Uz globālās politiskās skatuves katram spēlētājam ir sava izpratne par to, kas ir sabiedrotie, bet kas – nevēlami spēki. Katrs dara, ko var, lai nostiprinātu reģionālo ietekmi un varu globāli. ASV, Krievija, Ķīna un arīdzan Eiropas Savienība – visām savstarpēji ļoti atšķirīga attiecību dinamika, kas turklāt mainījusies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Katrai savas prioritātes un mērķi, attiecību dinamika ar parējām. Bet uz spēles – globālā stabilitāte un drošība.
Ķīnas attiecības ar Krieviju pēdējos gados ir padziļinājušās, un abām valstīm ir netīkama rietumvalstu līdzšinējā dominance uz globālās skatuves. Pekina ir piesardzīga, nenosodot Krieviju par iebrukumu Ukrainā un saglabā Maskavas sabiedrotās statusu, kā arī spējusi izmantot savas priviliģētās attiecības ar Maskavu, zinot, ka tai izmisīgi vajadzīgs spēcīgs draugs un tirdzniecības partneris.
Vienlaikus Ķīna nepiegādā Krievijai ieročus – tā būtu sarkanā līnija Eiropai un ASV, ar kurām tiltus dedzināt Pekina negrib.
Vēl otrdien pēc NATO ārlietu ministru tikšanās Briselē alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs sacīja, ka jābūt skaidrai izpratnei par Ķīnas politikas ietekmi.
"Ķīna nav pretinieks, un es to vērtēju atzinīgi. Sabiedrotie iesaistās dialogā ar Pekinu par jautājumiem, kas skar abas puses. Tajā pašā laikā mums jābūt skaidrai izpratnei par Ķīnas piespiedu politikas ietekmi uz mūsu drošību," sacīja Stoltenbergs.
Nesen ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu tikās ASV prezidents Džo Baidens. Pēc abu tikšanās ASV līderis atkārtoja Ķīnai tik svarīgo nostāju, ka Vašingtona atbalsta vienas Ķīnas principu.
"Ķīniešiem bija svarīgi saņemt apstiprinājumu no ASV, ka tā joprojām atbalsta vienas Ķīnas politiku un ka Baidena administrācija šobrīd neplāno atzīt Taivānu. Protams, šī ir ļoti jutīga, ja ne pati jutīgākā tēma ķīniešiem," vērtēja domnīcas CEPA pētnieks, bijušais īpašais padomnieks ASV armijai Eiropā Marks Vojdžers.
Arī citi paziņojumi liecināja par divpusējās spriedzes mazināšanos, piemēram, militāro kontaktu atjaunošanu.
Taču pēc abu tikšanās Baidens nosauca Sji par diktatoru un pēcāk populārs kļuva arī video ar ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena reakciju uz šiem vārdiem. Viņš skaidroja – neesot noslēpums, ka ASV un Ķīnai ir divas ļoti dažādas pārvaldes sistēmas un prezidents vienmēr runā atklāti.
"Ir skaidrs, ka mēs turpināsim runāt un darīt lietas, kas Ķīnai nepatīk, tāpat kā, es pieņemu, viņi turpinās darīt un teikt lietas, kas nepatīk mums," teica Blinkens.
Arī Vojdžers piekrita, ka ASV prezidenta reakcija bija patiesa, taču pagaidām abu valstu attiecības tas būtiski nav mainījis:
"Turpmākajos mēnešos redzēsim, vai Sji patiešām bija aizvainots un kādus soļus Ķīna varētu spert, taču šobrīd šķiet, ka Baidenam ir virsroka."
Tikmēr Eiropas Savienības (ES) Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels pagājušajā mēnesī norādīja, ka ES valstu bloks no Ķīnas attīstības nebīstas.
"Eiropas Savienība nebaidās no Ķīnas augšupejas, kā arī nevēlas stāvēt tai ceļā. Gluži pretēji – mēs vēlētos, lai Ķīna vairāk iesaistītos kolektīvos centienos risināt tādas globālas problēmas kā klimata pārmaiņas, globālā veselība vai jaunattīstības valstu parādu pārstrukturēšana. Un mēs esam gatavi būt Ķīnas partneri šajās jomās," paziņoja Borels.
Vienlaikus amatpersona pauda, ka Eiropā grūti saprast Ķīnas neviennozīmīgo nostāju par Krievijas agresiju Ukrainā.
Autokrātijas — Ķīna, Krievija, Irāna un arī Ziemeļkoreja — cenšas ne tikai nostiprināt reģionālo ietekmi, bet arī veido savstarpēji saistītas stratēģiskās partnerības.
Tā norādīja Hals Brends, Džona Hopkinsa starptautisko attiecību studiju profesors. Šīs valstis cenšas veicināt tirdzniecības un transporta tīklus ārpus ASV dolāra un ASV jūras flotes ietekmes.
Lai arī autokrātiju aliansi vēl neredzam, tā nav neiespējama – šīs valstis saista gan ģeogrāfiskais tuvums, gan ģeopolitiskais naidīgums pret Rietumiem. Un, kamēr Ķīna ieročus Krievijai piegādāt nevēlas, Ziemeļkoreja to jau dara.
"Pasaule ir savstarpēji saistīta. Visi to zinām. Ja izdara spiedienu vienā vietā, tas rada plaisu citviet pasaulē. Atliek paraudzīties uz Melno jūru. Kas notiek Melnajā jūrā, nepaliek Melnajā jūrā. Krievija apdraud kuģus, kas ved graudus, un tad cieš globālie dienvidi – Āfrikā sākas kari un apvērsumi," norādīja Vojdžers. "Globālā drošības sistēma kļūst vājāka globālo drošības pasākumu ziņā. Vienīgā joma, kas ir stabila un nekas neliecina par plaisām, ir NATO, kamēr vien ASV spēs saglabāt savu lomu kā šo demokrātiju alianses līdere."
Taču kopumā visi pieminētie un vēl citi faktori atgādina – globālā stabilitāte un drošība ir trausla.
