Krimā jau pirms aneksijas bija salīdzinoši plaši izplatīts prokrievisks noskaņojums, un daļa iedzīvotāju patiešām domāja, ka Krievijas sastāvā viņiem varētu klāties labāk.

Taču cerības nav piepildījušās, jo valdošais režīms no Krimas spējis izveidot tikai kaut ko līdzīgu pašai Krievijai: no civilizētās pasaules nošķirtu teritoriju, kur saimnieko Putina rokaspuiši, bet jebkāda brīvdomība tiek bargi apspiesta.

Tikmēr ukraiņu raķetes un droni, kas regulāri dod triecienus pa Krievijas militārās infrastruktūras objektiem Krimā, atgādina šīs tertorijas iedzīvotājiem, ka viņi dzīvo tuvu karadarbības zonai un agri vai vēlu Ukrainas armija var ķerties arī pie šīs teritorijas atbrīvošanas.

Krimas aprīšana rosināja Putina apetīti

Krimas aneksijai vajadzēja kļūt par Krievijas diktatora Vladimira Putina lielāko "sasniegumu", jo tādējādi viņš gribēja labot 1954. gadā padomju līdera Ņikitas Hruščova pieļauto "kļūdu", kad Krimas pussala tika iekļauta Ukrainas sastāvā.

"Krim naš!" (Krima ir mūsu!): šis sauklis joprojām ir viens no Putina režīma balstiem, un arī pirmdien vakarā Sarkanajā laukumā Maskavā notika vērienīgs koncerts par godu Krimas aneksijas jubilejai.

Taču cerētā triumfa vietā Putins ir ieguvis pilna mēroga karu ar nepakļāvīgo Ukrainu un dziļu konfliktu ar Rietumiem, kas vairs nespēja pievērt acis uz Putina "krievu pasaules" paplašināšanas avantūrām.

Putins un viņa līdzgaitnieki uzskatīja Krimu par neapšaubāmu "krievu pasaules" sastāvdaļu, tādēļ 2014. gada februārī, kad Ukrainu satricināja Maidana notikumi un iekšpolitiskas cīņas, Kremlis izmantoja izdevību, lai iedarbinātu sen izstrādāto plānu Krimas aneksijai.

Šim uzbrukumam bija arī stratēģiski mērķi, jo Sevastopoles ostā bija izvietota Krievijas Melnās jūras kara flotes galvenā bāze, ko Krievijai nācās nomāt no Ukrainas. Kremlis baidījās, ka Ukraina kādu dienu varētu iestāties NATO un palūgt Krievijai izvākties no šīs bāzes.

Starptautiskā sabiedrība nav atzinusi Krimas pievienošanu Krievijai

2014. gada februāra beigās un marta sākumā visus stratēģiski svarīgos objektus Krimā ieņēma tā sauktie "mazie zaļie vīriņi" – Krievijas karavīri bez atpazīšanas zīmēm. Ukrainas armija tolaik vēl nebija gatava izrādīt pretestību okupantiem, tādēļ Krimas pārņemšana notika bez cīņas.

2014. gada marta vidū okupanti sarīkoja viltus referendumu, kurā vairāk nekā 96% balsotāju esot nobalsojuši par Krimas pievienošanos Krievijas Federācijai. 18. martā šis process tika pabeigts ar Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā.

Gandrīz neviena pasaules valsts gan nav atzinusi Krimas aneksiju, un starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Krimu par neatņemamu Ukrainas sastāvdaļu.

Krimas iekarošana bez cīņas ievērojami uzspodrināja Putina reitingu Krievijā, taču šī vieglā uzvara smagi atspēlējās 2022. gadā, kad Putins cerēja tikpat viegli iekarot arī pārējo Ukrainas teritoriju. Taču šo astoņu gadu laikā bija ievērojami mainījusies gan Ukrainas sabiedrība, gan Ukrainas armija, tādēļ Putina plāni par Kijivas iekarošanu trīs dienu laikā cieta apkaunojošu neveiksmi.

Cerības par dzīves līmeņa uzlabošanos nav piepildījušās

Tiesa gan, jāņem vērā, ka Krimā jau pirms aneksijas bija daudz Krievijas atbalstītāju. Lielākā daļa Krimas iedzīvotāju bija krievvalodīgie, kas ikdienā sazinājās krievu valodā un skatījās Krievijas TV kanālus. Daudziem no viņiem šķita, ka Ukraina ir pametusi Krimu novārtā, bet pievienošanās Krievijai nozīmētu ekonomikas attīstību, lielākas algas un pensijas.

Kremļa propagandas uzburtā aina gan izrādījās ļoti atšķirīga no patiesības.

"Tā kā sākotnējās cerības par dzīves līmeņa uzlabošanos pēc pievienošanās Krievijai lielākajai daļai iedzīvotāju nav piepildījušās, eiforija par pievienošanos "krievu pasaulei" lielā mērā ir izgaisusi," sarunā ar raidstaciju "Svoboda" secina Ukrainas politikas pētniece Nataļja Beļicera.

"Kūrorta sezonas izgāšanās, tas, ka Ukrainas Bruņoto spēku triecieni var sasniegt militārās infrastruktūras objektus gandrīz visā Krimas teritorijā, arī palielina zaudējumus un padziļina vietējās sabiedrības neapmierinātību."

Mēģina iznīdēt ukraiņu valodu

Krievijā gan netrūkst paņēmienu, kā izrēķināties ar tiem, kas iebilst pret okupācijas varu.

Sevišķi aktīvi okupācijas varasiestādes vēršas pret tiem ukraiņiem un Krimas tatāriem, kas nevēlas atteikties no savas identitātes un protestē pret visaptverošo rusifikācijas politiku.

"Krievija ir centusies sistemātiski iznīdēt ukraiņu un Krimas tatāru identitāti. Tā ierobežo vai aizliedz ukraiņu un Krimas tatāru valodas lietošanu izglītībā, medijos un citās dzīves jomās.

Tiek apspiestas reliģiskās un kultūras dzīves prakses, kas neatbilst Maskavas prasībām. Tāpat notiek cilvēku piespiedu izraidīšana no Krimas un Krievijas civiliedzīvotāju ievešana," vēsta cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Amnesty International" pētnieks Patriks Tompsons.

Tiek lēsts, ka pirms aneksijas Krimā ap 9,3% bērnu mācījās ukraiņu valodā, bet 2022./2023. mācību gadā attiecīgais rādītājs bija sarucis līdz 0,1%.

Represijas pret Krimas tatāriem

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis secina, ka Krievija arīdzan īsteno teroru pret Krimas tatāriem, kas ir Krimas pamatiedzīvotāji.

"Notiek aresti, kratīšanas, spīdzināšana un represijas. Tiklīdz tu mēģini publiski paust savu neapmierinātību vai kaut kur iesaisties, tu kļūsti par mērķi. Tas ir neizbēgami," raidsabiedrībai "CNN" stāsta Krimas tatāru aktīviste Lutfije Zudijeva.

ANO pētniekiem ir dati, ka Krimā bez vēsts pazuduši līdz pat 100 cilvēku, kas pretojās okupācijas varai.

Pārējiem nācies pieņemt Krievijas uzspiestos noteikumus, tai skaitā pieņemt Krievijas pilsonību.

"Krimā bez Krievijas pases nav iespējams saņemt nekādus sociālos pakalpojumus: veselības aprūpi, pensiju utt. Tādēļ cilvēkiem bieži vien tiek izteikts piedāvājums, no kura viņi nevar atteikties," sarunā ar "CNN" secina ANO novērošanas misijas pārstāvis Kšištofs Janovskis.

Tiek lēsts, ka Maskava kopš Krimas aneksijas šajā pussalā ieguldījusi līdz pat 150 miljardiem dolāru. Lielākoties nauda iztērēta dažādiem infrastruktūras projektiem, piemēram, Krimas tilta būvēšanai.

Kremlis tādējādi cerēja atkārtot savulaik Čečenijā sekmīgi izmantoto taktiku: par naudu nopirkt vietējo iedzīvotāju lojalitāti, ar vērienīgiem projektiem cenšoties izrādīt, ka Maskava par viņiem rūpējas.

Taču lielākie ieguvēji no šiem projektiem bija nevis Krimas iedzīvotāji, bet gan Putinam pietuvinātie oligarhi, piemēram, brāļi Rotenbergi, kas ieguva miljardiem vērtus kontraktus par Krimas tilta un citu objektu būvēšanu.

Valsts aktīvu izsaimniekošana un korupcija kļuvušas par ļoti plaši izplatītām problēmām.

Zelenskis: Krimas nākotne ir Ukrainā un Eiropā

Ukrainas prezidents Zelenskis brīdina, ka ukraiņi agri vai vēlu atradīs veidu, kā iznīcināt Krimas tiltu, kas kļuvis par Krievijas okupācijas varas simbolu.

Zelenskis secina, ka šis karš sākās Krimā un tam būs jābeidzas Krimā, jo okupantu sakaušana ir vienīgais veids, kā nodrošināt mieru Krimā, Eiropā un visā pasaulē.

Tiesa gan, pašlaik Ukrainai vairāk ir jādomā par esošās teritorijas nosargāšanu, bet Krimas atbrīvošana nav tuvākā laika jautājums.

Turklāt arī pēc uzvaras un Krimas atbrīvošanas Ukrainas valdībai nāksies risināt virkni sarežģītu jautājumu, piemēram, ko iesākt ar simtiem tūkstošu civilokupantu, kas kopš Krimas aneksijas apmetušies uz dzīvi tās teritorijā.

Zelenskis noraidījis plaši izplatīto pieņēmumu, ka Krimas statuss nākotnē varētu kļūt par kaulēšanās objektu Ukrainas un Krievijas miera sarunās.

Viņš uzsvēris, ka ukraiņiem Krima ir nevis "maiņas monēta", bet gan daļa no Ukrainas tautas un sabiedrības.

"Krima bija un ir Ukraina, un pēc deokupācijas tā kopā ar visu mūsu valsti kļūs par daļu no Eiropas Savienības. Esmu par to pārliecināts," paudis Zelenskis.