LTV Ziņu dienesta filma "Svešā šūpuļdziesma" vēsta par Krievijas pastrādāto kara noziegumu, par ko Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi diktatora Vladimira Putina un bērnu tiesībsardzes Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi.

---

"Dzīvais vairogs okupantiem"

Artjoms
15 gadi. Kupjanskas reģions, Harkivas apgabals. Prombūtnē vairāk nekā pusgadu.

Ir pelēka, dziļa pēcpusdiena, gandrīz jau vakars. Gusinkā krēslo. Ciems ir prāvā braucienā no Kupjanskas centra, tuvu frontei un tuvu robežai, aiz kuras elpo tumsa. Artjoms un Dima ienāk dūmakainajā virtuvē mazliet nosaluši. Bet tas ir citādāk nekā tajā rītā, kad Kupjanskas internātā pēc viņiem atnāca Krievijas karavīri. Viņi tur bija aizbraukuši pēc devītās klases beigšanas atestāta un palika.

Artjoms stāsta: "Nevarējām aizmigt. Pēc tam sāka šaut. Tos bērnus, kuri bija mazāki – 4 līdz 5 gadus vecus, aizveda uz pagrabu, viņi gulēja tur. Mēs palikām guļamtelpā, otrajā stāvā. Nākamajā rītā atbrauca karavīri un teica, ka var evakuēt bērnus, lai viņi nenokļūtu apšaudēs. Mums lika paņemt pašas nepieciešamākās lietas. Mēs paņēmām. Un tad lika nākt lejā. Man nebija daudz drēbju – divas bikses un krekli. Vairāk arī neko neņēmu."

Kupjanska tobrīd bija Krievijas okupantu pārņemta, bet par tās atgūšanu cīnījās Ukrainas karaspēks. Kaujas bija smagas, ukraiņiem izdevās gūt virsroku, un okupantu rindās sākās paniska atkāpšanās.

Artjoma mamma Natālija atceras, ka torīt, kad sapratuši, ka Artjoms pārāk ilgi ir prom, abi ar vīru, kuru okupanti tikko bija atbrīvojuši no gūsta, steigušies uz autobusa pieturu, lai brauktu uz pilsētu, bet attapušies pie lieguma iet tālāk, jo pilsēta bija slēgta.

Natālija saka: "Todien, kad Artjoms aizbrauca, no gūsta atbrīvoja manu vīru. Mans vīrs bija gūstā. Sanāk, ka vīrs atgriezās, bet dēlu paņēma. Galvā bija pilnīga putra. Briesmīgi bija. Pēc nedēļas tikām iekšā pilsētā, jo pirms tam nelaida. Pilsēta bija slēgta. Un kāda vienkārši garāmgājēja man pateica, ka bērni no skolas ir izvesti uz Svatovi. Kur, kas – mēs pilnīgi neko nezinājām." 

Artjoms stāsta: "No manas skolas bija 13 cilvēku. Manā vecumā līdz pat 5 gadiem. Es nezināju, kur mēs vispār nokļūsim, kurp mūs ved, mums neviens neko neteica, briesmīgi bija. Mēs pilnīgi noteikti nedēļu ilgi braucām."

Dima piebilst: "Ilgi braucām, jā. Mani nosēdināja blakus karavīram. Es baidījos pagriezties un tā. [Jutu] to, ka atpakaļ ceļa noteikti nebūs. Domājām, ka paliksim tur un vairs jau neatgriezīsimies. Briesmīgi bija, braucām kolonnās ar karavīriem, bija uzlidojumi, cieta automašīnas."

Izmisums, sāpes un nesaprašana, kā būt. Artjomam nebija nedz telefona, nedz iespēju paziņot uz mājām. Kamēr Natālija izmisumā centās ko skaidrot, Artjoms ar draugu Dimu  –  kopumā 13 Kupjanskas bērni – jau sēdēja transportlīdzekļos "Ural" ceļā uz Krieviju.

Natālija saka: "Viņi piesedzās ar mūsējiem. Bērni bija dzīvais vairogs. Tā vienkārši. Viņi brauca kolonnā kopā ar tehniku, ar viņu "Ural", ar brezentu apklātajām smagajām mašīnām. Un tādās brauca bērni. Viņi ar viņiem vienkārši piesedzās. Domāja – ja mūs sāks bumbot, mums ir bērni, tad jau neaiztiks. Viņi taču teica, ka bērnus evakuēja, glāba. Bet ko tad citus cilvēkus neglāba, arī nesavāca mašīnās?"

Artjoms pauž: "Tur, bērnunamā, uz kuru mūs aizveda, bija arī krievu bērni, bet tādi, kuri bāreņi, kuri bez vecākiem, bez mammas un tēta. No manas skolas bija 13 cilvēku un vēl viņu pašu bāreņi – pāri par simts cilvēku. Guļamkorpuss tur bija tāds, ka vieni matrači bija, gulējām uz virsjakām spilvenu vietā, sedzāmies ar tādām vienkāršām drāniņām. Istabā bija auksti. Mēs cits pie cita turējāmies, ar visiem pašiem mazākajiem bērniem kopā. Viņi arī turējās. Palikām ar viņiem istabā, sēdējām ar viņiem."

Dima piebilst: "Par mums ņirgājās. Nedeva ēst. Bet mēs tik un tā ēdām. Roku dzelžus lika un slēdza."

Artjoms vairs nevar paskatīties uz konserviem, ar tiem viņi baroti daudz. Bet ēdiena trūcis. No ēdamzāles centušies nočiept maizi. 

Sākumā Svatove, Starobeļska, tad Perevaļska okupētajā Luhanskā. Tikmēr Natālija, kad beidzot tika atcelts liegums iebraukt Kupjanskā, no garāmgājējiem uzzināja, ka bērni aizvesti. Sākās izmisuma pilna cīņa, lai saprastu, kur viņi ir.

Natālija stāsta: "Pēc tam mums parādījās sakari. Paldies Dievam, gaismu un sakarus mums atjaunoja, un Artjoms man "WhatsApp" uzrakstīja, kur viņi atrodas. Bija pagājis gandrīz jau mēnesis."

Artjoms saka: "Es atcerējos mammas telefonu no galvas. No direktores rakstīju un zvanīju mammai. Kad pirmo reizi sazvanījāmies ar mammu, pārdzīvoju, raudāju, pēc tam jau pieradu."

Savukārt Natālija bilst: "Es vēl nobrīnījos, ka tās skolas direktore iedeva viņam telefonu un atļāva man uzrakstīt. Domāju, ka baidīsies, bet viņa neko. Pēc tam internetā atradu organizāciju "Save Ukraine", un caur viņiem es varēju atvest Artjomu. Viņi man palīdzēja. Milzīgs viņiem paldies!

Vienos dienā mēs atlidojām no Minskas Domodedovā, un tikai bez piecpadsmit desmitos vakarā es izgāju no lidostas. Visi tie jautājumi, visa tā piekasīšanās, tas bija, ziniet… Mums teica – nesakiet, ka braucat pēc bērniem. Vienīgais, ko es viņiem sapūtu, bija, ka grasos Voroņežā palikt bēgļu centrā, pirms tam internetā apskatījos, proti – Krievijas Federācijas teritorijā."

Lēnām krievu propaganda uzņēmusi apgriezienus. Nepadoties par spīti visam – tāda bijusi apņemšanās. Puiši runājuši ukrainiski par spīti draudiem.

Dima saka: "Jā, mani dzenāja. Audzinātāja paņēma rādamkoku un dzenāja."

Artjoms turpina: "Sist nesita. Kliedza. Bet sist nesita. Mums spieda runāt krievu valodā, bet mēs nerunājām. Mēs runājām savā valodā.

Lai gan mūs brīdināja, ka, ja nerunāsim krievu valodā, tad būs sankcijas. Mēs aizgājām un pasūdzējāmies direktorei, un mums atļāva runāt ukraiņu valodā. Paprasījām atļauju, un mums ļāva. Viņi lika mums dziedāt himnu. Bet mēs to nedziedājām. Pēc tam mūs sodīja ar pagrabiem."

"Mēs nedziedājām Krievijas himnu. Viņi sāka dziedāt himnu un saprata, ka mēs nedziedam. Par to mūs ar roku dzelžiem pieslēdza pagrabā. Es to necietu. Mums ir sava himna, mums tā ir jādzied," stāsta Dima.

Natālijai, šķērsojot neskaitāmas valstis, izdevās aizbraukt Artjomam pakaļ. Ja Natālija varētu braukt pēc Artjoma taisnā ceļā, tie būtu ap 200 kilometriem, bet karš nogriezis ierastās iespējas, un pēc dēla nācās pārvarēt kilometru tūkstošus. Visšausmīgāk, Natālija saka, bija uz robežkontrolēm Baltkrievijas un Krievijas pusē. Jautājumi, kas varēja draudēt ar vēl vienu deportāciju.

Natālija atceras: "Es iegāju foajē, un Artjoms sēdēja dīvānā ar somām, jau gaidīja."

Artjoms turpina: "Es jau sēdēju foajē. Man lika savākt mantas. Direktore brīdināja. Redzēju, ka mamma ir atbraukusi. Apskāvāmies. Mamma raudāja. Tik ilgus mēnešus mani nebija redzējusi."

Atceļš – tikpat garš, un tikpat lielas bailes, vai uz robežas abus neizšķirs.

Natālija saka: "Atpakaļ mēs braucām jau pa citu ceļu. Jo vienu un to pašu robežu ar to pašu pasi un ID karti es jau vairs nevarēju pārbraukt, man bija vajadzīga vīza. Ļoti ilgi pārbaudīja telefonus. Īpaši manējo. Pratināšanā draudēja, ka Artjomu aizvedīs uz bērnunamu, bet mani – uz koloniju. Tas bija pats, pats briesmīgākais."

Artjoms stāsta, kas viņa dzīvē tagad ir mainījies: "Viss ir mainījies. Gulēt tagad varu, esmu jau kaut kā pieradis. Ik pa laikam jūtos normāli. Jā, ir kādreiz, ka kliedzu [naktī]. Tas ir pēc tā visa, kas noticis."

Dimu mājās pārveda vecmāmiņa. Un ar Artjomu viņi tagad dala vienu bēdu.

Lai arī Kupjanskā atkal ir nemierīgi, dzīve rit savu gaitu. Dima mācās par traktoristu. Artjoms ir iestājies Harkivā arodskolā, un mācības ir attālināti – tad, kad pieslēdz internetu. Un abi ar mammu kopj saimniecību – cūkas, govis. Galvenais, lai nekad te vairs neatgrieztos okupanti.

Ne visi bērni atgriezās – vismaz četri no Kupjanskas skolas izvestajiem vēl palika Krievijā. Cik tādu ir kopumā, nezina neviens.

Nevalstiskā organizācija "Save Ukraine" patlaban ir lielākais izmisušo Ukrainas vecāku balsts un arī cerības gaisma neziņas tuneļa galā. Tieši šajā organizācijā viņi vēršas ar lūgumu palīdzēt bērnus atvest mājās un meklēt tos, kuri ir pazuduši.

---

"Viltus draudu upuris"

Alīna 
15 gadi. Hersonas apgabals. Prombūtnē vairāk nekā pusgadu.

Ar Svetlanu Popovu tikšanās notiek jūlijā, kad Ukrainas vasara ir pilnā karstumā. Piecpadsmitgadīgā Alīna ir aizgājusi līdz ezeram un satikties ir grūti pierunājama. Karam sākoties, viņu māja tika sagrauta, un Svetlana ar jaunāko meitu atbrauca uz Krivijrihu pie vecākajiem bērniem. Tobrīd likās – drošībā.

Frontes līnija tuvojās, un prokrieviskajā pilsētas daļā sākās panika. Tā pārņēma arī Svetlanas vecākās meitas prokrievisko, gados vecāko draudzeni Žeņu, kuras bērnus Alīna vāca un dienām pie viņas dzīvoja, palīdzēja saimniecībā. 

Svetlana stāsta: "Viņa apmānīja manu meitu, sakot, ka ukraiņu karavīri nogalinās visus, kuri sadarbojušies ar krieviem.

Es Alīnai saku – bet kāds tev tur sakars. Kāds man? Mūsu ģimenei? Kuri ir sadarbojušies, lai bēg ar viņiem, bet kāda mums tur daļa? Es nekur negrasos bēgt, un tu arī nekur nebrauksi. Bet viņa ņēmās – mamma, brauksim, Žeņa teica, ka mūs nogalinās."

Svetlana kādā brīdī dusmu karstumā neizturēja, pasakot, nu, tad lai brauc. Tobrīd neviens pat neiedomājās, ka Žeņai tā būs zaļā gaisma Alīnas aizvešanai.

Svetlana saka: "Un viņa aizbrauca. Savāca savu dzimšanas apliecību un vakarā ar to Žeņu un krieviem aizbrauca. Gaidīju viņu nedēļu, nebija nekādu ziņu, pagāja mēnesis, tad jau pusgads, un neviens neko nezināja, kur viņa ir."

Alīnas mamma iesaistīja visus – no radiem un draugiem līdz policijai un starptautiskām organizācijām, arī Sarkano Krustu. Taču nekā – pilnīgs klusums. 

"Tad jau pēc pusgada manu vecāko meitu draudzene "Facebook" atrada tās Žeņas ierakstu. Jau no Krievijas. Un caur "Facebook" mēs atradām viņas Krievijas "Viber" numuru. Piezvanījām, Žeņa pacēla klausuli. Es teicu – ļauj man aprunāties ar bērnu, es gribu viņu redzēt, gribu redzēt katru dienu.

Viņa man saka, ka Alīna no manis rakstiski esot atteikusies. Teicu, lai viņa man personiski to acīs pasaka. Tad iedeva Alīnai klausuli. Es saku – Alīna, meitiņ, pasaki man godīgi, un es raudu, jo nevaru, vai tu uzrakstīji atteikšanos no manis? Viņa man saka – mammu, man teica, lai es no tevis atsakos, jo mani citādi nebūtu izlaiduši laukā no Ukrainas."

Svetlana sazinājās ar organizāciju "Save Ukraine".

Svetlana pauž: "Ar viņu palīdzību pieteicos ārzemju pasei, visu ceļu man viņi apmaksāja. Paldies, "Save Ukraine"! Viņiem vēl dzīviem esot, vajag pieminekli uzcelt. Tie ir cilvēki, kuri tik daudz mātēm palīdzējuši atgūt bērnus. Ja nebūtu "Save Ukraine", es laikam savu meitu vairāk neredzētu.

Žeņa Kučerenko jau tur bija nokārtojusi aizbildniecību pār Alīnu. Visus Krievijas dokumentus bija nokārtojusi un jau gatavoja Krievijas pasi. Man pēc tam teica – ja es nebūtu atbraukusi, vēl divas dienas, un viņa būtu kļuvusi par Krievijas pilsoni. Alīna vēl nebija aizbraukusi līdz Mordvijai, kad jau gatavs bija dokuments, kas apliecina, ka viņa tur dzīvo. Saprotiet? Kas tik nebija tai Žeņai sastāstīts, lai viņa atvestu Alīnu uz Krieviju – nav svarīgi, vai manu bērnu, vai citu kopā ar šo kolaboranti."

"Save Ukraine" arī Svetlanai ieteica neteikt uz robežas, ka viņa brauc pakaļ bērnam, un viņa izdomāja romāna cienīgu pasaciņu, ka dodas uz Tjumeņu pie brāļadēla uz kāzām. Pat pabrīdināja brāli, kas jāatbild, ja zvana baltkrievu vai krievu robežsargi vai drošībnieki.

Alīnai to visu atcerēties ir grūti, negribas. Viegli Alīnai ar mammu neklājas. Saprasties joprojām grūti. Uz Hersonu viņas abas tagad kādu laiku vairs nepārcelsies. Krivijrihā dzīvo Svetlanas vecākās meitas. Alīna pieskata mazos, iestājusies skolā, mācās par konditori.

---

"Propagandas purvā ievilktie"

Darja un Daniels 
5 gadi. Mariupole, Berdjanska. Prombūtnē divus gadus, joprojām nav ziņu.

 

Kijivā ir Viktorijas pagaidu mājas. Pagājuši jau divi gadi kopš brīža, kad Viktorija Ševčuka zaudēja visu. Toreiz viņa ar ģimeni dzīvoja Mariupolē. 

Viktorijai piedzima dvīnīši – Dašeņka un Daņička. "Dašeņka, māsiņa, bija kā mammīte – jau no pašas agras bērnības par viņu rūpējās, baroja. Pat pagalmā, parasti taču zēni par meitenēm iestājas, bet viņa vienmēr viņu aizsargāja. Viņa bija ļoti taisnīga," stāsta Viktorija.

Vīrs, kurš par Viktoriju bija gados vecāks, jau pēc 2014. gada Krievijas agresijas kļuva arvien lielāks Vladimira Putina režīma atbalstītājs.

Viktorija saka: "Pirmkārt, viņš bija par mani vecāks. Man tolaik bija tikai 17, 18 gadu, un, ja godīgi, es īpaši par politiku neinteresējos. Bet izrādās, ka propaganda ļoti labi iedarbojas uz cilvēkiem.

Es laidu bērnus pasaulē Ukrainā, jo mēs taču esam Ukrainas pilsoņi. Es mīlu savu zemi. Bērniem no mazām dienām ir jāzina ukraiņu valoda.

Viņi gāja ukraiņu bērnudārzā, par ko mums arī bija lieli konflikti. Viņš gribēja tikai krievu dārziņu. Es nezinu, ko viņam tā Krievija… ko viņš tik dedzīgs. Mums mājās kanāls "Rossija 24" ar Skabejevu gāja vienā laidā. Pat ja kāds atnāca ciemos, viņam visu laiku televizorā sēdēja Skabejeva. Pastāvīgi. Propaganda, tās ir šausmas."

Ģimene izira. Viktorija dalīja savu bērnu aizbildniecību ar bijušo vīru. Bet pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka bērni kļūs par bijušā vīra un viņa ģimenes ideoloģisko laupījumu. Vīrs un viņa māte vienkārši atteicās atdot bērnus mātei, liedzot viņai pat tikties ar mazajiem.

Kādu dienu, kad bērni atkal atradās pie tēva, Viktorija atklāja, ka viņi pārvesti uz citu mītni, ko viņa uzmeklēja un pieprasīja paskaidrojumu.

Viktorija stāsta: "Vīramāte paskatījās pa logu. Saku – esmu pēc bērniem atbraukusi. Viņa – es nevaru atvērt durvis, jo Serjoža ar tēti ir aizbraukuši bērniem uzlādēt planšetes. Es divas stundas nogaidīju. Ar bērniem caur logu sarunājos. Teicu, ka atkal atbraukšu un viņus paņemšu. Tā parunājāmies. Un vīramāte man saka – sarunājam, ka rīt atbrauksi un bērnus varēsi paņemt.

Nākamajā dienā atbraucu, un viss – viņus vairs neredzēju. Mūsu kaimiņiene redzēja viņa mammu un viņu Berdjanskā, saņemot humāno palīdzību. Mēs uzreiz devāmies uz Berdjansku. Es uzrakstīju iesniegumu kara komandantūrai, policijai, turpinājām meklēt tur, publicējām sludinājumu, izlīmējām bērnu bildes, staigājām pa veikaliem. Vienvārdsakot – visur, kur vien varējām, bet rezultātu nebija.

Uz sakariem viņš joprojām nav nācis, lai gan zina, ka es viņus meklēju. Es periodiski rakstu viņa mammai. Viņa ir "Viber". Lasa manus ziņojumus. Ludmila Vasiļjevna. Bet neatbild. 18. septembrī ir manu bērnu dzimšanas diena. Sanāk, ka šī jau ir otrā dzimšanas diena bez viņiem. Katru gadu pērku dāvaniņas."

Iesaistīti gan Ukrainas prezidenta birojs un brīvprātīgo biedrības, gan izsludināta starptautiskā meklēšana, rakstīja pat kara noziedzniecei Marijai Ļvovai-Belovai, kuras aresta orderi par ukraiņu bērnu deportāciju izdevusi Starptautiskā krimināltiesa. Bet rezultātu nav. Kur Daša un Daņila ir tagad, Viktorijai nav nekādu ziņu. Kāds minējis, ka, iespējams, Vācijā. Viņa tam netic. Turpina meklēt. Nepadoties, lai vai kā, to Viktorija sev saka katru dienu.

"Protams, tā ir mana vaina, ka es pret to visu neizturējos pietiekami nopietni. Kā kāds varēja iedomāties… 21. gadsimts taču, ka pilsētu noārdīs līdz ar zemi, ar lidmašīnām, ar aviobumbām spridzināja no rīta līdz vakaram.

Protams, esmu šokā, ka viņš tā izrīkojās. Lai arī kas notiktu ar mums, bērni nedrīkst ciest. Bērniem ir jābūt mammai un tētim. Bet tur uzskata citādāk. Protams, rokas nenolaižu un nekad nenolaidīšu, esmu pārliecināta, ka viņus atradīšu," pauž Viktorija.

---

"Sapnis par jūru"

Karīna 
13 gadi. Kozača Lopana, Ukraina – Krasnodara, Krievija. Prombūtnē bija 3 mēnešus.

Kozača Lopana, kas ir tikai dažus kilometrus no Krievijas robežas, Harkivas apgabalā bija viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kas, sākoties karam, krita Krievijas gūstā. Okupantu ielikteņi pārņēma varu, spīdzināja cilvēkus, iedvesa bailes.

Natālija un tolaik 13 gadu vecā Karīna, pārdzīvojušas smagas apšaudes, turpināja dzīvot nāves ēnā, jo tobrīd vairs nebija iespējams izbēgt drošākā Ukrainas virzienā.

Un tad pieteicās tā sauktie bērnu glābēji. Okupantu ielikteņi piedāvāja Karīnai un vēl citiem ciema bērniem izbraukt uz vasaras nometni ar mīlīgu nosaukumu – "Lācēns" – Krasnodarā pie Melnās jūras, tā teikt, atpūsties.

Karīna atceras: "Bija raķetes, lidoja raķetes. Viss tas tā bija apnicis, ka gluži vienkārši gribējās atpūsties. Uz Ukrainu izbraukt nebija iespējams, jo tur vienkārši nelaida. Nevienu. Vispār. Viņi nedeva izeju. Tikai uz Krieviju. Un viss."

Vecākiem netika ļauts ar bērniem sazināties un nebija dota precīza adrese, lai atklātu, kur viņi atrodas. Pa to laiku vasaras nometnē jau bija sākusies bērnu apstrādāšana. 

Karīna stāsta: "Viņi to arī stāstīja, ka tad, ja ienāks ukraiņu karavīri, tad visus šaus nost, un es baidījos. Bet es neatceros, ka man būtu nervu sabrukums. To es neatceros. Man bija histērijas. Es visu laiku biju nomākta. Man pastāvīgi bija augsts asinsspiediens. Visu laiku stress. Es nezināju, ko domāt. Man nebija sakaru ar mammu. Un es nezināju, kas ar viņu ir.  Man galvā bija tik daudz domu! Vai viņu ir nogalinājuši, vai viņa vispār ir dzīva."

Karīnas mamma Natālija Meda saka:

"Bērnam sākās histērija. Viņa ar nervu sabrukumu nonāca slimnīcā. Un tur viņu zāļoja. Ar tādām tabletēm, ka tad, kad viņai piezvanu, viņa mani neatpazīst. Viņa veselu mēnesi no savas dzīves neatceras."

Kad Ukrainas armija atbrīvoja ciemu no okupantiem, Natālija sāka izmisīgi meklēt savu bērnu un iespējas tikt Karīnai pakaļ. 

Natālija atceras: "Man viņa rādījās sapņos. Saka – tu mani esi pametusi, Es naktīm negulēju bailēs, ka atkal būs tas sapnis. Ļoti grūti bija, ļoti. Tad man piezvanīja no Krievijas un teica, ja jūs līdz Jaunajam gadam nesavāksiet savu bērnu, viņu pārvedīs uz internātskolu un tur viņu adoptēs.

Es sazinājos ar brīvprātīgajiem, viņi man palīdzēja izbraukt uz Poliju, no Polijas uz Baltkrieviju, no Baltkrievijas uz Krieviju, no Krievijas uz Maskavu un uz nometni. Kopumā mans ceļš ilga 18 dienas. Ar mani kopā brauca vēl viena meitene, arī pēc bērna. Mēs tikai divas reizes dzīvoklī pārnakšņojām.  Citādi tikai – autobuss, vilciens, autobuss, vilciens.

Vienīgais, ko man tur paprasīja – vai jūs brauksiet atpakaļ uz Ukrainu, vai paliksiet? Man vajadzēja pateikt, ka mēs paliksim. Jo turpceļā man teica – vai jūs saprotiet, ka šis būs vienvirziena ceļš, ka atpakaļ jūs vairs netiksiet, jo uz Ukrainu jūs vairs nelaidīs."

Karīna turpina: "Es zināju, ka viņa atgriezīsies, viņa atbrauks pēc manis un mēs kopā brauksim uz Ukrainu un viss būs labi. Mēs atgriezīsimies. Viņa man visu to teica, un es tam visam ticēju, un uz to paļāvos. Mamma atbrauca pēc manis, un tikko es viņu ieraudzīju, man bija asaru jūra. Es savu mammu nebiju redzējusi trīs vai četrus mēnešus."

Abām pēc ilga, gara un nogurdinoša ceļa izdevās atgriezties mājās.

Karīna saka: "Te vienalga ir labāk. Es taču esmu Ukrainā. Es te esmu nodzīvojusi visus savus 14 mūža gadus. Turklāt vēl Kazačā. Es te visu laiku esmu dzīvojusi. Te ir daudz, daudz labāk. Es nekur negribu un arī netaisos braukt. Es vienkārši gribu būt te."

---

"Nošķirts filtrācijas nometnē"

Oleksandrs
11 gadi. Mariupole. Prombūtnē bija teju gadu, mammas liktenis nezināms.

Černihivas puse. Ir pēcpusdiena, tikko beigusies gaisa trauksme. Oleksandrs jeb Saša ar klases biedriem ir atgriezies skolā. Ukraiņu valoda un literatūra – svarīgs priekšmets, bet nav no Sašas mīļākajiem. Viņam patīk ģeometrija un algebra.

Oleksandrs Radčuks ir atgriezies skolā, kurā kādreiz jau mācījās, pirms mamma Sņežana apprecējās otrreiz un paņēma Sašu līdzi. Laulība neizdevās. Kad sākās karš, Saša ar mammu vēl dzīvoja Mariupolē – pilsētā, kuru fronte aprija vienu no pirmajām. Kādu dienu, kad Mariupolē atkal sprāga bumbas, viena trāpīja mājai, kurā zēns tobrīd atradās. Šķemba ievainoja aci. 

Sašas mamma cauri kara pārņemtajai pilsētai dēlu aizveda uz "Dzelzs un tērauda rūpnīcu", kurā bija iekārtots pagaidu hospitālis, un lūdza palīdzību. Ārsti nomazgāja brūci, bet tad, kad Ukrainas karavīriem beidzās munīcija, okupanti ielenca rūpnīcu un lika visiem padoties. Un saņēma arī Sašu un mammu, ielika Kamazos un aizveda uz filtrācijas nometnēm.

Saša atceras: "Mūs aizdeva uz ciemu Bezimennoje. Tur mammu aizveda uz filtrāciju. Es viņu gaidīju divas stundas, tad viņu atveda un atbrauca Novoazovskas bērnu lietu dienests. Un pateica, ka mani savāc no mammas. Neļāva pat atvadīties. Mani aizveda uz Novoazovsku. No Novoazovskas es aizbraucu uz Doneckas slimnīcu. Pēdējo reizi, kad redzēju, viņa bija rūpnīcas jaciņā. Viņa uzrakstīja zīmīti, tur bija rakstīts, kur ir mamma, kur dzīvo mammas radinieki un, ja mammu atbrīvos, lai viņa atbrauc mani paņemt."

No mammas vairs nebija nekādu ziņu gan Sašam, gan vecmāmiņai, kas gaidīja jaunumus pavisam citā Ukrainas malā – Černihivā. Tas ir stāsts, ko Saša nes sevī – visi zina, bet lieki nejautā. Viņš par to stāsta, jo ir cerība, ka varbūt tā varēs palīdzēt atrast mammu.

Kaut arī Saša jau kādu laiku vairs nebija černihivietis, mazais zēns bija iekritis vietējo skolotāju sirdīs, un viņi attālus sekoja viņa gaitām.

Ičņanskas pilsētas domes Izglītības departamenta vadītāja Larisa Reus saka: "Viss sākās ar "Facebook". Tur bija paziņojums no kādas sievietes. Rakstīts: "Saša Račuks, no Družbas ciema, Černihivas apgabala, Višņevskas rajona meklē vecmāmiņu Siriku Ludmilu." Es nodomāju – tas tak mūsu Saša! Es strādāju bērnudārzā, un Sašu mēs visi mīlējām! Mamma viņu sauca par Sašuņu, viņš mammu par mammuņu. Citādāk viņi neteica, viņiem bija tāda ģimenes idille."

Un tad kādu dienu Saša piezvanīja.

Vecmāmiņa Ludmila stāsta: "Saša, saku – tu esi kur? Viņš saka – vecmāmiņ, paņem mani! Uzreiz teica – vecmāmiņ, paņem mani! Es saku – kur tu esi? Viņš – es slimnīcā. Bet mamma, mamma, saku, kur? Kur mamma? Es, liekas, reizes piecas jautāju – kur mamma?

Vecmāmiņ, paņem mani, nevajag nekādus dokumentus, vienkārši paņem mani! Ļaudis man sāka teikt – kā tad tu turp brauksi, tur karš, tur šauj! Tev var trāpīt, var savākt, un tevis ar nebūs. Atvadies no saviem bērniem! Es atkal saku – nu, kā man nebraukt, bērnam dara pāri. Kā? Nav ne mātes, ne tēva!"

Vecmāmiņa Ludmila Sirika kļuva par Sašas vienīgo cerību. Sazinājās ar organizāciju "Save Ukraine" un cauri neskaitāmām valstīm devās ceļā Sašam pakaļ.

"Braucu... pat nezinu, kādas valstis tur bija... Un savācu Sašu," saka Ludmila.

Ičņanskas pilsētas domes Izglītības departamenta vadītāja pauž: "Vecmāmiņa ir varone, ka viņa nenobijās. Tiklīdz uzzināja, tā bez pārdomām – es braucu! Un aizbrauca! Malacis. Mēs visi palīdzējām, kā nu kurš varēja. Kad viņi atbrauca un izkāpa no autobusa, viņus sagaidīja visi. Visi, kas varēja. Visi sagaidīja, raudāja un priecājās, ka mēs tomēr viņu atguvām, ka mēs visi kopā varējām to izdarīt."

Sašas mamma ir visur – fotogrāfijās, domās un cerībās. Vēl viena sirdssāpe zēnam – pie patēva palikusī māsiņa. Brīžiem šķiet, ka teju visa pasaule sadevusies rokās, lai Sašam palīdzētu.

Pavasarī, kad atzīmēja skolas noslēgumu, Sašas vecmāmiņa bija darbā. Nebija neviena, kas varētu Sašam nostāties blakus kopbildē. To izdarīja direktors un klases audzinātāja, lai Saša bērnam tik svarīgā mirklī nebūtu viens.

Skolas direktors Vitālijs Babenko saka: "Pieaugušajiem cilvēkiem tas būtu milzīgs psiholoģisks stress. Pusaudzim, kurš sāk attīstīties, to visu pārdzīvot ir daudz grūtāk. Vēl jo vairāk – mēs visi esam cilvēki, mēs saprotam – viņš visu laiku domā par mammu. Mamma, mamma, mamma. Nav veida, kā viņam palīdzēt. Mammu neviens bērnam neaizstās."

Kad Saša būšot pieaudzis, viņš vēloties kļūt par ugunsdzēsēju – palīdzēt cilvēkiem. Bet līdz tam viņš ir apņēmies atrast mammu.

---

"Tā ir vesela mašīna"

Neviens Ukrainas bērns, kurš izgājis okupantu nolaupīšanas ceļu, vairs nebūs tāds kā agrāk. Arī neviena mamma, vecmāmiņa, brīvprātīgie – gan ukraiņu, gan ienaidnieka teritorijā, kuri centušies palīdzēt, – ne. Tas ir pārdzīvojums, kuram, iespējams, nav līdzīga un kurā joprojām dzīvo tūkstošiem vecāku un bērnu Ukrainā – katrs savā frontes pusē, atņemti cits citam, bez iespējas satikties rīt, parīt un varbūt – jebkad. 

Pēc Ukrainas varas iestāžu oficiālajām ziņām,  no Ukrainas uz Krieviju ir deportēti gandrīz 20 000 bērnu. Taču skaits, visticamāk, ir krietni lielāks.

Krievija apgalvo, ka tā aizvedusi vairāk nekā 700 000 bērnu. Vismaz 2000 ukraiņu bērni aizvesti arī uz Baltkrieviju.

Līdz šim izdevies atvest mājās ap 400 Ukrainas bērnu.

Organizācijas "Save Ukraine" pārstāve Olga Jerohina norādīja: "Oficiālā Ukrainas informācija ir, ka uz Krieviju no Ukrainas ir deportēti ap 20 000 bērnu, bet Krievija jau sen teica, ka 744 000 reģistrēto bērnu ar un bez vecākiem. Bet cik ir tādu bērnu, kuri jau ir adoptēti, kas ir mazi un neko neatceras, un nevar pastāstīt?

Viņiem ir mainīti vārdi, kā tajā gadījumā, kas nesen aplidoja visus medijus – par Margaritu Prokopenko, kuru pārdēvēja par Mariju Mironovu. Tas ir publisks gadījums, kam var izsekot, bet cik nav tādu, kur bērni ir aizvesti uz tāliem reģioniem un pilnībā mainīti viņu dati, tur ir ļoti grūti ko noskaidrot.

Mammas, kuras var pateikt, kur tieši zaudēja bērnus, kur viņi tajā brīdī bija, tādiem bērniem var izsekot, bet tur, kur vecāki atrodas okupētajās teritorijās un kur arī ir aizvesti viņu bērni, no turienes viņi ar mums nevar sazināties, un tas ir pilnīgs strupceļš."

Organizācijas pārstāve norādīja, ka Krievija grib Ukrainas bērnus pataisīt par krieviem.

"Ko ir grūti izdarīt ar pieaugušajiem, to ar bērniem ir vienkāršāk. Dziedāt himnu, slavināt Krieviju. Tev ir jāsūta bērns krievu skolā, jo nav citas izvēles.

Bija meitene, kas atnāca uz skolu, viņai bija tikai desmit gadiņi, un pirmajā stundā viņiem visiem uz pleciem uzlika Krievijas karogu un tā lika sēdēt visas mācību stundas.

Bērnus militarizē. Mēs redzam daudz video, kur viņus ievieto "Junarmijā", Kadetu korpusā un citās struktūrās. Bērnus, mazus bērnus apmāca, kā pavadīt laiku bruņotajos spēkos. Krievija viņiem ir sagatavojusi šādu nākotni – karot Krievijas armijā. 

Dienu no dienas tu atrodies Krievijas slavināšanas atmosfērā, visa krieviskā cildināšanā. Skaidrs, ka bērni, īpaši mazākie, padodas šai plūsmai. Šī propaganda darbojas ļoti efektīvi. Tā ir vesela mašīna," sacīja Jerohina.

Hāgā bāzētā Starptautiskā krimināltiesa ir izdevusi aresta orderi Vladimira Putina un bērnu tiesībsardzes Marijas Ļvovas-Belovas apcietināšanai. Viņi apsūdzēti par kara noziegumu – bērnu nelikumīgu deportāciju no Ukrainā okupētajām teritorijām uz Krieviju.