Pasaules Antidopinga kodekss paredz, ka atzīšanās var tikt uzskatīta par pietiekamu pierādījumu pārkāpuma konstatēšanā, līdz ar to Ulriham 1999. gada pasaules čempiona tituls būtu jāanulē. Tas nozīmētu, ka pie bronzas godalgas tiktu latviešu riteņbraucējs Belohvoščiks, kurš toreiz ierindojās 4. vietā.
Latvijas Riteņbraukšanas federācija plāno ar oficiālu prasību vērsties Starptautiskajā Riteņbraukšanas savienībā (UCI). Pasaules Antidopinga kodekss gan paredz 10 gadu noilgumu, tomēr riteņbraukšanā ir bijis precedents, ka to neņem vērā. Ulriha sīvākajam sāncensim Lensam Ārmstrongam 2012. gadā anulēja rezultātus, sākot no 1998. gada.
Belohvoščiks 1999. gadā jau bija sācis profesionāla riteņbraucēja karjeru Itālijā. Tolaik tas kalpoja par iemeslu atstāt 23 gadus veco sportistu ārpus Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), kas savu lēmumu pamatoja ar to, ka nevar slēgt līgumus ar profesionāliem sportistiem. Šāds pamatojums raisīja pamatīgas diskusijas, jo visiem LOV vadošajiem atlētiem sportošana bija vienīgais darbs, turklāt papildus valsts finansējuma saņemšanai viņiem nebija liegts gūt ienākumus arī no sacensībām un privātajiem atbalstītājiem. Ar laiku kārtība tika mainīta un olimpieši vairs netika dalīti "amatieros" un profesionāļos.
Pasaules čempionātā iegūtā 4. vieta Belohvoščikam tā arī palika lielākais panākums riteņbraucēja gaitās, lai gan kopumā viņš aizvadīja ilgu un solīdu karjeru visaugstākajā līmenī,
divas reizes pārstāvot Latviju arī olimpiskajās spēlēs. Belohvoščika augstākais olimpiskais sasniegums bija 15. vieta individuālajā braucienā 2000. gadā Sidnejā, bet par čempionu kļuva Ulrihs, kurš pēdējās intervijās ir atvainojies sportistiem, kas paši nekrāpās, bet cieta no viņa rīcības.
