Mellups ir 2008. un 2014. gada Latvijas čempions tenisā, bet pēc sportista karjeras beigām viņš pievērsās trenera darbam. Mellups ģimenē turpina vectēva un tēva iesākto, strādājot par treneri ģimenes trešajā paaudzē. Jau gadu kopā ar Ernestu Gulbi viņš vada tenisa saimniecību kā LTS ģenerālsekretārs. Tāpat jau septīto gadu turpina vadīt "Teniss Pro" akadēmiju, kas ir viena no lielākajām Latvijā.
Reinis Ošenieks: Austrālijā ir sācies sezonas pirmais "Grand Slam" turnīrs. Kā ir Latvijas tenisa sabiedrībā? Vai ir jūtams, ka "Grand Slam" ir atnācis, un sarunas vairāk vai mazāk ir par to, kas notiek Melburnā?
Jānis Mellups: Pilnīgi noteikti, jo decembris parasti ir tukšais mēnesis tenisa pasaulē. Ar lielām cerībām gads ir iesācies. Kur nu vēl labāk sākties kā šogad, kad mūsu sportiste ir atguvusi vietu pirmajā desmitniekā, izcīnījusi uzvaru un titulu. Tiešām visa tenisa sabiedrība ar lielām cerībām gaida šo notikumu, "Australian Open", un Aļonas startu tajā.
Kā tu raugies uz Aļonas lielisko gada sākumu?
Uzskatu, ka tā ir ļoti liela pārliecības deva par saviem spēkiem, it sevišķi viņa gada pirmo turnīru nospēlēja ļoti atzīstami, gan piekāpjoties Azarenkai. Jebkurā gadījumā viņai ir ļoti spēcīgas kārtis rokās, lai labi nostartētu "Australian Open". Ar tādu lielu pārliecības devu viņa ir uzvarējusi pagājušajā nedēļā turnīru un parādījusi tiešām augstas klases tenisu. Es uzskatu, ka vislabākais iespējamais scenārijs ir iet uz turnīru kā uzvarētājam.
Cik liela loma viņas karjerā, tavuprāt, ir segumam? Uz māla seguma ir bijis lielākais panākums. Vimbldonā, kur ir zālājs, ir bijis pusfināls. Ja runājam par "Grand Slam", tad "Australian Open" un "US Open" ir divi turnīri, kur sasniegti ceturtdaļfināli. Vai tur viņai ir salīdzinoši grūtāk, vai tas vienkārši tā salicies?
Domāju, ka Aļona spēlē ļoti agresīvu tenisu uz jebkura veida seguma. Manuprāt, ātrs segums varētu viņai būt parocīgāks, bet tas ir arī pretrunā, kā jau tikko minēji, jo viņa ir "Roland Garros" čempione [Francijā]. Spēlējot savu spēli, spēlējot labu tenisu, viņa var uzvarēt jebkuru spēlētāju pasaules rangā.
Ir ļoti svarīga tā pārliecības deva – jāspēlē agresīva spēle, tāpēc būtu grūti teikt, ka noteikts segums izšķir to, vai viņa uzvarēs vai zaudēs.
Tieši pretēji – tas ir atkarīgs no daudziem citiem faktoriem, no formas, pārliecības. Viņa ir spēlējusi arī Vimbldonas pusfinālā, pagājušajā gadā sasniedza ceturtdaļfinālu. Segumam ir nozīme. Pēc manām domām, ir vairāk iespēju uz ātrāka seguma, bet uzskatu, ka uz visiem segumiem var parādīt augstus rezultātus.
Aļona 2018. gadā līdzšinējā karjeras topā bija rangā piektā, bet kopš 2018. gada tikai šosezon atgriežas. Ilgs ir bijis tas laiks, lai iekāptu atpakaļ TOP10. Tu uzvari vienu turnīru, kas dod lielu atspērienu, bet šeit ir tā soli pa solim. Vai to tu nosauktu par grūtāku, bet stabilāku ceļu uz TOP10?
Es to nosauktu par vislielāko Aļonas sasniegumu. Lai no kuras puses mēs skatītos, viņa atrodas tur, kur viņa atrodas, jau ļoti ilgus gadus. Praksē ir ļoti bieži radušās spēlētājas, kuras ļoti agrā vecumā sasniedz ļoti augstus rezultātus, bet pēc tam nespēj noturēties pasaules elitē. Aļona ir pierādījusi pretējo tik milzīgā konkurencē, kāda šobrīd ir pasaules tenisā, atrodoties tur, kur viņa atrodas.
Tas ir galvenais sasniegums, ka viņa ir bijusi ap TOP20, TOP10, TOP30 un konstanti katru gadu aizvadījusi ļoti augstā līmenī.
Vai tas ir fenomens, ka ir augsta ranga sportistes no Baltijas valstīm, Krievijas, Baltkrievijas, Polijas, Čehijas? Vai tas raksturo to, ka ir uzaudzēta āda pret grūtībām dzīvē? Ja paskatāmies, kāda zvaigzne bija Emma Radukanu, kura pazuda. Naomi Osaka, kura arī atzīst, ka viņai ir mentālās problēmas. Varbūt ir tāda āda uzaudzēta, kas vēsturiski ir bijusi mūsu platuma grādos, vēstures notikumiem sekojot līdzi? Vai tur var vilkt paralēles?
Uzskatu, ka tas ir ne tikai tenisā, bet visos sporta veidos. Mēs varam vilkt tādas paralēles, ja spēlētājs ir gājis cauri lielām grūtībām – vai no mazturīgākas valsts, vai karjeras līkloči nav bijuši ar lielu finansējumu. Tas ir ceļš līdz tam topam, bet noturēties tur, saskaroties dienu dienā ar spriedzi, kritiku, veiksmēm, neveiksmēm, ir tas lielākais izaicinājums, ko ne visi ir gatavi turēt.
Aļonas gadījumā gadi iet uz priekšu, bet viņa ir tur, kur viņa ir.
Vai tas būtu atkarīgs tikai no mūsu platuma grādiem, vai no mūsu kaimiņvalstīm, es uzskatu, ka nē. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka rakstura īpašībām, kā arī no audzināšanas un spējām pārvarēt grūtības.
Aļona neslēpj savas emocijas uzvedībā laukumā. Tas, protams, ir izaicinājums jebkuram trenerim, kurš sāk ar viņu strādāt. Šobrīd ir ukrainis Staņislavskis Hmarskis. Jau ir trešais tituls ar viņu kopā – bija arī 2022. gadā Dubaijā un 2023. gadā Birmingemā. Cik daudz tu zini par šo ukraini? Tā kā Aļonai ir ukraiņu asinis, vai ir atrasta beidzot kāda kopējā stīga? Viņi viens otru labi saprot.
Jā, tu pareizi atbildēji uz savu jautājumu. Nav tādas noteiktas taisnības vai netaisnības, kā ļaut spēlētājam uzvesties vai kā ļaut trenēties. Ir ļoti svarīga mijiedarbība starp treneri un spēlētāju. Trenerim ir jājūt savi spēlētāji – kurā brīdī pateikt kādu skarbāku vārdu, kurā brīdī tieši otrādi – papildus atbalstīt, arī spēt paredzēt problēmas, pirms tās ir sākušās, sagatavot tām problēmām, spēt tās pārvarēt. Ukraiņu treneris ir pieredzes bagāts, līdz ar to es domāju, ka tā mijiedarbība, kas veidojas, spriežot pēc rezultātiem, ir ļoti, ļoti laba.
Teniss ir viens no sporta veidiem, kur joprojām var startēt neitrālie sportisti. Aļona atbalsta Ukrainu kaut vai šādi – viņai ir Ukrainas treneris, dubultspēlēs viņa spēlē kopā ar ukrainieti, kurai viņa deva patvērumu Latvijā, kad sākās karš. Tajā pašā laikā otra galējība ir tā, ka teniss dalās. Skatījos ukrainietes interviju, kad pirmajā kārtā uzvarēja Dajana Jastrembska, ar kuru strādā latvietis. Viņa uzreiz stāstīja par Ukrainu un to, ka vecmāmiņai raķete pa māju trāpīja. Arī Latvijas Tenisa savienība ir aicinājusi Latvijas sportistus nespēlēt kopā ar krievu vai baltkrievu sportistiem. Kāda šobrīd ir komunikācija ar sportistiem?
Mēs pastāvīgi komunicējam ne tikai šajā jautājumā, bet arī visos citos, kas ir saistīti ar kāda turnīra plānošanu, iespējamo atbalstu. Galvenais mērķis mums kā Latvijas Tenisa savienībai ir parūpēties par tiem nedaudzajiem topa sportistiem, kas mums ir, un mēģināt viņus maksimāli atbalstīt. Mēs viņus aicinām saprast pašreizējo situāciju pasaulē, situāciju Ukrainā, ko arī visi mūsu sportisti veiksmīgi saprot. Varu pilnīgi noteikti garantēt, ka jebkurš Latvijas tenisists ir pret karadarbību, pret to, kas tur notiek.
Arī Kamilla Bartone, kuru jūs aicinājāt izvēlēties dubultspēļu pārinieci citā valstī?
Jā, viņa arī ir pret. Es pazīstu arī viņas mammu. Viņa ir man devusi paskaidrojumus par šo situāciju. Mēs kā Latvijas Tenisa savienība varam paust savu nostāju, rekomendēt, kā pareizi rīkoties. Taču tenisisti ir kā pašnodarbinātas personas, kas cīnās par sevi. Ar to, protams, ir jārēķinās sportistiem, kuri dažādu iemeslu dēļ vēlas spēlēt kopā ar kādu Krievijas vai Baltkrievijas sportistu. Līdz ar to viņiem ir jāsaprot, ka nebūs nekādu iespēju pretendēt uz jebkāda veida valsts atbalstu, jo
ir jāsaprot lietas ne tikai sporta pasaulē, bet arī tas, kas notiek globāli.
Pašlaik var, protams, atrast dažāda veida paskaidrojumus, ka es to cilvēku, to partneri pazīstu jau 20 gadus, un arī tas sportists ir pret karadarbību. Tā ir tāda grūta tēma, bet te ir ļoti svarīgi paust nostāju, solidarizēties visai pasaulei kopā un sasniegt kopējo mērķi, lai tas ārprāts, kas notiek Ukrainā, pēc iespējas ātrāk beidzas. Es varu pateikt godīgi, ka visi sportisti, kas pārstāv Latviju tenisā, ir pret jebkāda veida karadarbību.
Par vīru tenisu – arī tur jaunākais rangs ir publicēts. Štrombahs vienīgais atrodas TOP 400 – 344. vietā. Ernests Gulbis ir gandrīz pie 900. pozīcijas un šobrīd īsti vairs nespēlē. Tas ir klusums pirms vētras, ka drīz nāks ārā arī vīru tenisā?
Tas nav tik vienkārši. Puikas smagi strādā – arī tas pats Roberts Štrombahs gatavojas Deivisa kausa izcīņai, kur spēlēsim pret Norvēģiju. Viņš ir strauji progresējis, viņam tiešām ir personīgi paveicies, ka tēvs viņu ļoti atbalsta, pavada visos turnīros. Viņš iet to grūto ceļu, ka gadi iet uz priekšu, bet viņš nepadodas, ar katru gadu kāpj arvien augstāk. Patīkama atgriešanās ir Miķelim Lībietim, kurš atrodas netālu no TOP 100 dubultspēlēs. Nevar teikt, ka mums nav nākotnes, vīru tenisā tā noteikti ir, bet ir nepieciešams laiks, lai mēs varētu izaudzināt līdzīga mēroga spēlētāju, kāds bija Ernests.
