Patrīcijai Eidukai šobrīd ir 22 gadi un pūrā jau divu olimpisko spēļu pieredze. Ceļā uz pirmajām spēlēm Phjončhanā viņai palika 18. Kopš tā laika sportistes dzīve ir ļoti mainījusies – būts kopā ar Igaunijas, Polijas un tagad arī Lielbritānijas komandām.
Ar tēta Ingus uzkrātajām zināšanām un Patrīcijas darba spējām viņa ir tikusi līdz pasaules labāko trīsdesmitniekam. Sākoties nākamajam olimpiskajam ciklam, Patrīcija iet tālāk, un Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pastāstīja, ka griestus sev nav noteikusi.
Dāvids Ernštreits: Pasaules kausa posms tikko notika Itālijā, bet tava izvēle ir būt Latvijā – kāpēc tā?
Patrīcija Eiduka: Tā nu ir sanācis, ka izlēmām sprinta posmu izlaist, lai labāk sagatavotos atlikušajai sezonas daļai.
Iepriekšējā pieredze ar "Tour de Ski" un finišēšanu – tu pērnajā sezonā paveici varoņdarbu, kā mēs atceramies, bet pēc tam laikam sekas nebija tās labākās?
Tas tiesa. Ar to arī sezona beidzās.
Kas tagad tiek darīts? Esi atgriezusies uz slēpēm?
Esmu sākusi kārtīgi trenēties jau kādu nedēļu. Atjaunošanās arī kādu nedēļu paņēma. Domāju, ka vēl joprojām esmu tādā atjaunošanās procesā, tāpēc izlaidīšu arī nākamo Pasaules kausa posmu.
Kā jūties, kad "Sporta studijas" pašreklāmā tevi nosauc par karalieni?
Man nepatīk. Tas ir skaļi teikts. (smaida)
Esi pirmos solīšus laikam spērusi līdz tādam statusam, tā kā pagaidām paliekam pie tā, ka esi Latvijas distanču slēpošanas princesīte. Lai ietu tālāk, pienāk dzīves posms, kad saproti, ka kādu brīdi ir jāapstājas un arī nedaudz jāatpūšas. Kā šogad tavs ķermenis reaģēja, kā juties, un cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai atkal kāptu uz slēpēm pēc "Tour de Ski"?
Ja man jāsalīdzina ar to, kas bija pirms diviem gadiem, tad šogad jutos labāk. Atjaunošanās laiks bija tāds posms, ka
liekas man bija trīs pilnīgi brīvas dienas pēc "Tour de Ski". Man nekad dzīvē tā nav bijis.
Trīs brīvas dienas pirmo reizi?
Jā, sajūta ir tāda kā pēc sezonas, kad var tā mazliet atlaist, kad ir laiks atpūsties, bet tu saproti, ka tā jau nav.
Bail pierast, vai ne?
Jā, tas bija nepierasti. Tā nedēļa bija mazliet mierīgāka. Nu jau kādu nedēļu atkal kārtīgi trenējos, vienkārši intensitāte šobrīd ir ļoti piezemēta.
"Tour de Ski" kopvērtējumā līdz galam tika 37 sportistes no 70, kas startēja. Cik liela daļa no viņām neizturēja, un cik daudzām tā bija stratēģija – nebraukt līdz galam, bet taupīt spēkus sezonas turpinājumam?
Es zinu, ka daļai tā bija stratēģija. Daļu vienkārši dzīve piespieda tīri veselības apstākļu dēļ. Es zinu, ka bija kovida gadījumi, vēdera vīruss. Droši vien daļa arī saprata, ka, ja ies līdz galam, tad ar to arī sezona beigsies.
Kovids ir atgriezies ikdienā. Tu arī uz raidījumu aizkadrā atnāci sejas maskā, ļoti piesardzīgi...
Jā, tas nekur nav pazudis. Vienu brīdi jau likās, ka tā kā ir nomierinājies, bet slēpošanā jaunu pozitīvo gadījumu ir diezgan daudz. Ir jāuzmanās.
Atgriežoties pie "Tour de Ski". Fiziskais vai mentālais? Kas ir grūtāk, kā tu to proporciju sabalansētu? Tik kompaktā laikā dienu no dienas to darīt – ar ko tu visvairāk cīnies, ar kādiem dēmoniem?
Tas vairāk bija fiziskais nekā mentālais. Tas laiks, lai atjaunotos, ir diezgan īss dots. Skaidrs, ka sagursti. Nav tā, ka pēkšņi var notikt brīnums un rīt jutīsies super labi.
Pēc pirmajām sacensībām vēl vari uz trešo, ceturto dienu diezgan svaigi justies, bet pēc tam sāc just, ka sēdies pamazām.
Ar ko jaunā komanda, ar kuru tu šogad strādā, atšķiras no iepriekšējām? Komanda ārpus Latvijas, trešā organizācija, kurā tu esi...
Ir diezgan daudz atšķirību. Visi treniņu plāni, tās sarunas, pieeja… Es gribētu teikt, ka tā ir kā diena pret nakti.
Ļauj apmēram saprast, kādos aspektos?
Iepriekšējā sistēmā man likās, ka mums varbūt nebija tāda komandas vienotība, bet mums bija treniņu plāns, mēs pēc tā gājām. Tā diezgan skarbi bija. Šeit treniņu plāns nav skarbs.
Jātrenējas tāpat ir ļoti daudz, bet pieeja ir mazliet savādāka caur to, ka tomēr tas jāprot izbaudīt.
Tu nevari tā, ka visu laiku tikai iespringsti, beigās beidz sportot un tev kāds pajautā: "Tu vispār to izbaudīji?" Treneri to ļoti uzsver ikdienā. Ļoti daudz strādājam pie tehnikas, te tā ir savādāka nekā iepriekšējā komandā. Kad saproti, cik daudz tev ir jāuzlabo, tad jautā sev, vai vispār slēpot māki.
Domāju, ka tas tev dod vēl daudz lielāku optimismu un motivāciju, jo redzi, cik liela ir rezerve. Man vienmēr radās iespaids, ka tu saki: "Es gribu vairāk trenēties." Šogad pirms sezonas kādā intervijā starp rindām lasīju, ka Patrīcija beidzot saka: "Man ir jāsaņemas pašai, lai trenētos." Vai tiešām tas apjoms arī tik ļoti pieauga?
Jā, pieauga apjoms. Ja man tagad saka, ka nākamgad būs vēl vairāk jātrenējas, tad man tāda sajūta: "Kur nu vēl vairāk?" Rezerve, protams, vēl ir, bet katrā ziņā jātrenējas ir ļoti daudz.
Angļu komanda, serviss, treneri – norvēģi. Par norvēģiem ir priekšstats, ka viņi visu dara paši savā lokā, uztraucas, ka varbūt ir pārāk labi slēpošanā un pārējai pasaulei vairs nav interesanti. Vai šis tomēr nav salīdzinoši unikāls gadījums, ka tev ir iespēja pie norvēģiem trenēties tādā līmenī?
Līdz šim man arī tāpat likās. Kamēr neesi nonācis viņu vidē, skats no malas patiešām ir tāds, ka liekas, ka viņi tikai ar sevi. Patiesībā pat es biju pārsteigta, cik viņi ir atvērti un laipni. Tas iespaids ļoti mainās, kad nonāc viņu vidē. Tā nav.
Nekorekts jautājums varbūt – tas ir naudas jautājums? Cik tas tev izmaksā salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām?
Vairāk, bet viņu gadījumā tas nav naudas jautājums. Tur ir tas stāsts, ka es esmu "Aker-Daehlie" komandā, un tie ir cilvēki, kuri grib sportistam palīdzēt. Tur ir mazliet savādāk.
Līdz šim bijām pieraduši domāt, ka slidsolis ir tava kroņa disciplīna, bet tagad pirms sezonas sāki runāt, cik daudz tev jāmaina slidsolī. Kā tu sākumā ar to juties? Droši vien biji pārliecināta, ka tava labā disciplīna ir slidsolis?
Jā, man tā patiešām likās.
Kad man pasaka, ka slidsolī ir vairāk ko uzlabot nekā klasikā, tad liekas: "Kā?! Es taču gribu arī klasikā sākt labāk braukt!"
Ja man pasaka, ka tur nav tik liela tā rezerve, tad liekas: "Kā tad mēs viņu uzlabosim?" Patiesībā abos ir diezgan liela rezerve. Es biju mazliet pārsteigta par to slidsoli, bet tas nav nekas jauns, ko es nebūtu pamanījusi pirms tam. Es tikai nezināju, kā man to uzlabot. Tas nav tik vienkārši. Tev var pateikt: "Tu tur par platu brauc." Taču neviens jau nepasaka, kā tad censties šaurāk braukt. Caur kādu vingrinājumu, kā to izdarīt?
Tagad tu esi sezonas pirmajā daļā starp TOP 20 braucējām pasaulē, U-20 rangā joprojām esi pirmajā vietā. Vai vari atcerēties sevis pārvarēšanas soļus, varbūt no bērnu dienām, tie pirmie nesasniedzamie sapņi – kurā brīdī tie kļūst sasniedzami? Un kas ir tālāk? Vai ir atmiņā robežšķirtnes: "Nekad! Tas taču nav iespējams!"
Galvenais mērķis jau bija 2018. gada olimpiskās spēles. Pat ne vienkārši tur tikt – tāds bija tas sākuma mērķis. Pēc tam jau skaties uz TOP 30 – varbūt kādreiz ieskriesi. Šobrīd ir tā, ka sāc domāt, kādi tad būs nākamie mērķi.
Ar tavu tēti vēl pirms četriem, pieciem gadiem runājot, sarunas bija tādas: "Jā, mēs runājam par izaugsmi, bet mēs taču saprotam, ka latvietis nekad neizcīnīs neko." Tētis teica: "Paga, paga! Kāpēc mēs šādi runājam? Mēs vienkārši neliekam tagad to plānu, bet mēs liekam soli pa solim." Tagad ir tas nākamais solis. Kas ir tavā galvā tas nākamais solis?
To jau īstenībā redzēs. Es nezinu, man tas pašai vēl joprojām ir neatklāts jautājums, cik mēs tālu varam tikt. Man ļoti grūti pateikt.
Atsevišķi starti šajā sezonā rāda, ka nav tik nesasniedzams tas viss.
Es domāju, ka jāturpina strādāt un tad jau redzēsim.
Pragmatiskais mērķis varētu būt TOP 15 – tas ir arī sportistiem apmaksāts. Tas varētu padarīt tavu ikdienu daudz vieglāku, esot elitē?
Jā, tas varētu būt viens no nākotnes mērķiem.
Ko tas dotu, ja tu būtu TOP 15?
Ja esi Pasaules kausā TOP 15 kopvērtējumā, tad Starptautiskā Slēpošanas federācija apmaksā dalību un visu ceļošanu uz Pasaules kausa posmiem. Tas būtu ļoti liels atbalsts.
Šogad tu nebrauksi uz U-23 pasaules čempionātu, cik zinu...
Nebraukšu.
Tu esi viena no absolūti izteiktām favorītēm šajā vecumā. Tas nozīmē, ka mērķi ir citi. Savu medaļu tu pagājušogad izcīnīji, tas tā laikam jāsaprot. Tā lappuse ir aizvērta lielāku mērķu priekšā?
Jā, es vēl šodien treniņā slēpoju un domāju, kas šajā sezonā ir jāmācās visvairāk? Tas laikam ir vienkārši uzticēties treneriem, treniņu plānam, nedomāt par to, ka lēmums jau ir pieņemts un viss. Nešaustīt sevi. Nekas jau nav akmenī iekalts. Neviens jau nesaka, ka [U-23 čempionātā] Kanādā viss būtu beidzies labi. Neviens jau nesaka, ka tā medaļa būtu.
Mērķis tomēr ir pieaugušo pasaules čempionāts, arī treneri to ir nolikuši augstāk.
Sagatavošanās prasa savu specifiku.
Droši vien medaļa U-23 čempionātā daudz vairāk parādītos ziņu virsrakstos nekā 15. vai 20. vieta pasaules pieaugušo čempionātā. Tev tā stratēģija šobrīd ir skaidra? Vai ir arī gana laba drošība par to, ka arī tavi atbalstītāji to sapratīs?
Esmu runājusi arī ar dažiem atbalstītājiem par tādu lietu. Viņi man ir tādi fanātiķi, ka vienkārši saka: "Mēs atbalstām tevi, tu ej, pieņem savus lēmumus. Kā būs, tā būs. Mēs ticam, ka tu mēģini izdarīt labāko." Viņi mani atbalstīs neatkarīgi no maniem lēmumiem.
Federācijas finansējums?
Tas ir cits jautājums, bet es ļoti ceru, ka man arī sezonas turpinājumā izdosies sevi pierādīt. Par to nevajadzētu būt šaubām. Es tā ceru. Protams, nekad neko nevar zināt.
Priekšā ir pasaules čempionāts Slovēnijā – 25. februārī tev pirmā distance. Līdz pat 4. martam daudz disciplīnu. Kas ir tavi akcenti?
Es piedalīšos trīs disciplīnās. Pirmā būs skiatlons, tad būs 10 km individuālā distance slidsolī, 30 km masu startā.
Pēc tam sezonas turpinājumā ir arī viens piecdesmitnieks Norvēģijā. Tu grasījies piedalīties?
Jā, tāds ir mūsu plāns. Tas ir slidsolī. Tas ir uzreiz nākamais Pasaules kausa posms pēc Planicas, vismaz manā plānā. Es nezinu, varbūt tur bija kāds sprinta posms pa vidu, kas man nav plānā. Tad jau redzēs, kā tur ies.
No malas liekas: mokas, mokas un vēlreiz mokas. Kur ir tas prieks?
Kad esi ieguldījis ļoti lielu darbu, tad uz to vairs tā neskaties, ka tās būtu mocības. Tā drīzāk ir bauda – iet un slēpot blakus tādām zvaigznēm, kad vari braukt aiz muguras līdz pat finišam. Tas arī rada motivāciju un prieku.
