Ina Strazdiņa: – Prezidenta kungs ļaujiet man sākt ar ieskatu nākotnē. Pēc jaunā gada mēs ieiesim Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu fāzē. Nav noslēpums, ka iepriekšējās parlamenta vēlēšanās bija ļoti zema iedzīvotāju aktivitāte. Vai šajās varētu kas mainīties?
Martins Šulcs: – Jā, es domāju, ka būs citādāk. Krīze, kurā mēs esam, kura ir ilgusi pēdējos piecus gadus, ir ļoti daudziem cilvēkiem parādījusi, ka Eiropa ir ļoti svarīga lieta un spēlē ļoti nozīmīgu lomu viņu ikdienas dzīvē. Es nedomāju, ka uz vēlēšanām aizies 80 procentu cilvēku, taču es esmu absolūti pārliecināts, ka
cilvēki saprot – Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir svarīgs brīdis, kad izteikt viedokli par tādu Eiropu, kādu viņi vēlētos redzēt.
Kādus piemērus Jūs varat nosaukt, kuri pārliecinātu cilvēkus, ka Eiropas Parlamentam patiešām ir vara?
Ar šo jautājumu Jūs pieskaraties ļoti svarīgai problēmai. Mums pietrūktu laika, ja es tagad sāktu saukt visu garo likumu sarakstu, kas skatīti Eiropas Parlamentā. Parlamenta problēma ir tā, ka sabiedrība tā varas iespējas redz pavisam citādāk, tāpēc ir ļoti grūti šo visu skaidrot viena vai otra likuma robežās. Taču ir divi ļoti svarīgi Eiropas Parlamenta veiksmes stāsti, kuri ilgi paliks cilvēku atmiņā un īpaši to jauno cilvēku, kuri dzīvo globālā tīmekļa pasaulē, – Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma „ACTA" noraidīšana. Par to zina visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Un otra svarīga lieta ir Eiropas Savienības finansējums nākamajiem septiņiem gadiem, īpaši Austrumeiropas, Baltijas valstīm, Latvijai, – šie milzīgie līdzekļi, ko tā varēs saņemt nākamajos gados reģionu attīstībai, zinātnei, infrastruktūrai un sadarbībai.
Taču mēs joprojām redzam ļoti aktīvu eiroskepticisma vilni daudzās dalībvalstīs. Eiroskeptiskās partijas aktīvi mērķē arī uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kā Jūs to skaidrojat?
Tas ir tādēļ, ka Eiropas pilsoņi ir ļoti vīlušies un zaudējuši uzticību Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos gados arī Eiropas Savienība ir daudz solījusi, un ne vienmēr šie solījumi ir turēti. Priekšvēlēšanu kampaņā mums ir jāparāda, ka mēs varam šo uzticību atgūt, solījumus savienojot ar rezultātiem. Viens piemērs: mēs ļoti daudz prasām no cilvēkiem – pieņemt zemākas algas un augstākus nodokļus, mazāk pakalpojumu no valsts puses. Tas nav nekas jauns. Arī iepriekšējām paaudzēm vajadzēja ziedoties līdzīgā veidā, lai pieņemtu to, ka labāki laiki būs viņu bērniem. Vecāki, protams, no tā nekad neatteiksies. Tas, ko mēs darām šodien, mēs prasām cilvēkiem šos upurus, lai glābtu bankas. Protams, ka tādēļ cilvēki ir vīlušies, un es to ļoti labi saprotu, un tāpēc
mums ir jāatgriežas pie sadarbības ar domu, lai mūsu bērniem, nākamajām paaudzēm būtu labāka dzīve. Ja mēs tā darīsim, tad uzticību atgūsim.
Tomēr, vai Jūs joprojām paredzat, ka eiroskeptiķi nākamajās vēlēšanās iegūs būtisku vietu skaitu Eiropas parlamentā?
Nē, mana atbilde ir nē! Es domāju, ka demokrātiskajam spektram rezultāts būs labāks nekā gaidīts. Ja jūs visu dienu cilvēkiem no agra rīta līdz vēlam vakaram stāstāt, ka eirokskeptiķi uzvarēs vēlēšanās, tad viņi tiešām uzvarēs. Priekšvēlēšanu kampaņā es šiem eiroskeptiķiem pavaicāšu – kādi tad ir jūsu priekšlikumi ekonomikas krīzes risināšanai, labākai izglītībai mūsu bērniem, klimata izmaiņu apturēšanai, kopējās valūtas stabilitātei, bezdarbam. Un jūs redzēsiet, ka viņiem nav priekšlikumu. Balstīt priekšvēlēšanu kampaņu tikai uz „pret" vai „par" Eiropu ir populāri, bet nepietiekami, tādēļ, ka Eiropas Savienība turpinās eksistēt arī pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tāpēc mums, proeiropeiskajiem spēkiem, ir jāparāda, ka mēs zinām, kur ir problēmas, un ka mēs varam tās atrisināt.
Kā Jūs raugāties uz ideju, ka nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs cieši saistītas arī ar Eiropas Komisijas prezidenta izraudzīšanos, proti, ka balsojot par deputātiem, cilvēki balsos arī par konkrēta politiskā spēka izvirzīto Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu? Vai, Jūsuprāt, tas rosinās cilvēku lielāku interesi par vēlēšanām?
Jā, es tieši tā domāju, jo sacentīsies kandidātu programmas un tas ir tas, ko cilvēki pazīst, vēlot izpildvaru gan reģionālajās, gan nacionālā mēroga vēlēšanās. Neviens tāpat vien jūsu valstī, piemēram, taču neiet ielās un neaicina vēlēt parlamentu, jo tā ir svarīga institūcija. Bet tieši to mēs visu laiku darām, aicinot balsot par Eiropas Parlamenta deputātiem. Taču tagad, ja ejat uz vēlēšanām un sakāt, es gribu, lai uzvar labēja spārna kandidāts uz Eiropas Komisijas prezidenta vietu, jo, manuprāt, taupības programma un disciplīna ir laba un tā palīdzēs izaugsmei, tad cilvēki var balsot par šādiem politiķiem. Un būs citi, kreisie, kas aicinās disciplīnu apvienot ar investīcijām izaugsmē, un augstus nodokļus spekulantiem. Un tad notiks debates, kas ir labākais veids, kā problēmas risināt, un tieši tas arī notiek visās normālās vēlēšanās, kur kandidāti sacenšas cits ar citu. Tas līdz šim Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir pietrūcis, un tagad lielās politiskās partijas izvirzīs savus kandidātus, kuri sacentīsies dalībvalstīs, un kāds būs Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozo sekotājs.
Kā viens no neoficiālajiem labējās Eiropas Tautas partijas kandidātiem uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu ir minēts Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis, kurš pēc traģēdijas Rīgā ir atkāpies. Vai Jūs, būdams sociālists nevis kā viņa iespējamais sāncensis, bet Eiropas lietās pieredzējis politiķis, redzat, ka līdz ar šo soli viņa izredzes ir beigušās?
Es pazīstu Valdi Dombrovski kā bijušo kolēģi Eiropas Parlamentā un ļoti viņu cienu. Pēc šīs drausmīgās nelaimes Latvijā – lielveikala sabrukšanas – es ļoti labi saprotu, cik grūtā situācijā valsts tagad ir. Un
tas, ka premjerministrs izšķiras par atkāpšanās soli, izpelnās tikai un vienīgi manu respektu. Un es skaidri saku, ka tam nebūs nekādas postošas ietekmes uz Dombrovska reputāciju Eiropā. Kādēļ gan lai tā būtu? Viņš ir bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Eiropas Padomes dalībnieks, cilvēks ar lielisku reputāciju Briselē un Eiropas Tautas partijā, un es patiešām viņu novērtēju arī personiski.
Protams, mums ne vienmēr sakrīt politiskie uzskati – reizēm es nepiekrītu viņam, viņš nepiekrīt man. Taču personiski viņu patiešām ļoti cienu.
Runājot vēl par Latviju – mēs nākamajā gadā pievienojamies eirozonai. Šis jautājums ir izskanējis jau daudzreiz, taču lielai daļai cilvēku Latvijā nav droša sirds, ka šis ir pareizs solis un viņi vaicā – vai tas ir pareizi laikā, kad eirozonai pašai ir daudz problēmu?
Tas ir ne vien gudri, bet pats labākais, ko valsts var darīt, lai būtu droša, ka visas pūles un grūtības ir atmaksājušās. Un te man jāizceļ, cik pārpilns apbrīnas es esmu par Latvijas cilvēkiem, kuri pieņēma un izturēja šīs visas ārkārtīgi smagās reformas, ejot cauri arī ļoti personiski lielām grūtībām. Pievienošanās eirozonai ir nostāšanās vienlīdzīgās pozīcijās ar tādu valsti kā, piemēram, Vācija. Tādai valstij kā Latvija, kura ir atguvusi savu neatkarību, šī ir liela aizsardzība, atslēga uz transnacionālu sadarbību. Viena no eirozonas lielajām vērtībām ir, ka tu vari aizstāvēt savas individuālās intereses, būdams daļa no lielas, stipras ģimenes. Otrkārt, izaugsme 21. gadsimtā ir atkarīga no pasaules reģionu konkurētspējas. Eiropa ir pasaules reģions. Arī Vācija viena pati ilgākā laikā nevarētu sacensties ar Ķīnu, ASV, Indiju vai Latīņameriku. Ja Vācija nespēj viena tikt līdzi šiem pasaules procesiem, tad tas grūti būtu arī Latvijai.
Piederība vienai no pasaules spēcīgākajām valūtām pilnīgi droši ir arī ļoti pievilcīgs elements investoriem. Viņiem investēt ir daudz vieglāk, ja ir eiro, nevis nacionālā valūta. Visas šīs lietas Latvijai nāk par labu.
Latvija bija viena no tā sauktajām programmas valstīm, proti, mums bija starptautiskais aizdevums un Latvijā strādāja tā sauktā troika – Eiropas Komisija, Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Centrālā banka. Tagad Eiropas Parlamentā ir debates par to, kā troika ir strādājusi, cik caurspīdīgs tās darbs ir bijis. Tas ir mulsinoši. Kā mums Latvijā pēc visiem šiem taupības gadiem uz to raudzīties?
Parlamentā nav debates par troikas lēmumu saturu, bet gan par tās struktūru. Taupības pasākumus nenosaka troika, tos nevar ieviest bez nacionālās valdības vai parlamenta lēmuma, līdz ar to par šo lēmumu saturu diskutēt ir bezjēdzīgi, jo katrā valstī tie atšķiras. Mani kolēģi šeit parlamentā izskata troikas struktūru un iespējas veikt demokrātiskās pārbaudes. Piemēram, troikā ir Starptautiskais Valūtas fonds, par kuru Eiropas Parlaments atbildēt nevar, savukārt Eiropas Centrālā banka ir absolūti neatkarīga organizācija. Vienīgi Eiropas Parlaments var uzraudzīt Eiropas Komisiju. Tas, par ko mēs tagad diskutējam, ir – daudzi cilvēki Eiropā uztraucas, ka troika rīkojas pilnīgi neatkarīgi, un kā būtu iespējams veikt tās darba demokrātiskas pārbaudes.
Bez Eiropas Parlamenta vēlēšanām nākamajā gadā – kuri būs Eiropas Savienībā svarīgākie notikumi?
Ir trīs svarīgi punkti – es ceru, ka Austrumu partnerība būs sekmīgs projekts, par spīti tam, ka tagad ir lielas grūtības ar Ukrainu. Taču mums ir svarīgi noturēt ekonomisku un politisku stabilitāti un Austrumu partnerībā iekļaut arī Krievijas Federāciju. Otrkārt, ja vēlamies atrisināt imigrācijas problēmu, mums ir labāk jāsadarbojas ar Vidusjūras valstīm. Treškārt, mums ir jāuzlabo mūsu pasaules tirdzniecības attiecības, jo no tā ir atkarīga mūsu ekonomiskā izaugsme. Tādēļ nākamajos divos gados Brīvās tirdzniecības līgums ar ASV spēlēs milzīgu lomu.
