Latvijas Televīzija devās uz Ukrainas karavīru no Krievijas okupācijas pēdējās nedēļās atbrīvotajiem ciemiem dienvidu frontē – netālu no "nulles" līnijas. Ciemi ir kaujās sagrauti un neapdzīvoti, visur mētājas sašauta bruņutehnika un mīnas. Karavīri, kas nesen atbrīvoja arī Urožaini, un viens no viņiem apmācīts par snaiperi Latvijā, ir motivēti cīnīties tālāk.
Ukraiņu karavīriem atbrīvotajās teritorijās jārīkojas uzmanīgi. Krievijas atstātās prettanku mīnas viņi neaiztiek, jo, kā paši saka: "Zem tām var būt atstāts arī kāds pārsteigums."
Neskučnes ciems, ko Krievija bija sagrābusi vairāk nekā gadu, tika atbrīvots jūnijā. Pēc Krievijas okupācijas un smagajām kaujām ciemā viena pēc otras rindojas sagrautās mājas.
Dodoties tālāk uz dienvidiem arvien vairāk var sajust un dzirdēt frontes tuvumu – un vien dažu kilometru attālumā arī jau saskatīt.
Ierodamies Makarivkā – tobrīd šis ciems bija apmēram trīs līdz piecus kilometrus līdz frontes līnijai.
Ēka Ukrainas ciemā Makarivkā 2018. gadā un 2023. gada augustā
Driskās sarauti koki un reiz vairāku simtu cilvēku apdzīvoto māju gruveši - arī šeit apšaudēs viss iznīcināts.
Starp artilērijas dunu dzirdama vien lauku baloža dūjināšana - daudzviet okupācijas spēku simbolika "Z" burti.
Cilvēku te vairs nav – gruvešos aizslāj melns kaķis, šeit var sastapt vien bijušos mājdzīvniekus.
Tālāk Ukrainas karavīri mums neļauj doties, pārāk bīstami. Pāris kilometrus no Makarivkas jūlija nogalē atbrīvotā Staromajorske un uzreiz aiz upes - šomēnes atbrīvotā Urožaine.
Tikāmies ar karavīriem, kas atbrīvoja Urožaini un citas vietas, un atradās savās pozīcijās elpas atvilkšanai.
Viņu vidū ir arī snaiperis ar segvārdu "Tēvocis Goga" – snaipera prasmes viņš ziemā apguva apmācībās Latvijā. Apskatījis arī Rīgu, viņš uzņemšanu Latvijā viņš raksturo kā labu un siltu, izceļ daudzos Ukrainas karogus ielās.
Pretuzbrukuma laikā viņa uzdevums ir gan gādāt par vienību drošību, gan iznīcināt ienaidnieku.
"Tālu skatīties un vērot. Kā mums mācīja Latvijā – pamatā kā snaiperiem mums jāskatās līdzi un jāsargā savs apakšvienības vads, jāskatās pa malām, lai viss būtu labi. Un, ja rodas iespēja, strādāt atbilstoši profilam."
Sešas dienas Urožainē, atbrīvojot ciemu un nostiprinot pozīcijas, pavadīja triecienvienības komandieris ar segvārdu "Tiktokeris", kurš tādu iesauku ieguva, jo viņam patīk filmēt. Profesionālis, arī instruktors – armijā piecus gadus. "Tiktokeris" piedalījās Staromajorskas atbrīvošanā.
"Bijām Staromajorskā, bijām Urožainē, bet motivē tikai viens – tā ir mūsu zeme, un mēs par to kā cīnījāmies, tā cīnīsimies," stāstīja "Tiktokeris".
Urožainē smaga bija pārkļūšana pāri upei – ūdens sniedzās līdz jostastvietai, un visi karavīri bija pamatīgi izmirkuši.
"Bet tur neko darīt, galu galā esam kājnieki – ir jādara. Puiši būs samirkuši, netīri, nemazgājušies – visiem tam ir jāiziet cauri. Tikām pāri upei, gājām ne pa mežu, bet koku strēli. Neredzējām, kas tur ir, kas tur nav. Kad jau sāc dzirdēt mūsu pretiniekus, neadekvātos brāļus, tad jau sāc domāt citādi. Tu saproti – vai nu viņi tevi, vai tu viņus. Un viss. Viņi slēpjas, mēs slēpjamies," klāstīja triecienvienības komandieris, piebilstot, ka brīžiem ienaidnieks esot uzbrucis īpaši spēcīgi:
"Diennakts laikā nevar aiziet līdz noteiktajam punktam, jo pa tevi vālē mīnmetējs, pa tevi vālē tanks. [Urožainē], kad sēdi mājā, pa tevi atlido 120 milimetru mīna. Kad tēmē pa māju, kādas desmit tādas atlido.
Tur mēs nosēdējām, paldies dievam, izdzīvojām. Tur jautri nebija. Mēs sapratām, ka burtiski katra minūte var kļūt par pēdējo."
Karavīrs atklāja, ka mājās viņu gaida sieva un meitiņa, kurai drīz apritēs četri gadi. "Tiktokeris" cīnās viņu dēļ. Retās iespējas abas apciemot ir gan prieka, gan skumju pilnas:
"Tu atbrauc mājās – un ne viņi grib, lai tu brauc prom, ne tu gribi braukt. Bet tu saproti, ka tas ir tavs darbs. Ka citādi nevar. Tu dodies tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. Ir pagrūti. Kad atbrauc mājās, ir grūti. Bērns nelaiž. Un tu sev apsoli tikai vienu – es vienmēr atgriezīšos."
Rīt karš var beigties, bet parīt atkal sākties, saka karavīrs, tādēļ atslābt nedrīkstēs arī pēc kara beigām, ko viņš definē kā visu Ukrainas teritorijas atbrīvošanu okupācijas. Šī mērķa sasniegšanai būs jāpārvar dienvidu atklātās un Krievijas samīnētās dienvidu stepes.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un nocietinātās Krievijas okupācijas spēku pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.
