ģenerālprokuroru, pieņemt vairākus pret korupciju vērstus likumus liecināja par to, ka Ukrainu gaida vēl straujākas pārmaiņas nekā līdz šim. Turklāt nekur nebija pazudis jautājums par Ukrainas zemju atgūšanu.

"Mūsu pats pirmais uzdevums ir uguns pārtraukšana Donbasā. Jā, ir taisnība, ka vēsture nav taisnīga. Mēs nesākām šo karu! Taču mums šis karš ir jāpabeidz! Mūsu nākamais uzdevums būs zaudēto teritoriju atgūšana. Atklāti sakot, man gan šis formulējums neliekas īpaši korekts, jo nav iespējams zaudēt to, kas pēc likuma pieder mums. Gan Krima, gan Donbass ir Ukrainas zemes!" tolaik uzsvēra Zelenskis.

Zelenska pirmā tikšanās ar Putinu notika 2019. gada decembrī Parīzē, Normandijas formāta ietvaros.

Kā norādīja ārvalstu mediji, nacionāli noskaņotu Ukrainas aktīvistu vidū šī tikšanās tika uzskatīta par piekāpšanos Putinam, tāpat kā labās gribas žests atvilkt Ukrainas spēkus no konflikta līnijas, kam nesekoja atbildes reakcijas.

Taču tā vien likās, ka Krievija pret Zelenski joprojām attiecas kā pret komiķi un aktieri. Tomēr Zelenskis savos pirmajos darbības gados prezidenta krēslā pierādīja, ka par spīti iekšpolitiskajām cīņām ar Porošenko viņš ir gatavs turpināt sava priekšgājēja uzsākto eiroatlantiskās integrācijas ceļu.

Galu galā pēdējo gadu karadarbība bija pierādījusi, ka tikai šis ir veids, kā stiprināt savas pozīcijas un vairot valsts drošību. Tieši tāpēc jau 2021. gada janvārī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis aicināja NATO uzņemt Ukrainu savās rindās

Jaunais prezidents bija apņēmības pilns cīnīties arī ar prokremlisko politisko opozīciju. 2021. gada februārī Zelenska valdība iesaldēja Ukrainas opozīcijas politiķa un Kremļa redzamākā sabiedrotā Ukrainā Viktora Medvedčuka līdzekļus.

Putina ultimāts

2021. gada pavasaris nāca ar Krievijas bruņoto spēku aktivizēšanos Ukrainas robežas tuvumā. Tur it kā uz mācībām tika pulcētas karaspēka vienības. Vladimirs Putins publicēja rakstu, kurā Krievijas un Ukrainas iedzīvotāji tiek nosaukti par vienu tautu.

Gada vidū Ženēvā notika Vladimira Putina un ASV prezidenta Džo Baidena tikšanās, kurā tika apspriests plašs jautājumu loks, sākot no stratēģisko sadarbību un beidzot ar kodoldrošību, cilvēktiesībām un arī Ukrainu.

Analītiķiem patīk teikt, ka vienīgā valsts, kuru respektē Krievija, ir ASV, un vienīgais cilvēks, kuram varētu būt kāda ietekme uz Putinu, ir ASV prezidents. Daudziem par pārsteigumu likās Džo Baidena pozitīvais un optimistiskais noskaņojums pēc šīm sarunām. Kritiķi gan norādīja, ka šāda tikšanās vairāk izdevīga ir Putinam, kurš propagandas kanālos tiks attēlots kā līderis, bez kura nevar tikt izlemti dažādi globālās drošības jautājumi. Un, iespējams, šis arī bija ļoti spēcīgs signāls, ka Ukrainas jautājums ir jāskatās daudz plašāku Krievijas ambīciju kontekstā.

Taču jau novembrī satelīta dati liecināja, ka Krievijas spēku skaitliskā sastāva palielināšanās Ukrainas robežas tuvumā turpinās, pārsniedzot 100 tūkstošus. Izlūkdienestu pārstāvji jau tobrīd bija vienisprātis, ka plaša apjoma iebrukums Ukrainā ir faktiski nenovēršams. Jautājums tikai – kad tas notiks?

2021. gada decembra vidū Krievijas Ārlietu ministrija pieprasīja juridiskas garantijas par to, lai ASV un NATO pārtrauc savas militārās aktivitātes Austrumeiropā un Centrālāzijā, atsakās no turpmākas NATO paplašināšanās Krievijas virzienā un nepieļauj Ukrainas pievienošanos NATO nākotnē. Reaģējot uz šiem izteikumiem, ASV Valsts sekretārs Entonijs Blinkens paziņoja, ka ļoti liela daļa no Krievijas izteiktajiem piedāvājumiem nav pieņemami. Pēc viņa vārdiem, līdzīgi kā Krievijai, arī ASV un Eiropai ir bažas un prasības, tāpēc visi šie jautājumi būtu jāapspriež ar Krievijas pārstāvjiem, izmantojot dažādus diplomātiskos formātus. Visticamāk, ka tas notikšot jau nākamā gada sākumā.

Krievijas nostāju toreiz komentēja arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs: "Mūs regulāri ir apmānījuši, sākot ar mutiskiem solījumiem un beidzot pat ar politiskām saistībām, kas bija ierakstītas Krievijas un NATO attiecību pamatdokumentā. Tāpēc šoreiz mēs uzstājam uz juridiski saistošām garantijām, vienlaikus saprotot, ka Rietumi var arī šīs juridiskās saistības elementāri pārkāpt un izstāties no dažādiem līgumiem. Mēs esam atvērti šādām sarunām un darīsim visu, lai mūs saprastu. Es ceru, ka, ņemot vērā tās darbības, kuras mēs veicam savas aizsardzības nodrošināšanai, mūs uztvers nopietni."

Pēdējie mēneši pirms kara

Krievijas spēkiem turpinot pulcēties Ukrainas robežas tuvumā, tostarp Baltkrievijā, bažas par iespējamo iebrukumu Ukrainā tikai auga augumā. Pašā Ukrainā gan, kā šķiet, tam īsti neticēja vai negribēja ticēt. Tolaik dažādos Ukrainas reģionos  iedzīvotāji teica – satraukums ir, bet mēs plašam uzbrukumam neticam.

Savukārt militārpersonas apgalvoja – mums nav no kā baidīties, jo mums karš turpinās jau 8 gadus.

Janvāra vidū NATO spēkos tika izsludināta paaugstināta gatavība un Austrumeiropas valstis tika pastiprinātas ar karakuģiem un kaujas lidmašīnām. 26. janvārī, reaģējot uz Krievijas drošības prasībām, Amerikas Savienotās Valstis paziņoja par savu uzticību NATO atvērto durvju politikai, vienlaikus piedāvājot pragmatiski izvērtēt Maskavas paustās bažas. Vien divas dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka tās prasības nav uzklausītas. Paralēli tam ASV, Krievijas un Eiropas lielvaru, tostarp Francijas un Vācijas līderi diplomātiskās sarunās centās atrast risinājumu saspīlējuma mazināšanai

Taču februāra vidū Krievijas Valsts dome aicināja atzīt pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas Tautas Republikas par neatkarīgām valstīm.

Un šos lēmumus todien asi nosodīja arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība"): "Šodien pieņemtais Krievijas Domes aicinājums prezidentam atzīt par suverēnām valstīm tā saucamās Doneckas un Luhanskas "tautas republikas" ir absolūti nepieņemams. Visticamāk, tas ir kārtējais solis, lai testētu gan Rietumu vienotību, gan Ukrainu. Tas ir nepieņemams no starptautisko tiesību viedokļa. Mēs to nosodām un tiešām – ja sekos arī noteiktas darbības no Krievijas izpildvaras, tad šeit ir jārunā par attiecīgu sankciju piemērošanu līdzīgi, kā tas notika Krimas gadījumā."

Vien dažas dienas vēlāk, 21. februārī, Krievijas prezidents Putins paziņoja, ka atzīst pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas "tautas" republikas par neatkarīgām valstīm. Krievijas karaspēka vienības kā miera uzturētāji tika nosūtīti uz Donecku un Luhansku. Pēc Putina vārdiem, bija darīts viss iespējamais, lai saglabātu Ukrainas teritoriālo nedalāmību, taču visi pūliņi ir izrādījušies neveiksmīgi.

Tajā pašā dienā ASV, Lielbritānija un to sabiedrotie ieviesa sankcijas pret Krievijas parlamenta locekļiem, bankām un citiem īpašumiem. Bet Vācija apturēja gāzesvada "Nord Stream 2" projektu. Jau nākamajā dienā Krievijas atbalstīto separātistu līderi prasīja Krievijai palīdzību Ukrainas armijas agresijas atvairīšanai. Līdz Putina rīkojumam par tā dēvētās "speciālās militārās operācijas" uzsākšanai Ukrainā bija atlikusi viena diena.

Krievija pilna mēroga iebrukumu Ukrainā sāka 2022. gada 24. februāra agrā rītā.