ĪSUMĀ:
- Norvēģi netiecas iesaistīties Zviedrijas projektā sarīkot 2030. gada ziemas olimpiskās spēles
- Sabiedrības viedokļa aptaujās retais olimpiskais projekts pasaulē izpelnās vairākuma atbalstu
- Zviedrijā sabiedrība sliecas vairāk atbalstīt sociālās jomas finansēšanu, uzskata profesors Jūsefs Fālens
- Siguldas pašvaldībā nešaubās par olimpisko spēļu sarīkošanas pozitīvu devumu ekonomikā
- Lielākām valstīm netrūkst publicitātes - tās olimpisko spēļu rīkošanā vairāk skaita izdevumus, norāda politoloģe Lelde Metla-Rozentāle
Kamaniņu un bobsleja trase ir arī Zviedrijas kaimiņvalstī Norvēģijā, taču norvēģi kopā ar zviedriem kandidēt nevēlas. Norvēģija ir viena no pasaulē ekonomiski spēcīgākajām valstīm, tomēr sabiedrība ir pret finansiāli neizdevīgu olimpisko spēļu rīkošanu.
"Norvēģijai ir visi vajadzīgie objekti, viņiem ir nauda un, protams, arī sporta zvaigznes," Latvijas Televīzijai teica Zviedrijas laikraksta "Dagens Nyheter" sporta komentētājs Juhans Esks. "Tomēr viņiem nav sabiedrības atbalsta rīkot šīs olimpiskās spēles."
Sabiedrības viedokļa prasīšana ir pārvilkusi svītru daudzām olimpiskajām kandidatūrām.
Pēdējos 10 gados iedzīvotāju referendumi ir nobloķējuši Vācijas, Šveices, Ungārijas, Polijas, Austrijas un Kanādas olimpiskās kandidatūras, bet ASV pilsētā Bostonā iedzīvotāji tik uzstājīgi pieprasīja referendumu, ka ideja par kandidēšanu tika atmesta, to nemaz nerīkojot. Kanādas pilsētas Kalgari iedzīvotāju referendums 2018. gadā kļuva par devīto pēc kārtas, kad sabiedrība pasaka nē kādas valsts iecerei kandidēt uz olimpisko spēļu rīkošanu.
Ūmeo Universitātes Izglītības departamenta profesors Jūsefs Fālens sarunā ar Latvijas Televīziju atgādināja Kanādai dārgi izmaksājušo pieredzi ziemas olimpisko spēļu sarīkošanā.
"1988. gada Kalgari ziemas olimpisko spēļu rīkotāji savu pēdējo parāda dolāru nomaksāja tikai pirms pāris gadiem, tāpēc cilvēki ir kļuvuši zinošāki par spēļu rīkošanas draudiem, kad runa ir par valsts finansējumu vai iespējamu spēļu zaudējumu nodrošinājumu," teica Fālens.
Sporta un politikas mijiedarbību pastiprināti pētījušais zviedru profesors Fālens norādīja, ka
Zviedrijas tauta ir ļoti sportiska – uz 10 miljoniem iedzīvotāju ir 22 tūkstoši sporta klubu, taču tērēt naudu olimpiādes rīkošanai sabiedrība varētu nebūt gatava.
"Patlaban sabiedrībā valda uzskats, ka šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk valsts izdevumi būtu jāizmanto būtiskiem labklājības jautājumiem kā skolas, mājokļi, veselības aprūpe un līdzīgās jomās," paskaidroja Fālens.
Olimpiādes spēļu rīkošanas izmaksas Fālens uzskata par nesamērīgām attiecībā pret ikdienas ieguldījumiem sportā. Viņaprāt, zviedru sabiedrība labprāt uzņemtu olimpiādi, jo ir sportu mīloša, taču nevēlētos, lai pasākumam ir valdības finanšu garantijas.
"Zviedrijas sportā gada budžets ir 200 miljoni eiro. Salīdzinot šo skaitli ar olimpisko spēļu izmaksām, Zviedrijas nodokļu maksātāji vienkārši noģībtu, ja zinātu, cik lielu risku uzņemtos zaudējumu segšanas gadījumā," piebilda Fālens.
Priekšlikumu atbalstīt olimpisko spēļu rīkošanu Zviedrijas parlamentā oktobra sākumā virzīja opozīcijas deputāts Pērs Ārne Hokansons.
Priekšlikums Zviedrijas parlamentā joprojām nav izskatīts un nav atrodams arī darba kārtībā, lai arī sākotnēji tika paredzēts, ka lēmums būs līdz oktobra beigām.
Savukārt Siguldas novada domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa norādīja, ka olimpiskā ciemata būvēšanai jau ir atrasta zeme, un ēkas vēlāk izmantotu pilsētas dzīvojamā fonda papildināšanai. Pieprasījums Siguldā ir ļoti augsts, tāpēc Sausiņa nesaskata risku, ka pēc olimpiādes nāktos domāt, ko darīt ar nerentablām olimpiskajām celtnēm.
"Es noteikti redzu izdevīgumu. Pirmkārt, es redzu izdevīgumu tajā, ka tā vieta, kur apbūve šobrīd vēl nav, veidojas," teica Sausiņa. "Tur pavisam citādāk ir jāveido ceļu infrastruktūra, bet olimpiāde noteikti caur [bobsleja un kamaniņu] trasi ir milzīgs pienesums gan novada ekonomikai, gan visas Latvijas ekonomikai."
Lai arī Latvijas ekonomikā nav labākie laiki un netrūkst arī samilzušu problēmu, vietējo amatpersonu olimpiskais entuziasms ir ievērojams.
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle to skaidro ar publicitāti, kādu nodrošinātu olimpisko spēļu rīkošana. Lielākām valstīm publicitāte neesot tik svarīga, tāpēc tās pirmkārt rēķina izdevumus.
"Piemēram, es pilnīgi saprotu, ka ilgtermiņā Šveices sabiedrība un arī politiskā elite atteicās rīkot olimpiskās spēles, jo, protams, Šveicei šis ieguldījums diez vai atmaksājas, jo viņus pazīst ikviens," pastāstīja Metla–Rozentāle.
Iespējams, par olimpiādes rīkošanu Latvijā būtu vērtīgi sarīkot iedzīvotāju referendumu, bet līdzšinējā nospiedošā statistika ir mudinājusi vairākas valstis tautas nobalsošanu labāk nerīkot. Lai Latvijā rosinātu referendumu, vispirms būtu jāizstrādā likumprojekts un jāsavāc ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti par tā nodošanu Saeimai.
