Problēma ar Franciju gan ir tāda, ka joprojām nav skaidrs, cik reāli Francija dod Ukrainai – tā nedalās ar skaitļiem ne par aizsūtītajiem ieročiem, ne sniegto finansiālo palīdzību, Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" vērtēja Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja un drošības politikas pētniece Kristīne Bērziņa.

Makrona atbilde Trampam

Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka neizslēdz iespēju, ka rietumvalstis varētu nosūtīt sauszemes karaspēku uz Ukrainu, lai nepieļautu Krievijas uzvaru karā. Tūlīt pēc tam vairākas NATO dalībvalstis noraidīja šādu ideju.

"Pārsteidzošas ziņas, bet tas nav slikti. Pārsteigums pēdējā laikā ir bijis tikai par Rietumu neizdarību, tas varbūt līdz šim ir bijis pārsteidzoši," Makrona paziņojumu vērtēja Bērziņa.

Pēdējie mēneši nav bijuši tie optimistiskākie, atzina drošības politikas eksperte, un situācija Ukrainā tikai pasliktinās, tāpēc šādi pozitīvi pārsteigumi un izteikumi par atbalsta nepieciešamību Ukrainai ir kaut kas vērā ņemams un interesants.

Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"

Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.

"Bet tad pastāv jautājums – ja jau Ukrainas drošība mums visiem ir ārkārtīgi nozīmīga, ja no Ukrainas uzvaras ir atkarīga pārējās Eiropas drošība, tad kur ir tā sarkanā līnija vai robeža, kuru Eiropa netaisās pārkāpt, lai atbalstītu Ukrainu?

Līdz šim ir bijusi saprašana, ka ar naudu un ieročiem pietiks un lai ukraiņi karo paši, bet vai tas ir godīgi? Vai ar to īstenībā pietiek?

Ja sāk runāt par to, ka Eiropa ieguldīs ne tikai naudu un ieročus, bet arī, iespējams, savus karavīrus sūtīs uz Ukrainu kaut kādos apstākļos… Ja tāds jautājums vispār pastāv, tas parāda Krievijai to, ka uzvara nemaz nav automātiska un nebūs viegla," pauda Bērziņa.

Drošības politikas eksperte uzsvēra, ka šobrīd, protams, ne tuvu vēl nav skaidrs, kā karavīru sūtīšana uz Ukrainu, ja tas tiešām nākotnē notiktu, varētu izskatīties, vai karavīri iesaistītos cīņā uz frontes, vai palīdzētu citādi, taču šādas runas noteikti Krievijai liek aizdomāties.

"Šobrīd Krievija met visu iespējamo, īpaši finansiāli, lai iegūtu, cik vien iespējams, [teritorijas] Ukrainā un piespiestu Ukrainu piekāpties ar tādu saprašanu, ka Krievijai vēl tuvākajā laikā ir iespējams ātri tikt līdz uzvarai. Bet, ja ir skaidrs, ka Eiropas pusē būs atbalsts un pat varbūt nozīmīgāks kā līdz šim, ja ir runa par karavīriem, tad ir runa par to, ka Eiropa netaisās piekāpties un Eiropa netaisās padoties. Tas kā signāls Maskavai ir kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs," vērtēja Bērziņa.

Protams, šobrīd pārgalvīgi mesties Ukrainā ar karavīriem būtu neprātīgi, un neviens to arī netaisās darīt, atzina drošības politikas eksperte. Nav runa par reālu rīcību šodien vai rīt, bet par tādas vides radīšanu, kurā Krievija nevar paļauties uz to, ka Eiropa būs neaktīva un lēna.

"Tas ir nepieciešams ne tikai Ukrainai, bet arī visai Eiropai. Nopietni izvērtēt Eiropas atbalstu Ukrainai, un ne tikai finansiālo, ir nozīmīgi. Vienlaikus par to arī pārāk nevajag satraukties tādā ziņā, ka tas nebūs kaut kas, kas notiks rīt. Šī ir ļoti skaļa domāšana, ideju likšana galdā," secināja Bērziņa.

Turklāt signāls, kas šobrīd tiek sūtīts no Francijas, Krievijai ir radikāli pretējs tam, ko Donalds Tramps teica pirms pāris nedēļām – ka Krievija var darīt, ko vēlas, ar tām NATO dalībvalstīm, kas neiegulda pietiekami savā drošībā. "Tā savā ziņā ir atbilde," vērtēja Bērziņa.

Līderu cīņas Eiropā

Ideja par Eiropas valstu karavīru sūtīšanu uz Ukrainu nav vienīgais Makrona izteiktais priekšlikums pēdējo nedēļu laikā. Līdztekus aicinājumiem palielināt Ukrainai sniegto atbalstu un izveidot atsevišķu valstu koalīciju, kas nodarbotos ar tālās darbības rādiusa raķetēm, par ko iepriekš Eiropa runāja visai piesardzīgi, Makrons pamanījies arī paust kritiku Vācijas kancleram Olafam Šolcam.

Tas rada jaunu jautājumu – vai Francija un Vācija sākušas cīnīties par līdera lomu Eiropā?

"Francijā ir notikusi ļoti skaļa attieksmes maiņa attiecībā uz Krieviju. Ja skatās uz to, ka Makrons pirms kara sākuma ļoti vēlējās ilgi un dikti runāties ar Putinu, šobrīd ir sajūta, ka ne tikai nav runāšana, ir runa pat par karavīru sūtīšanu.

Tā tiešām ir radikāla maiņa, bet problēma ar Franciju ir tāda, ka nav skaidrs, cik reāli Francija dod Ukrainai finansiālā un ieroču palīdzībā," sprieda Bērziņa. 

Francija bieži vien ir viena no pirmajām valstīm, kas Ukrainai vēlas dot dažādas jaunas ieroču sistēmas, bet par to apjomiem nav īstas skaidrības. 

"Francija nedalās ar šo informāciju ne ar pētniekiem, ne citur. Viņi uzstāj, ka viņi dod daudz, bet pierādījumu atvērtā telpā mums tam nav. Jautājums ir, vai Francijai patīk skaļi runāt, bet maz darīt? Nav skaidrs, jo viņi neparāda to, cik ļoti viņi atbalsta vai neatbalsta Ukrainu. Toties sāncenši vācieši, ja skatās pēc finansiālā [palīdzības] skaita, kas tiek uzrādīts, ir skaidrs, ka Vācija dod vairāk nekā jebkurš cits Eiropā (pēc absolūtā skaitļa, ne pēc iekšzemes kopprodukta)," analizēja Bērziņa.

Praktiski Vācija dara ārkārtīgi daudz, bet ar vilcināšanos un debatēm, piemēram, ilgstoši savulaik diskutējot par "Leopard" tankiem vai šobrīd par "Taurus" raķetēm.

"Tādā veidā Vācija zaudē iespēju uzņemt tādu vadošu retorisko lomu Eiropā, bet faktiski Vācija dara ļoti daudz.

Tāpēc ir grūti saprast, vai Vācija ir rīcībspējīga, vai Vācija ir līdere Eiropā, vai Vācija vilcinās. Vai Francija – nav saprotams, ko īstenībā Francija dara, vai Francija vairāk ir līderības paraugs, vai Francija stimulē lielākas ambīcijas Eiropas aizsardzības jomā, vai tas notiek tikai vārdos un ne darbos," sprieda Bērziņa.

Sacensība starp abām lielvalstīm nav negatīva, ja beigu beigās tā stimulē abas valstis darīt vairāk. Svarīgi tikai, lai vārdi noved arī pie darbiem.

NATO ziemeļu vairogs

Nedēļas sākumā lielu rezonansi guva atvaļinātā ASV armijas ģenerālleitnanta Bena Hodžesa izteikumi par to, ka, ja Krievija iebruktu Lietuvā, tad Lietuvai būtu jābūt gatavai pašai sevi aizstāvēt divas nedēļas, ka NATO 5. pants nav lāzera stars, kas momentā nostrādātu kā aizsardzības vairogs. 

Daudzi eksperti jau komentējuši, ka 5. pants strādā un nav pamata satraukties par tā iedarbināšanu, bet, protams, Baltijas valstīm jāiegulda arī pašām savā aizsardzībā un jābūt gatavām sevi aizstāvēt pat vairākas dienas. 

Visas šīs diskusijas radījušas jaunu jautājumu, kā Zviedrijas pievienošanās NATO ietekmēs 5. panta realizāciju Baltijā? 

"Ja paskatās uz ziemeļiem, tad virs Latvijas, arī Latvijā, ir ļoti liels, stiprs NATO dalībvalstu, NATO sabiedroto vairogs.

Ja skatās no Ziemeļatlantijas okeāna, no Lielbritānijas pāri Ziemeļvalstīm, Norvēģija, Zviedrija, Somija, Baltijas valstis ir NATO ziemeļu vairogs pret Krievijas agresiju. Teikšu, ka arī Polija, jo Polija ir politiski rīcībspējīga ar ļoti spēcīgiem aizsardzības spēkiem, ar lieliem militārajiem budžetiem. Viss tikai notiek šajā ziemeļu vairogā!" pauda Bērziņa.

Ja agrāk šajā vairogā bija caurumi, tostarp Zviedrija un Somija, kurus Krievija varēja izmantot, tad šobrīd visi ir vienojušies kopīgā uzdevumā pēc iespējas ātri un spēcīgi reaģēt uz jebkuru iespējamo uzbrukumu vai traucēkli mūsu pierobežā. Zviedrijas pienesums šajā ziņā ir ļoti nozīmīgs

"Ar Zviedriju NATO kopā ir spēks, un ļoti tiek ierobežotas Krievijas rīcībspējas tieši Baltijas jūras reģionā. Pievienojas valsts ar zemūdenēm, ar spējām, ar kapacitāti ātri un uzreiz palīdzēt Baltijas valstīm.

Ko Krievija redz, paskatoties uz Ziemeļeiropas pusi, uz Baltijas reģiona pusi? Tā redz saliedētu, spēcīgu, spējīgu NATO bloku, pret kuru nebūtu Krievijas interesēs pēkšņi sākt pārbaudīt savas spējas, jo iespējamais pretblieziens varētu būt tik liels, ka tā būtu milzīga stratēģiskā kļūda. Par to mums vajag tikai priecāties," vērtēja Bērziņa.