Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance devās noskaidrot, kā 24. februāra priekšvakarā jūtas cilvēki pašā frontes pievārtē – Donbasa reģiona pilsētās Limanā un Slovjanskā.

Pareģe teikusi, ka maijā, jūnijā viss beigsies

"Jā, 2022. gada vasarā te, protams, bija ļoti bēdīgi… Mēs ar ģimeni, kā droši vien daudzi, aizbraucām. Visa dzīve ietilpa divās automašīnās," atceras Dmitrijs, kurš ir kapelāna palīgs Ukrainas bruņoto spēku artilērijas brigādē.

Līdz pilna apmēra iebrukumam viņš bija uzņēmējs Slovjanskā. Tagad Dmitrijs piekritis man izrādīt Slovjansku – nelielu pilsētiņu Doneckas apgabalā pārdesmit kilometrus no frontes.

"Tagad [Slovjanskā] it kā viss ir – ir gaisma, ir ūdens, it kā viss… Pat tie, kas saņem humāno palīdzību, – viņi ir paēduši. Nav tādu izbadējušos – to es noteikti varu pateikt."

Slovjanskas centrālajā laukumā sastopu vairākas sirmgalves. Kundzes ar sociālo autobusu atbraukušas no Doneckas apgabala austrumos esošās Svjatohirskas.

Reizi nedēļā viņas šādi tiek atvestas uz Slovjansku, lai tiktu pie ārstiem, nopirktu zāles vai aizietu uz tirgu un sapirktu dzīvošanai nepieciešamo.

Indra Sprance: Un kā jums tur dzīve uz vietas?

Irina: Viss tur ir sagrauts.. Ļoti labi dzīvojas! (smejas) Viss ir sagrauts!

Indra: Bet vismaz mierīgi jums tur ir?

Irina: Tagad ir mierīgāk.

Vaicātas, kādu nākotni redz, kundzes atbild šādi:

Tatjana: Cerēsim uz to labāko!

Valentina: Gribētos, lai 24. februārī tas viss beigtos.

Tatjana: Mums visiem tā gribētos.

Galina: Pareģe teica, ka maijā, jūnijā tam visam ir jābeidzas. Mēs ceram uz viņiem – pareģotājiem.

Tatjana: (smejas) Mums jau nav, kam citam ticēt! 

Ludmila sēro par znotu

Kamēr vieni cer uz brīnumiem, cita turpat Slovjanskas centrālajā laukumā sastapta sieviete vārdā Svetlana dzīvo nostalģijā par it kā vareno padomju laiku un demonstrē klaju nepatiku par to, ka Ukraina turas pretī Krievijai…

"Es esmu no Krievijas. Es nebaidos to teikt, jo Ukrainā 35 gadus nodzīvoju, bet dzimusi esmu Krievijā. Kad es strādāju konditorejas cehā, šeit tika saskaitītas 15 lielas rūpnīcas Slovjanskā. Tas tikai Slovjanskā! Kad tās rūpnīcas iznīcināja, kāpēc ārzemes nepalīdzēja pacelt rūpnīcu, lai jaunieši pie mums paliktu?

Kāpēc Rietumi, kur mēs tā ar pliku dibenu skrienam, mums nepalīdzēja pacelt rūpnīcas? Bet uz karu gan – tur miljardi iet! Un miljardi kam iet? Lai cilvēkus nogalinātu!"

Taču ne visi tā domā. Ļoti daudzi Slovjanskas iedzīvotāji brīvprātīgi paši pieteicās aizstāvēt Ukrainu, nemaz negaidot mobilizāciju. Un daudzi no viņiem tagad par to atdevuši arī savu dzīvību.

"Tas ir mans znots…" pensijas vecuma kundze Ludmila ar roku saudzīgi pārvelk vienam no Slovjanskas Varoņu alejā izvietotajiem plakātiem. Tajā redzams jauns vīrietis formas tērpā, kurš priecīgi smaida blakus prāvai saulespuķei.

Viņu sauc Vitālijs. Viņam bija 35 gadi, kad 2022. gada 9. novembrī, aizstāvot Ukrainu, viņš krita kaujā Luhanskas apgabalā.

"Ļoti labs cilvēks bija. Saulīte. Mēs viņu, vēl dzīvam esot, saucām par saulīti. Viņam bija tāds smaids, viņš bija tik pozitīvs... Mati viņam bija tādi sīkiem vilnīšiem. Kad viņš gāja, visi atskatījās. Viņš bija ļoti patriotisks cilvēks," stāsta Ludmila.

Ar kādām sajūtām viņa sagaida kara otro gadadienu?

"Agrāk mums februāris bija tāds dzimšanas dienu mēnesis. No sākuma manai vīramātei, tad mans mazdēls piedzima dēlam, kurš tagad arī karo. Pēc tam astotajā man pašai bija dzimšanas diena, un pēc tam Vitasikam bija dzimšanas diena… Visas šīs dienas mums parasti bija tāds piepacelts noskaņojums.

Tagad ir ļoti smagi, ļoti! Lai visas tās bēdas, visas tās nelaimes, ko viņi atnesuši uz mūsu zemi, lai tas viss atgriežas pie maskaviešiem, viņu paaudzēm!"

Cilvēkus ielās neredz

Dodos tālāk uz Limanu. Tā ir neliela pilsētiņa Doneckas apgabalā, kas šobrīd atrodas pašā frontes pievārtē. Pilna apmēra karam sākoties, Limāna tika okupēta, bet 2022. gada rudenī ukraiņiem to izdevās atbrīvot.

Tagad – pēc Avdijivkas zaudēšanas – Limana ārvalstu ekspertu un arī vietējo mediju virsrakstos vīd kā nākamā pilsētiņa, kuru iebrucējs centīsies ieņemt par katru cenu.

"Līdz karam tur bija liels dzelzceļa mezgls. Turklāt ne tikai dzelzceļa stacija, tur bija arī lokomatīvju depo, remonta vieta," stāsta Dmitrijs.

Tas, ka fronte te atrodas pavisam blakus, Limanā ir manāms ik uz soļa.

Visapkārt tukši un izpostīti daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāli. Reti kura ēka vesela un vēl ar logiem.

Cilvēki ielās tikpat kā nav redzami – viņi te pamatā mīt daudzstāvu ēku pagrabos. Bet kur tieši – to zina tikai vietējie.

Pagrabā ir pat internets

Esmu nonākusi šaurā, mazliet apmēbelētā daudzstāvu dzīvojamās ēkas pagrabā. Tā centrā kuras neliela krāsniņa – buržujka. Te ir arī liels galds, vairāki krēsli un televizors. Pat mazliet mājīgi.

"Septiņas ģimenes agrāk bija," stāsta pensijas vecuma kundze Marija, kura šajā pagrabā dzīvo kopā ar savu pēc insulta aprūpējamo dēlu. Viņi te mīt jau gandrīz divus gadus.

Pārtiku ved brīvprātīgie, un viss pārējais izdzīvošanai vajadzīgais esot. Pēdējā laikā pagrabā ir arī elektrība un pat internets!

"Jau kaut kā esam pieraduši. Kad ir kluss un liekas, ka nešauj, izejam uz ielas. Labi, ka ūdens pumpis ir pagalmā, – ūdeni ņemam."

Kopā ar Marijas ģimeni šajā pagrabā dzīvo vēl divas citas ģimenes. Vienā no tām ir arī astoņus gadus veca meitene. Sadzīvojot labi. Bērnam par prieku uz Jauno gadu pat izrotājuši pagrabu.

"Nastja – meitenīte. Viņa teica: tante Maša, taisīsim kaut ko, līmēsim. Un rotājām šeit."

Vai eglīte arī bija?

"Jā, ielikām zariņu te uz malkas kaudzes, izrotājām. Un sniegpārsliņas izgriezām."

Baltās papīra sniegpārsliņas vēl joprojām arī februārī rotā pagraba sienas. Iemītnieki gan cer, ka vēl vienu Jauno gadu šajā vietā vairs nevajadzēs sagaidīt…

Vaicāta, ar kādām sajūtām sagaida otro gadadienu kopš pilna mēroga kara sākuma, Marija saka: "Kas to lai zina, ar kādām... Kaut nu mums ātrāk būtu miers, kaut mēs ātrāk varētu iziet no šī pagraba! Citādi divus gadus jau šeit sēžam."

Šis nav tikai ukraiņu karš 

Miers un uzvara – daudzu ukraiņu karstākā vēlēšanās nu jau divus gadus. Arī Latvijas goda konsula Slovjanskā palīgam – kapelānam Volodimiram Streļcovam, kuru satieku Slovjanskā.

"Būs uzvara. Saprotams, varbūt Putins nomirs – vieglāk paliks!"

Šo divu pilna apmēra kara gadu kapelānam nācies saskarties ar ļoti daudzu cilvēku nāvi, un visas tās reizes ir sāpīgas.

"Mēs šodien aizstāvam Eiropas robežas. Katra karavīra nāve, neatkarīgi no tā, vai ukrainis... Mēs zinām, ka nesen gāja bojā latvietis. Es biju tur, kur tas notika. Ir lieli zaudējumi, precīzi nevaru pateikt, cik, bet katra cilvēka nāve mums ir liels zaudējums."

Mēs varam atbalstīt Ukrainu ar ziedojumiem

Ukrainas tautai joprojām ir vajadzīga praktiskā palīdzība, tādēļ Latvijas sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicina ziedot akūti nepieciešamo lietu iegādei.

Ziedot iespējams, zvanot pa tālruni 90204020 (maksa par zvanu – 1,50 eiro ar PVN) vai tiešsaistē ziedot.lv/ukrainai.

Visu saziedoto naudu sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā novirzīs Ukrainas atbalstam.

Jautāju –  ko jūs teiktu cilvēkiem Latvijā, kas šo klausīsies? Tiem, kas varbūt jau ir noguruši atbalstīt Ukrainu vai pieraduši pie tā, ka ir karš un kāds iet bojā? Ko jūs viņiem pateiktu, lai viņi turpinātu atbalstīt un saprastu, ka nedrīkst atslābt?

Volodimirs Streļcovs atbildēja: "Pirmkārt, viss, kas te notiek, tieši tāpat var atspoguļoties Latvijā. Tāpēc uzdevums mums visiem ir būt gataviem stāties pretī ienaidniekam.

Ja kāds Latvijā domā, ka tas viņu neskar un lai ukraiņi paši tiek galā, tad es jau teicu, ka tas nav tikai mūsu, ukraiņu, karš.

Šodien viņi gatavojas pilna apmēra karam Eiropā. Ja mēs neizturēsim, tad nākošās būs Latvija, Lietuva, Igaunija vai varbūt Somija.

Tāpēc varu novēlēt gudrību un vairāk lūgties Dievu, sekot līdzi saviem darbiem un uzvedībai, to es kā kapelāns saku – lai Dievs varētu aizsargāt Latviju."