Plūme un Bots ir 4. vietā Pasaules kausa kopvērtējumā – divās sacensību nedēļās Siguldā viņi uzvarēja un ieguva sudrabu, kā arī palīdzēja stafetes komandai tikt pie divām zelta medaļām. Pasaules kausa apritē šī viņiem ir tikai trešā sezona, bet uzvaras saldumu abi izbaudīja jau pirmajā sezonā. Otrajā sezonā Pekinas olimpiskajās spēlēs izcīnīja 4. vietu un šobrīd veiksmīgi pārņēmuši komandas līderu lomu no sportistu karjeru noslēgušajiem Andra un Jura Šiciem.
Pirms diviem gadiem pēc izcīnītās bronzas Eiropas čempionātā Roboti bija septītajās debesīs, turpretim pēc šīgada sudraba sarunā Latvijas Televīzijā abi apliecināja, ka prieka vairs nebija. Sezonā gan gaida vēl viens čempionāts – pasaules čempionāts, tiesa, ne savā trasē.
Dāvids Ernštreits: Sudraba medaļa Eiropas čempionātā – vīri, kā nosvinēta?
Mārtiņš Bots: Labi, labi nosvinēta.
Roberts Plūme: Ar labu laiku ģimenei, kārtīgu miegu un nedaudz atpūtas no kamaniņu sporta.
Bija divas diametrāli pretējas nedēļas. Ļoti auksts, un zelts jums divniekos, un ļoti silts – un sudrabs divniekos. Kādas emocijas palika pēc šī sudraba? Tādas kā pēc neizcīnītā zelta vai iegūtā sudraba?
M.B. Palika tādas emocijas, ka darbiņš nebija izdarīts uz visiem 100%, uz ko mēs strādājām un gājām. Nedaudz rūgtums kaklā palika.
R.P. Tie, kas skatījās pie televīzijas ekrāniem vai klātienē, noteikti varēja redzēt, ka mēs nebijām super sajūsmā. Vairāk vai mazāk mēs strādājām uz to Eiropas čempionu titulu, ko diemžēl nesanāca izcīnīt.
2016. gadā jūs, būdami jaunieši, netikāt uz pasaules jaunatnes olimpiādi. Pēc tam jūsu ceļi šķīrās un faktiski viss varēja beigties, pa īstam nemaz nesācies. Kā jūs atceraties to brīdi? Kas bija galvā?
R.P. Galvā varbūt bija kaut kāda nesaprašanās līdz galam savā starpā. Varbūt arī nesaprašanās un informācijas nenodošana treneriem par kamanas konfigurāciju, kāda mums tobrīd bija nepieciešama. Kopumā gribētu teikt, ka vienkārši pietrūka zināšanu, lai to visu novestu labā tendencē jau pašā sākumā.
Tas ir par to, kas tajā brīdī notika. Kas notika pēc tam? Kā jūs noturējāties? Vienkārši nebija ko darīt, vai kāds lika noticēt sev un jūs palikāt kamaniņu braukšanā?
M.B. Mēs jau pēc Norvēģijas, kad mēģinājām braukt, pašķīrāmies uz kādu laiku. Man bija cits pārinieks, liekas, uz sezonas otro pusi viņš pat neatnāca.
Bet kas bija tas cilvēks vai notikums, kas nospēlēja, ka jūs atkal sēdāties kopā un esat tur, kur esat?
M.B. Treneris Zintis [Šaicāns].
R.P. Vairāk vai mazāk mēs visu dzīvi esam bijuši viens otram blakus – uzauguši kopā un gājuši kopā. Tā mēs arī palikām kopā. Murjāņu Sporta ģimnāzijas treneris [Šaicāns] padeva ideju, mūs tas apmierināja.
Kāpēc nemēģināt vēlreiz, ja mēs tāpat visu dienu pavadām kopā laiku?
Bērnībā jūs arī pagalmā esat daudz kopā bijuši, Ropažos auguši. Strīdi ir bijuši arī nopietni savulaik. Droši vien par sīkumiem un ne par sīkumiem. Kad pēdējo reizi kašķējāties un par ko? Droši vien vakar (smejas)...
R.P. Nē, man pat liekas, ka grūti atcerēties. Pēdējā laikā esam varbūt pieaugušāki, profesionālo sportu tomēr nodalām vienā vietā, parasta draudzība varbūt sestdien, svētdien – citā vietā. Līdz ar to tādi kašķi izpaliek.
M.B. Nu, varbūt kādreiz lūpu uzmet, bet tā…nē.
Mārtiņ, kas ir tas neciešamākais Robertā?
M.B. Tik daudzus gadus dzīvojot visu sezonu kopā…
Viss neciešams no galvas līdz kājām?
M.B. Nē, tad jau pierod. Ja viņš kaitina, tad palaiž gar ausīm. Tāpat jau jādzīvo ir. Ja par visu uzvilksies, viss nepatiks, tad tā dzīvošana būtu vēl grūtāka.
Nu, labi, Robert, tev otrā virzienā?
R.P. Nav nekas tāds, kas nepatīk. Tas, ko es esmu iemācījies pa šiem gadiem, –
ja ir kaut kas, kas nepatīk, tad tas ir jāpieņem un varbūt jāpaskatās uz to lietu no otra cilvēka skatu punkta.
Šādi domājot, man liekas, mums ir sanācis uzbūvēt labu komandu, ar kuru mēs varam sasniegt rezultātu.
Ir brālēni, brāļi – tur viss liekas skaidrāk, tā salāgošanās un ikdienas rutīna. Kāda jums tā pierīvēšanās savā starpā ir bijusi? Kaut vai salīdzinot ar brāļiem Šiciem?
R.P. Vairāk vai mazāk vienmēr ir bijušas vienādas intereses, runājot par jebko.
M.B. Tas jau ir sācies Murjāņos, vienā istabiņā dzīvojot. Tas jau ir gadu gadiem. Tā dzīvošana kopā liek aizdomāties, ka varbūt man ir brālis (smejas).
Par brāļiem, kurus komandā tā arī laikam dēvēja, – brāļiem Šiciem. Viņi starp saviem ikdienas darbiem – varbūt mazliet piepušķoju – atnāca, iesildījās, saģērbās, un Siguldā pirms pirmā brauciena sasniedza labāku rezultātu nekā pēc tam visi sekojušie, kuri startē Eiropas čempionātā. Ko tas pasaka par kamaniņu braukšanu vai par viņiem?
M.B. Tās ir dzīvas leģendas. Var, man liekas, viņi jebkurā brīdī atnākt, kaut trijos naktī iekāpt abi kamanās un nobraukt. It īpaši Latvijā bez problēmām. Protams, ja kā sportists skatos, ņemam citus faktorus – kamanas. Mums tagad ir jaunas kamanas, viņiem ir pagājušā gada kamanas, bet cepuri nost!
Brāļi brauc ar vecajām kamanām, kas ir tehnoloģiski un pēc noteikumiem mazliet savādākas?
M.B. Jā, ar tādām nedrīkst braukt šogad sacensībās.
Nu, re! Tā jau ir atslēga. Jūs iedevāt cerību, ka uz jums vēl ir ko cerēt. Šajās sacensībās iepriekš krita visi trases rekordi. Nezinu, ko trases meistari ar tām alus kastēm darīja, jo entie rekordi krita. Kaut vai vīriešu sacensībās, kad vācietis uzvarēja, būdams 12. pēc pirmā brauciena. Kristers Aparjods tā atkāpās uz 3. pozīciju. Cik godīgas bija šīs sacīkstes?
R.P. Mums, kamaniņu braucējiem, patīk tas teiciens, ka visiem tas ledus ir vienāds.
Bet?
R.P. Jā, nomināli pirmajam un pēdējam startētājam tas ledus tomēr nebija vienāds, tas bojājās. Taču tās ir sacensības, tā ir daļa no sporta. Ja man prasi, vai tas ir objektīvi, tad, jā, protams, tas ir objektīvi. Jo ir sacensību diena, sacensību ledus, ārā ir konkrēta temperatūra un tev ar konkrētu starta numuru ir jādodas trasē. Kāds ir gala iznākums? Paveicas vai nepaveicas. Sportā veiksme arī jānopelna.
Mārtiņ, kā tev šķiet par jūsu pašu sniegumu? Kurā kategorijā jūs sevi liekat? Cik daudz tas ledus ietekmē jūsu rezultātu un varbūt nekļūšanu par Eiropas čempioniem? Vai jūs tomēr vairāk varat nekā citi sevī meklēt iemeslus?
M.B. Jā, otrais brauciens ir vairāk mūsos pašos.
Ledus bija diezgan objektīvs, jo divnieks ir smagāks un ledus kvalitāte to tik ļoti neiespaido kā vieniniekus.
Mēs kad startējām, tad tāpat trīs startēja beigās, ar ko arī bija cīņa pirmajā trijniekā. Viņi tāpat nebrauca baigi ātrāk par mums. Tas ledus nepaspēja tik ātri sabojāties.
Ir sācies jauns olimpiskais cikls – vai un kādā veidā tas izpaužas? Jums visiem ir jaunas kamanas. Divniekos tas ir noteikumu dēļ, bet vai visā kamaniņu sabiedrībā ir eksperimentu sezona, varbūt vecākiem bukiem atslodzes laiks?
R.P. Par citām valstīm grūti komentēt. Mums pašiem šogad tika uzbūvēta jaunas kamanas, pateicoties mūsu lieliskajiem mehāniķiem. Ir sākts jauns virziens, kurā mums tiek būvētas specializētas kamanas, līdz ar to padarot mūs ātrākus. Tā kā tās ir uzbūvētas specializētas, tad šis kurss tehniskajā ziņā noteikti ir ieņemts. Kā tas attīstīsies tālāk, tas noteikti ir jājautā mehāniķiem, ne mums.
Savulaik Martins Dukurs visus rekordus uzstādīja Pasaules kausā un teica, ka viņam tas ir svarīgi un viņš neatteiktos no visām tām medaļām, lai samainītu pret olimpisko zeltu. Kā jūs skatāties uz Pasaules kausu, Eiropas čempionātu, pasaules čempionātu? Kas ir tie galvenie?
M.B. Protams, Pasaules kauss notiek katru nedēļas nogali.
Darbiņš, kas jāizdara?
M.B. Darbiņš, kas jāizdara. Protams, Eiropas un pasaules čempionāti augstāk kotējas tieši mums. Tieši Eiropas čempionāts man ir augstāk.
Ģimenē man arī īsti nevarēja saprast – ir Pasaules kauss, kā var Eiropas čempionāts būt svarīgāks?
Es saku: Pasaules kauss ir tikai kauss, bet čempionāts ir čempionāts.
R.P. Nav nevienas sacensības, uz kurām mēs izejam ar vieglu prātu. Visās sacensībās fokusējamies, ejam un darām. Kas tajā visā atšķiras, ir tas, ka uz pasaules čempionātu, Eiropas čempionātu vai olimpiskajām spēlēm stresiņš uzkāpj mazliet augstāk un vajag lielāku fokusu.
Man ir tāds kā konkursa jautājums. Citātiņš, kuram jāatmin autors: "Strādā ļoti cītīgi, mērķtiecīgi un ar ļoti labu attieksmi. Principā ļoti līdzīgi kā brāļi Dukuri." Es domāju, te jau beigās ir atbilde. Kas to ir teicis?
R.P. Mums ir jāpasaka, kas to ir teicis (abi domā)?
Jā, pārāk ilgi, veči. Miha, Miha, protams. Kurš gan vēl? Mihails Arhipovs – fiziskās sagatavotības treneris. Vēl nolasīšu, viņaprāt, ļoti svarīgu domu graudu par jums: "Šie puiši nāk no Ropažiem, faktiski no laukiem. Viņi bērnību pavadīja, visu dienu dzīvojoties pagalmā un spēlējot sporta spēles. Es uzskatu, ka tāpēc viņi ir tik daudzpusīgi un koordinēti. Tas tagad pozitīvi atsaucas kamaniņu sportā." Tā ir tā nopietnā lieta. Jūs vēl neesat vecāki, bet mūsdienās vecākiem būtu par to jāpadomā, ka tā aizvešana līdz treniņam, saģērbšana un palaišana treniņā nav tas pats, kas palaist bērnus ārā. Tā, man liekas, ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, dzīves rūdījums. Kā jūs to jūtat, skatoties apkārt? Jūs bijāt pagalma džeki...
R.P. Jā, protams. Tagad arī, ja braucu no rīta Siguldā uz treniņu, tad es redzu entos vecākus, kas pieved bērnu un saģērbj, bet
mums varbūt pat ne tik daudz tie treniņi, mums svarīgi bija vienkārši iziet pagalmā un tur skraidīt uz riņķi.
Tas noteikti ir neapšaubāmi noderējis – jau no bērna kājas attīstīt koordināciju, visas iemaņas. Tas ir ļoti svarīgi, it īpaši kamaniņu sportā.
Miham bija viena piebilde: "Un viņi pat ļoti labi spēlē videospēles." Ja tas būtu bijis jums pieejams pirms 15 gadiem, ej nu zini, vai jūs būtu gājuši pagalmā. Tā laikmets ietekmē mūs, kā mēs pieaugam. Jūs esat savulaik teikuši, ka gribat, lai jūs sauc par Robotiem. Tā ir?
M.B. Jā.
R.P. Protams! Vieglāk gan jums, gan mums. Varbūt kaut kad nākotnē tas attīstīsies kā zīmols...
Tāpēc arī jautāju...
R.P. Mums patīk tā ideja, patīk nosaukums. Patīk, kā tas ir apvienots no Mārtiņa uzvārda un mana vārda. Mums tas liekas skaisti.
Ja cilvēks uz ielas vai treniņā pasaka, ka tie ir Roboti, nevis tas ir Mārtiņš vai Roberts, tad sirdī tāds siltumiņš ir.
M.B. Ir patīkami, ka daudzi cilvēki tā mūs sauc. Tad liekas, ka ir izdevies.
Vai tā ir apzināta zīmola veidošana, lai jūs sporta veidā, kas varbūt nav komerciāli veiksmīgākais, bet mērķtiecīgi strādājot, vismaz Latvijas tirgū, jūs varat kļūt par zīmolu?
R.P. Kaut kādā mērā noteikti. Tik daudz, cik tam atliek laika šobrīd, tā ir, kā ir. Bet kaut kādā brīdi noteikti, neapšaubāmi.
Roberts bieži esot ar kameru redzams, Mārtiņš laikam ne tik ļoti. Tu filmē dienasgrāmatu? Kāda jums ir pienākumu sadale?
M.B. Roberts atbild par visu, kas ir sociālajos tīklos. Ir aizrāvies ar fotografēšanu, filmēšanu. Es domāju, tas ir baigais pienesums, ka viņš ir apņēmies fotografēt un filmēt.
Kas tev ir ārpus sporta, kas padara dzīvi interesantāku?
M.B. Viss, kas ir saistīts ar kaut kādu tehniku.
Autiņi?
M.B. Jā, autiņi. Paskrūvēt, pamērcēt rokas eļļā, kā saka.
Un tev tā ir mērķtiecīga izvēle ar vēlmi varbūt mācīties audiovizuālo?
R.P. Nē, noteikti, nē. Man tas bija pilnīgi neapzināti. Kad paņem fotoaparātu rokā un uztaisa pāris bildes, tu jau sāc iedomāties, kā būtu, lai sanāktu foršāk. Vienkārši dabīga interese izveidojās par to. Šobrīd tas jau ir tādā diezgan labā hobija līmenī.
Pasaules čempionāts būs Oberhofā, kas skaitās kamaniņu braukšanas trase. Ar ko tā ir tik īpaša, ka tā tiešām ir kamaniņu trase. Bobi, cik saprotu, tur nebrauc vispār. Kā tur jūtas kamaniņu braucējs?
M.B. Siguldā jau [bobsleja] četriniekiem diezgan grūti tikt cauri. Tur leņķi virāžām ir vēl šaurāki un ar lielāku rādiusu. Pēc sajūtām ir tā, it kā brauc Siguldā. Kā izrauj startu, tā stūrē līdz pašam finišam bez atpūtas, vienkārši stūrē.
Abi jau tūlīt būsiet tur, sāksiet treniņus. Ko sagaidāt? Kā jūtaties tajā trasē?
R.P. Tajā trasē vienmēr esam jutušies labi. Kamanu temps ne vienmēr ir bijis izcils, bet mēs skatāmies uz to, lai uzlabotu.
M.B. Jāizdara savs darbs – tie divi ātrie, labie braucieni. Varbūt ne ātrākie, galvenais, ka labi braucieni. Lai sev var uzsist pa plecu.
Es domāju, ja nebūs pjedestāls, tad jums ģīmji diez ko priecīgi nebūs...
R.P. Dzīvosim, redzēsim (abi smejas).
Paldies, pie tā arī paliksim. Lai jums spēks un noturība šajā olimpiskajā četrgadē, jo esat pavisam jaunā statusā to sākuši. Aiz brāļu Šicu mugurām vairs nevar paslēpties, lai izlīstu un pārsteigtu Latviju. Tā ka šis ir laiks, kad no jums jau gaida. Izturību, vīri!
