Tā bija vienkārša sestdienas diena. Karsta, kā citur šajā augustā Ukrainā. Cilvēku pilnas ielas un parki. Černihivas muzikāli dramatiskajā teātrī tobrīd notika dronu izstāde un tai veltīts svinīgs pasākums. Līdz pilsētas skaidrajās, zilajās debesīs nogranda sprādziens – virs teātra eksplodēja Krievijas raidītā raķete.
Raķete ievainoja 208, bet nogalināja 7 cilvēkus, viņu vidū sešgadīgo Sofiju, kura tobrīd ar mammu gluži vienkārši atradās uz ielas.
Mazās Sofijas piemiņai vairākās vietās pilsētā guļ ziedi, deg svecītes un noliktas mantiņas. Kāds atnesis pat sulas paciņu, kārumus. Visu to, ko bērns vēlētos, ja būtu dzīvs. Viņa saviem vecākiem bija ilgi gaidīta un vienīgā. Mamma joprojām atrodas slimnīcā, bet Sofijas tēvs ir frontē. Šai vietai iet garām ir ļoti smagi – atzina Černihivas iedzīvotāji.
Veronika: "Es netālu no šīs vietas gāju garām. Visu dzirdēju. Zeme izslīdēja zem kājām. Es te nevaru, man ir slikti… Ļoti smagi. Kā gan mēs varam justies? Bailīgi, sāpīgi! Eju ar meitu un cauri galvai izskrēja doma, tas varēja būt mans bērns, tā varēju būt es, mēs te netālu bijām."
Tatjana: "Ir ļoti smagi, ļoti sāpīgi to visu redzēt, bērns gājis bojā, mums pazīstams cilvēks gāja bojā, kad brauca garām. Ļoti sāpīgi skatīties uz mūsu pilsētu, kas vienmēr bija plaukstoša, vienmēr sakopta, tīra, bet tagad ievainota, sapostīta, un emocionāli mums ir ļoti smagi."
Bet tikmēr Černihivas teātra ļaudis mēģina sakopt sprādzienā sapostīto ēku. Viss bija sagatavots, lai rudenī atkal atsāktu sezonu, par spīti tam, ka daudzi aktieri un orķestra mākslinieki ir frontē.
Teātra direktors pats todien bija savā darba vietā un uzraudzīja, lai ēkas viesi justos labi dronu izstādes laikā.
"Es stāvēju zālē, pie tās ieejas un skatījos, kā cilvēki dziedāja Ukrainas himnu, pēc tam bija klusuma brīdis mūsu kritušo piemiņai, visi piecēlās, atdeva godu, un, kad tas beidzās, sākās trauksme. Pasākumu tūlīt apturēja un visiem lūdza doties uz patvertni," stāstīja Černihivas muzikāli-dramatiskā teātra direktors Sergijs Moisienko.
Pēc trauksmes visus vadīja lejā uz patvertnēm, kas kopš kara sākuma iekārtotas ēkas pagrabstāvā. Un tad nogranda sprādziens. Dārdēja jumts, krita griestu atlūzas, plīsa stikli. Cilvēki savainojās un asiņoja.
"Lūk, uz šī krēsla jūs redzat cilvēka asiņu pēdas. Tur sēdēja ievainots vīrietis, viņam centās apturēt asiņošanu," teica Moisienko.
Ievainotos nesa un veda pa rezerves ieeju laukā. "Cilvēki, kas bija ievainoti, atradās pie patvertnes durvīm. Lidoja ļoti daudz stiklu, šīs durvis vispār nebija, tās triecienā izsita. To vienkārši nebija. Cilvēki bēga laukā. Te viss - kāpnes, margas, viss bija asinīs," sacīja Moisienko.
Tās bija sekundes, minūtes kurās viss notika automātiski un kā filmā, sacīja teātra direktors, tikai pēc tam apjaušot nelaimes mērogu. Ēkā esošie par laimi neviens negāja bojā, bet uz ielas ierocis jau bija atņēmis gan mazās Sofijas, gan vairāku citu cilvēku dzīvību.
Tas ir terors, nemitīgs terors, sacīja Černihivas apgabala kara administrācijas vadītājs Vjačeslavs Čaus.
"Černihivā nevienu dienu nav bijis mierīgi. Ja runājam par visu apgabalu kopumā, tad, kopš gada sākuma jau ir bijis vairāk nekā 1000 apšaužu, vairāk nekā 8000 lādiņu ir krituši Černihivā. Un šodien vien, kad runājam, jau četras reizes ienaidnieks ir apšaudījis Černihivas pierobežas teritoriju. Ienaidnieks pastāvīgi un sistemātiski apšauda mūsu pierobežas teritoriju. Un šajās apšaudēs iet bojā cilvēki," atzina Čaus.
Ar teātra direktoru vēl uzkāpjam teātra ēkas pašā augstākajā stāvā. Kur redzami sprādzienā nodarītie lielākie postījumi. Uz jumta bija lielākais sprādziens; tas ir pilnībā izārdīts un zem tā atrodas teātra lustra.
Lielā lustra, kas brīnumainā kārtā sprādziena vilni izturēja un nenogāzās, tagad nolaista zāles vidū. Teātra direktors ir pārliecināts, ka ēku atjaunos, bet tam būs vajadzīgi līdzekļi un laiks. Galvenais tagad pārklāt jumtu, lai paglābtos no lietus, piekārtos zāli un jau rudenī gatavosies teātra festivālam. "Mēs pārcietīsim, mēs esam vajadzīgi," viņš sacīja, "arī karā mēs paši būsim savas dzīves un gaismas noteicēji".
