Otrdien, 17. oktobrī, Londonā Eiropas Savienības prezidējošā valsts Igaunija rīkoja dokumentālās filmas "Tie, kas uzdrošinās" pirmizrādi. Filma stāsta par trīs Baltijas valstu ceļu uz neatkarību, un tās centrā ir bijušais Islandes Ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Pateicoties viņam, Islande bija pirmā valsts pasaulē, kas 1991.gada 22.augustā atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību. Pēc filmas noskatīšanās izvērtās diskusija, vai Katalonijas cīņu par neatkarību var salīdzināt ar Baltijas valstu cīņu par neatkarību. Filmas scenārija autore Kolfina Baldvinsdotira uzskata, ka situācija ir atšķirīga.
"Katalonijas televīzija ir rādījusi mūsu filmu divreiz pēdējās nedēļas laikā, un labējā spārna katalāņi ļoti vēlas izmantot mūsu stāstu, lai atsauktos uz viņu situāciju," saka Baldvinsdotira.
"Taču man ir jāatzīst, ka katalāņi nekad nav bijuši apspiesti, izņemot laiku, kad visus ļaudis Spānijā apspieda Franko režīms, ne tikai Kataloniju. Taču viņiem nekad nebija aizliegts runāt savā valodā, viņi to vienmēr ir varējuši. Viņi vēlas teikt ardievas pārējai Spānijai, jo ir pārāk bagāti!"
norāda scenāriste.
Pirms pāris dienām intervijā kādam Katalonijas interneta portālam bijušais Islandes ārlietu ministrs izteicās, ka Baltijas valstīm vajadzētu iestāties par Katalonijas neatkarību, taču arī viņš neuzskata, ka šo situāciju var salīdzināt ar Atmodas laiku. "Katalonijā nav ārkārtas situācijas, to neviens nav iekarojis, tā nav okupēta vai anektēta. Tādēļ viņi ir atšķirīgā situācijā," stāsta bijušais Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvīns Hanibalsons.
"Taču tad, kad valdība Madridē izdomāja lietot vardarbību, lai atturētu cilvēkus no iespējas izteikt savu viedokli demokrātiskā referendumā, tajā brīdī viņi pārkāpa robežu. Tas vairs nav juridisks jautājums, tas jau ir politisks jautājums, un šeit jau ir runa par pamatprincipiem, tādiem kā cilvēku tiesības paust savu gribu demokrātiskās vēlēšanās. Eiropas Savienība tika radīta, lai atturētu no konfliktu risināšanas vardarbības ceļā, un apvienojās, lai risinātu konfliktus sarunu un diskusiju ceļā, un tagad nevajadzētu neitrāli sēdēt malā, slēpjoties aiz juridiskiem argumentiem," saka Hanibalsons.
Viņaprāt, Baltijas valstīm vajadzētu izmantot savu ietekmi NATO un Eiropas Savienībā, lai palīdzētu risināt konfliktu, kā arī atcerēties pagātni, kad pašu neatkarība bija apdraudēta.
"Rietumvalstu līderi slēpās aiz tādām frāzēm kā "nevajadzētu traucēt mūsu dialogu par sadarbību ar [Mihailu] Gorbačovu" un citām. Jūs [Baltijā] bijāt apdraudēti, un nesaņēmāt tādu palīdzību, kādu pelnījāt. Taču gribu uzsvērt, ka šobrīd nesalīdzinu situāciju Katalonijā ar jūsu situāciju, taču vairāk vai mazāk ir jāatceras pašiem sava pieredze un jāsniedz palīdzīga roka kataloņiem, un jāizsaka savs atbalsts Eiropas Savienībai kļūšanai par vidutājiem šajā sarežģītajā situācijā," stāsta Hanibalsons.
Savukārt vakara diskusijas moderatore, Lndonas Ekonomikas vēstures profesore Kristīna Spohre atgādināja par kādu piemirstu detaļu saistībā ar Kataloniju. "Tā bija netkarības, kas eksistēja pirms Padomju Savienības, atjaunošana, un es domāju, ka Katalonijas situācija ir ļoti atšķirīga, jo ir jārunā par cilvēkiem Spānijā un Francijā. Nevajag aizmirst, ja Katalonija atdalīsies no Spānijas, kas notiks ar kataloņiem Francijā? Neviens par to nerunā. Tāpat, uz kādiem nosacījumiem tas varētu notikt, kādas būtu juridiskās sekas?" viņa retoriski jautā.
Neatkarības atgūšana Baltijā un Katalonijas cīņa par neatkarību tiek salīdzināta visā pasaulē, tādēļ Islandes, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopražojuma dokumentālo filmu par Atmodas laiku ar interesi skatās ne tikai baltieši.
Jau ziņots, ka saskaņā ar rezultātiem 90% no vairāk nekā diviem miljoniem nobalsojušo atbalstīja neatkarību. Bet referendumā piedalījās mazāk nekā puse balsstiesīgo – liela daļa kataloniešu, kas noraida atdalīšanos no Spānijas, referendumu boikotēja. 18. oktobrī Spānija piedraudēja Katalonijai atņemt tās reģionālās autonomijas statusu, ja tā neatteiksies no prasības pēc neatkarības.
